Godmanis: Desmit gadu Eiropas Savienībā– lēkt griestos nav pamata

Eiropas Parlamenta deputāts Ivars GODMANIS sarunājas ar Neatkarīgo par Latvijas desmit gadiem Eiropas Savienībā.

– Vairāki vērtētāji uzskata, ka ES paplašināšanās (īpaši kopš 2004. gada) bijusi pārāk strauja, notikusi vien «mehāniska» valstu apvienošana, kas izļodzīja sākotnējo stabilo «vecās Eiropas» arhitektūru, kādēļ ES kļuvusi līdzīga Maxima veikalam.

– Pie mums ir moderni runāt emocionāli. Bet, kad sāc prasīt, kāds emocijām pamats, tad nevar izskaidrot. Es pēc dabas tomēr esmu racionāls cilvēks. Tāpēc skatīsimies piemērus. Gadu pēc tam, kad ES iestājās desmit dalībvalstu, Francijā un Holandē (Īrijā – 2008. gadā) notika referendumi, kuros cilvēki nobalsoja pret jauno ES konstitūciju. Sevišķi Francijā tādu iznākumu skaidroja ar to, ka ES paplašināšanās bijusi par strauju. Tā bija viena no negatīvā rezultāta interpretācijām. Bet – vai tā bija Latvijas problēma?

Tad 2009. gadā sākās lielākā krīze, kāda ES bijusi. Atsevišķās valstīs tā vēl turpinās. Vai šai krīzei ir kaut kāds sakars ar to, ka Eiropa ir paplašinājusies? Nekāda. Vai ir kādas jaunās dalībvalstis, kas vilktu ES uz leju? Nav.

Viens no ES līguma pamatprincipiem ir konsensa princips. Un tieši tad, kad ES nāca klāt liels skaits jauno dalībvalstu, parādījās vēlme neturpināt šo principu. Bija atsevišķas jomas, kur šo vienprātības principu mēģināja mainīt un saistīt ar valsts lielumu un iedzīvotāju skaitu. Jā, populāras ir esejas, kas veltītas tam, kāpēc ES nespēj operatīvi reaģēt uz notikumiem arābu valstīs, uz notikumiem Ukrainā. Taču – tā nav viena valsts, tās ir 28 valstis, kuras nestāv vienā uzskatu plauktā.

Dzīves līmeņi starp dažādām ES valstīm atšķiras četras reizes. Luksemburgā dzīves līmenis pārsniedz ES vidējo trīs reizes. Bulgārijā tas ir trešā daļa no ES vidējā. Latvijā – divas trešdaļas. Vai šī te līmeņa atšķirība var būt iemesls tam, ka ES var to neizturēt? Domāju, ka nē. Mūsu interese ES ir nostiprināta līgumā. Tur skaidri rakstīts: kohēzijas princips ir pamatprincips. Bagātie atbalsta nabagākos, lai izlīdzinātu ne tikai ekonomiskos, bet arī sociālekonomiskos rādītājus. Savukārt bagātās valstis izmanto jauno dalībvalstu tirgu, kas dod tām iespēju būtiski veicināt savas ekonomikas augšanu. Pārējais ir emocionāla tukša muldēšana.

– Manuprāt, nav tik būtiski tas, vai ES spēj ātri reaģēt uz Ukrainas notikumiem, cik tas, ka ES nespēja kā pienākas vienot dalībvalstis krīzē, nespēja izstrādāt efektīvu rīcības un savstarpēja atbalsta stratēģiju. Faktiski ES dalībvalstīm teica: ķepurojieties, kā pašas mākat.

– Nevarēja būt viens modelis. Krīze ES šoreiz nāca no ārpuses, no ASV. Manuels Barrozu minēja ciparu, ka visos šajos krīzes gados finanšu sistēmā tieši vai netieši ieguldīti 4,5 triljoni eiro. Milzīgs daudzums nodokļu maksātāju ar savu naudu glāba bankas, finanšu struktūras.

