Naktī uz ceturtdienu notikušā Eiropas Savienības ārkārtas samita lēmumi un Vācijas kancleres Angelas Merkeles vakardienas uzstāšanās Vācijas parlamentā vedina uz domām, ka kontinenta lielvaras un Briseles amatpersonas beidzot sapratušas, ka jācīnās arī ar migrantu krīzes iemesliem, nevis tikai sekām. Proti, tā vietā, lai strīdētos, kā taisnīgāk pārdalīt nelegālos ieceļotājus, būtu jācenšas mazināt iebraucēju straumi.
Taču skaidrs, ka tā nav īsā laika periodā atrisināma problēma, un A. Merkele vakar jau mudinājusi Eiropu izstrādāt «permanentu patvēruma meklētāju sadalīšanas sistēmu», kas nozīmē, ka ar katru mēnesi tā sauktās migrantu kvotas varētu pieaugt.
Uzrunājot Vācijas parlamenta deputātus, A. Merkele paudusi gandarījumu, ka izdevies pārvarēt Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu pretestību obligātajai kvotu pārdalei, taču norādījusi, ka tas ir tikai «pirmais solis» migrantu krīzes pārvarēšanā. Apzinoties, ka bēgļu plūsma, visticamāk, neies mazumā, Vācijas kanclere mudinājusi ieviest pastāvīgu «taisnīgu sadales sistēmu», kas acīmredzot nozīmē Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera rosinātā kvotu plāna modernizēšanu un apstiprina to migrantu uzņemšanas kritiķu pozīcijas, kuri pauduši bažas, ka pašlaik rosinātā nelegāļu pārdalīšana diemžēl nav vienreizējs pasākums. Interesanti, ka tad, kad pirms pāris nedēļām Ungārijas premjers Viktors Orbans apgalvoja, ka uz Eiropu labākas dzīves meklējumos varētu doties miljoniem un miljoniem bēgļu, kontinenta politiskā elite un tai paklausīgie mediji viņu dēvēja par panikas cēlāju un pat provokatoru. Taču tagad arī Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks atklāti atzinis: «Konflikti Tuvajos Austrumos, it sevišķi Sīrijā, tik drīz nebeigsies. Tas nozīmē, ka pašlaik mēs runājam nevis par tūkstošiem, bet gan miljoniem potenciālo bēgļu, kuri varētu mēģināt sasniegt Eiropu.» Vācijas laikraksti vakar rakstīja par aptuveni pieciem miljoniem iespējamo patvēruma meklētāju – ne tikai no Sīrijas, bet arī citām Tuvo Austrumu, Āzijas un Āfrikas valstīm.
A. Merkele uzsvērusi, ka ES vienatnē nespēs novērst iemeslus, kādēļ cilvēki spiesti bēgt no šiem reģioniem, tādēļ nepieciešama sadarbība gan ar ASV, gan Tuvo Austrumu valstīm, gan Krieviju. Jau 5. oktobrī Ž. K. Junkeram un D. Tuskam ieplānota tikšanās ar Turcijas prezidentu Tajipu Redžepu Erdoganu. Jāatgādina, ka Turcija sniegusi patvērumu gandrīz diviem miljoniem bēgļu no Sīrijas, turklāt daudzi šajā valstī uzturējušies vairākus gadus, dzīvojuši drošībā, bet tikai šovasar nez kādēļ izlēmuši doties bīstamajā ceļā uz Eiropu. ES ārkārtas samitā nolemts arī atvēlēt vienu miljardu eiro, lai, izmantojot ANO struktūru starpniecību, sniegtu reālu palīdzību tiem bēgļiem no Sīrijas, kuri pašlaik atrodas nometnēs Turcijā, Jordānijā un Libānā. Pašlaik gan nav īsti saprotams, no kādiem avotiem tiks ņemti šie līdzekļi – vai tas nozīmē, ka ES dalībvalstīm nāksies veikt kādas ārkārtas iemaksas, vai arī to, ka tiks pārskatītas kādas jau apstiprinātā budžeta pozīcijas un atņemts finansējums konkrētām nozarēm. Kā norāda BBC – ES samitos tiek pieņemti politiski lēmumi, bet tas, kā tos juridiski pareizi noformulēt, jau esot Eiropas Komisijas ziņā.
Lai gan ES līderu tikšanās, kā ierasts, ievilkās teju līdz agrai rīta stundai, tajā akreditētie starptautisko ziņu aģentūru žurnālisti apstiprinājuši Ž. K. Junkera sacīto – šoreiz iztikts bez lieliem strīdiem. Acīmredzot Ungārija, Čehija un Rumānija, kas balsoja pret obligātajām migrantu uzņemšanas kvotām, samierinājušās ar to, ka palikušas mazākumā, un vienīgi Slovākijas premjers Roberts Fico turpināja apgalvot, ka Bratislava ar šādu netaisnību un savas suverenitātes pārkāpšanu nesamierināsies, vēršoties tiesu instancēs. Eļļu ugunij gan mēģināja pieliet Francijas prezidents Fransuā Olands, kurš šīs valsts amatpersonām raksturīgajā augstprātībā un pārākuma apziņā (atcerēsimies viņa priekšteča Žaka Širaka 2003. gadā sacīto par tolaik ES vēl neuzņemtajām Austrumeiropas valstīm, kas, atbalstot ASV nostāju Irākas jautājumā, «palaidušas garām lielisku iespēju paklusēt») pavēstīja, ka jaunajām ES dalībvalstīm, kas pretendējot tikai uz savienības labumiem un finansēm, taču nevēloties uzņemties savu daļu atbildības, esot jāpārdomā, vai tām jāatrodas šajā savienībā. To, ka Ungārija, Rumānija, Slovākija un arī Baltijas valstis atšķirībā no daļas vecās Eiropas atbildīgi attiecas pret ES ārējo robežu sargāšanu, F. Olands uzskatīja par pareizāku nepieminēt...