Kāpēc ES tik smagi iet krīzes pārvarēšana? Kāpēc ASV, kas bija šīs krīzes iniciatores, tika laukā no krīzes daudz straujāk nekā ES dalībvalstis? Tāpēc, ka ASV valdība var tieši un bez ierobežojumiem aizņemties naudu no savas centrālās bankas, lai glābtu komercbankas .Savukārt, komercbankas, saņemot praktiski bezprocentu aizdevumus no centrālās bankas, guldīja naudu ārvalstu (Indijas, Brazīlijas u. c.) augstas ienesības parādzīmēs, nopelnīja un atmaksāja valdībai parādus. Tāpēc ASV komercbankas ir tīras un atkal var kreditēt reālo ekonomiku.

Modeli, ko izmantoja ASV, ES pielietot nevar, jo ES valdības nedrīkst tieši aizņemties no Eiropas centrālās bankas. To nosaka ES līgums.

ES ir jau 28 valstis, un katrā no tām bija un ir atšķirīgi slikta situācija ar komercbankām. Katra valdība glāba savas bankas patstāvīgi, kas izmaksāja daudz dārgāk un noveda pie nākamās – valsts parāda – krīzes stadijas. Komercbankas tika izglābtas no bankrota, taču ne attīrītas. Tāpēc ES kopumā banku kreditēšana nav pilnībā atsākusies kā ASV. No morālā viedokļa, tas izskatās draņķīgi. Tie, kas bija krīzes izraisītāji (ASV), ātri tika no tās ārā, bet tie, kas tajā krīzē (piekrītu, arī banku alkatības dēļ) bija ievilkti (ES), netiek laukā vēl šodien...

– Nāk prātā, ka Vāclavs Havels reiz teica: ES dalībvalstīm joprojām nav vienotas idejas…

– ES izveidošanas iemesls nav tikai ekonomiskais uzplaukums un labklājība, bet arī politiskais, militārais komponents. Ir pagājuši jau sešdesmit gadu bez kara tagadējā ES. Cilvēkiem raksturīgi domāt – miers ES ir pats par sevi saprotams, nav vērts tā dēļ sēdēt Strasbūrā. Var likvidēt Strasbūru un sēdēt tikai Briselē. Bet – ir jāzina vēsture. Strasbūras sēdeklis ir ļoti nopietns simbols Eiropas pēckara samierināšanās procesam.

– Pieķeršos vārdam «simbols». Runāt par ES drošības spēju, nepieminot ASV, ir smieklīgi. Tā ir simboliska.

– Nejauciet divas lietas. Barrozu, kad viņam sāka krist virsū – kāpēc jūs neaktīvi uzstājaties pret Krievijas agresiju? –, godīgi pateica (to arī pie mums daži negrib dzirdēt): pasaulē ES uzlūko kā ekonomisku subjektu, nevis kā militāru. Turklāt mēs runājam par struktūru, kas būvēta nevis, lai apliecinātu savu militāro spēju ārpus ES, bet kā simbols un pamats, lai nebūtu sadursmju, konfliktu ES iekšienē. Runājot par ārējo ES drošības spēju, pareizā adrese ir NATO.

– NATO adrese pēc būtības ir Pentagons.

– Tā ir tāda… brīva definīcija. Jā, es piekrītu, ka kopējo spēku komandieris ir amerikāņu ģenerālis, bet ģenerālsekretārs ir no ES. Kopējie militārie, aizsardzības jautājumi ir NATO kompetencē. Ne velti mēs iestājāmies divās struktūrās vienlaikus: ES un NATO . Un ne mēs vienīgie.

– Krievu rakstnieks Viktors Jerofejevs, kuru līdz 1988. gadam PSRS nedrukāja, apgalvo, ka idejas vietā ES sevi izsaka vispārīgu jēdzienu savirknējumos, ka demokrātija izvirtusi politkorektumā, liberālisms – tolerancē, bet kultūra kļuvusi horizontāla, un tas liecinot par necieņu pret cilvēku. Vai ES atbilst šādam raksturojumam?

– Tie ir murgi. Katrai ES dalībvalstij ir sava attīstīta kultūra. Vācijai, Francijai, arī Latvijai. Kā to var apšaubīt! Kas tās par murgainām teorijām par horizontālo ES kultūru?

Politkorektums nav izvirtība, bet gan spēja civilizēti, bez ieročiem un vardarbības diskutēt par pretrunām un atrast kompromisus. Tolerance latviski ir iecietība pret citādi domājošiem, jūtošiem, kas kopā ar cilvēka individuālo brīvību un atbildību ir ne tikai liberālisma, bet arī civilizētas sabiedrības pamatvērtības.

Tāpēc es kategoriski nepiekrītu ne Jerofejeva, ne Imanta Kalniņa kungiem, kuri apgalvo, ka tieši no ES nāk «netīrība», «amoralitātes» utt., u. c.

– Ne minētais Jerofejevs, ne arī Imants Kalniņš bija tie, kas sāka runāt par «Eiropas kopējām vērtībām». Turklāt viņi savus slēdzienus attiecina nevis uz tautām un to kultūru, bet uz politiku, uz varu.

– Stop, stop… Viņi nerunā par varas līmeni. Viņi runā par emocionālu, garīgu līmeni. Nav tāda garīga līmeņa, ko definētu un diktētu Brisele. ES kopējās vērtības veidojas, saplūstot kopā dalībvalstu, to sabiedrību pienesumam. Lūk, piemērs! ES dzīvo tikai 5% no pasaules iedzīvotājiem, tā saražo apmēram 25% no pasaules kopējā IKP, bet sociālā palīdzība, ko sniedz ES, kopumā jau ir 50%. Sociālā palīdzība ir viena no izteiktām ES kopējām vērtībām.

Man ir tāda sajūta, ka tiek radīta himēra, kas patiesībā nav dzīva. Tā ir himera, kuru baro doma, ka Eiropas Savienībā Brisele ir sagrābusi visu varu (ekonomisko, finansiālo, morālo utt.) savās rokās un turpina grābt. Līdz ar to Brisele regulē pilnīgi visas dzīva cilvēka izpausmes, sākot no Portugāles, beidzot ar Latviju. Turklāt Brisele ģenerē tādu garīgu, nekur nederīgu vērtību skalu, kas sabojā cilvēkus visā ES teritorijā.

Patiesībā, tieši nacionālās valstis ES ir tie nemainīgie subjekti, kas nosaka ES, tās tālāko politiku, virzību, dažreiz veiksmes un arī kļūdas. Bet strīdīgākos momentos ES vienmēr pastāv vienprātības princips, kas prasa atrast kopējos kompromisus.

Man šķiet, ka negatīvu attieksmi pret ES kopumā rada kaut kas cits. Ir cilvēki, kas ļoti labi jūtas ES mērogā, un ir cilvēki, kas jūtas labi tikai savas nacionālās valsts mērogā. Vai, piemēram, viena reģiona mērogā. Kā kataloņi, kā flāmi, kā skoti ...Bet diskomfortu tev rada tas, ka tavā nacionālajā valstī, reģionā var samērā brīvi ierasties cilvēki no citām ES dalībvalstīm, reģioniem. Un, ja šie cilvēki šeit atrod darbu, dzīvo un jūtas labi Eiropas mērogā, tad parādās pretruna starp viņiem un tevi, ja tev nepatīk, ka blakus rēgojas cilvēki, kas izturas drusku savādāk un vēl konkurē ar tevi darba tirgū.

Taču tam nav nekāda sakara ar ES. Tam drīzāk pamats ir neatrisinātās problēmas dalībvalstu iekšienē: Spānijā, Beļģijā, Lielbritānijā...

– Te šā vai tā nonākam līdz ES imigrācijas politikai, kuras nenoteiktība cita starpā var būt iemesls tikko minētajam diskomfortam. Turklāt mēs šajā ziņā jūtam arī padomju laika sekas.

– Tagad ES ir izstrādāti kopējie imigrācijas politikas principi, vadlīnijas, kas regulu veidā nosaka: kopēju bēgļu politiku, kopēju legālās (t. sk. darba meklētāju) migrācijas politiku, kopēju cīņu pret nelegālo migrāciju.

Taču to, cik daudz bēgļu vai darba meklētāju drīkst uzņemt, nosaka nevis ES, bet gan katra dalībvalsts. ES nav kopējo imigrācijas kvotu.

Saskaņā ar ekonomiskiem apsvērumiem Eiropai imigrācija ir vajadzīga. Demogrāfijas, novecošanas procesi… nepieciešamas darba rokas. ES tās nedzemdē. Cilvēki iebrauc strādāt. Viņi centīsies palikt. Palikt ilgstoši un ar ģimenēm.

Tāpēc ES aktivizējas radikālais spārns. Arī mūsu Nacionālās apvienības nostāja ir pretrunā ar prasībām pēc kvalificēta darbaspēka Latvijā. Tā ir tāda: mēs negribam, ka te brauc iekšā, ka te investē... Mēs gribam dzīvot mūsu nacionālajā valstī, tās tradīcijās… Rodas jautājums – vai tie, kas to saka, ir ar mieru dzīvot pieticīgi? Zināmā mērā noslēgti? Ja jā, tad cepuri nost. Bet tad atklāti jāpasaka, kas sagaida sabiedrību.

Jā, es piekrītu, ka migrācijas ziņā ES ir zināmas paralēles ar PSRS, taču imigrācija no citām ES dalībvalstīm Latviju vēl nav skārusi. Kaut gan emocionālā līmenī apsteidzoši apgalvojumi jau izskan.

– Vai desmit gadu ES Latvijai bijis veiksmes stāsts?

– Paraudzīsimies uz šiem desmit gadiem bez vispārējām emocijām: veiksmes stāsts vai zaudētā desmitgade utt., u. c.

Sāksim ar to, kas nepatīk nevienam, – ar vidējo temperatūru slimnīcā. Saražoto kopproduktu uz vienu cilvēku salīdzināmās eiro cenās. IKP, salīdzinot 2005. un 2013. gadu, audzis gandrīz par ceturto daļu (23,5%). Neskatoties uz visdziļāko –17,8% kritumu 2009. gadā. Ar visu to esam kāpuši par 2,9% gadā.

Ķersimies pie tā, ko katrs jūt makā. Paņemsim neto (uz rokas) algu tiem, kas strādā privātā, un tiem, kas strādā valsts sfērā. Ko ieraugām? 2013. gadā pret 2005. gadu alga pieaugusi divas (2,064) reizes. Privātajā sektorā vairāk – 2,2 reizes. Sabiedriskajā sektorā – (skolotāji, policisti…) mazāk – 1,87 reizes. Algu kritums krīzē sabiedriskajā sektorā bija četras reizes lielāks (–19,5%, 2010. gadā pret 2008. gadu) nekā privātajā sektorā (–5%).

Pensiju kāpums tajā pašā laikā – 2,26 reizes (vidējā pensija 2005. gadā – 114 eiro, tagad – 259 eiro). Krīzē pensijas nesamazinājām.

Taču – vai tas, ka vidējam Latvijas iedzīvotājam neto alga ir kļuvusi divas reizes lielāka, dod pamatu domāt, ka viņš dzīvo divas reizes labāk nekā pirms desmit gadiem? Diemžēl ne!

Cik tajā pašā laikā palikušas dārgākas ikdienas lietas, kas nosaka cilvēka dzīvi? Nenovēršamie mājokļa uzturēšanas izdevumi arī pieauguši 2,08 reizes. Tostarp gāze vēl vairāk – 2,48 reizes. Malka un ogles gan mazāk – 1,8 reizes, toties centralizētais siltums – 2,6 reizes. Te redzams pirmais iemesls, kāpēc nevaram taurēt fanfaras, ka mūsu dzīve gājusi kalnā un īstenojies veiksmes stāsts.

Ņemsim pārtiku. Pārtikas cenas vidēji cēlušās 1,6 reizes. Taču pamatprodukti – maize, olas un piens – ir kļuvuši tieši divreiz dārgāki. Toties kartupeļi ir kļuvuši par 11% lētāki.

Fiksēsim vēl dažas cilvēka dzīvei svarīgas lietas. Pozitīvās: drēbes desmit gadu laikā palikušas par 10% lētākas, apavu cenas stāvējušas uz vietas.

Sakari – par 30% lētāki. Mazāk pozitīvās: mazāk nekā vidējā neto alga ir augušas cenas: degvielai –1,7 reizes, transporta izdevumiem – 1,3 reizes, veselības pakalpojumiem – 1,5 reizes, izglītībai kopumā – 1,9 reizes.

Negatīvās: vairāk par vidējo neto algu ir auguši – izdevumi slimnīcām 2,4 reizes, izdevumi augstskolām – 2 reizes, pastam – 2,2 reizes.

Var pārmest, ka arī neto alga zināmā mērā ir vidējā temperatūra slimnīcā, jo algu atšķirības Latvijā ir lielas. Tāpēc minēšu vēl sekojošus CSP datus: 2005. gadā uzturēt dzīvokli siltu nevarēja atļauties 32% mājsaimniecību, 2013. gadā – 24%, ēst gaļu vai zivis katru otro dienu 2005. gadā nevarēja atļauties 41%, 2013. gadā – 27%.

Kaut arī nabadzības riska un ekonomiskās spriedzes indeksi šobrīd ir mazāki nekā pirms desmit gadiem, tomēr kopaina nerada cilvēkiem sajūtu, ka desmit gadu ES bijis Latvijas veiksmes stāsts. Bieži nākas lasīt, ka te ir nabadzības osta un visi palikuši bez nekā.

Taču – taisīt traģēdiju nav pamata. Esam jau atgriezušies augstāko IKP rādītāju (2007. gada) līmenī.. Cipari gan nerāda būtisku lēcienu dzīves uzlabojumā, taču pakāpenisku atlabšanu pēc krīzes gan. Manuprāt, mūsu desmit gados sasniegtais +23,5% kopprodukta pieaugums nav rādītājs, kura dēļ jālec griestos no prieka, bet tas nav arī vispārēju žēlabu objekts.

– Žēlabas vispār nav labs vārds. Bet viens no ES pamatprincipiem ir brīvā darbaspēka kustība. Kā pirms desmit gadiem Latvijā bija negatīvs migrācijas saldo, tā ir arvien. Simti tūkstoši ir prom.

– Jā. Diemžēl samērā nenovēršami.

– Vai tas neliecina par dzīves kvalitāti šeit?

– Jūs esat dzirdējis par otro termodinamikas likumu? Tas nosaka, ka tad, ja ir divas telpas un tajās ir dažādas temperatūras, atverot durvis, starp tām notiks temperatūras izlīdzināšanās. Gala temperatūra tomēr būs tuvāka tai, kas sākotnēji bija lielajā telpā. Mēs iestājāmies ES, kad mūsu darba produktivitāte rūpniecībā salīdzinājumā ar Vāciju bija tikai 17%. Pasakiet man, vai jūs iedomājaties, ka pārējie ES visu laiku stāv uz vietas un neko necenšas darīt? Viņi arī cīnās. Viņiem tas viens procents IKP pieauguma ir daudz vairāk nekā mums 4–5%, jo sākuma atšķirības bija milzīgas.

– Tad Briselei jābeidz liekuļot un kohēzijas principa vietā jāliek otrais termodinamikas likums.

– Paga, paga – jūs gribat proponēt, ka labāk tās durvis aiztaisīt ciet un neļaut darbaspēkam izbraukt? Jūs gribat dabūt šeit milzīgas rindas pēc sociālajiem pabalstiem?

– Nevis – neļaut izbraukt, bet – nedzīt laukā pasaulē laimi meklēt.

– Baidos, ka neviens jau nedzina... Vai bija kāds objektīvs variants noturēt cilvēkus? Vienīgais veids – darba vietas un konkurētspējīgas algas kā Rietumos (jo cenas šeit jau ir kā Rietumos). Bet kā to ātri panākt?

Protams, cilvēku aizbraukšana pašlaik ir viena no vislielākajām Latvijas problēmām. Cilvēki, kas aizbrauc: a) rada spiedienu uz sociālo pabalstu sistēmu, jo nemaksā šeit sociālo nodokli; b) būtiski pasliktina situāciju uzņēmējiem, kuri strādā tikai Latvijas tirgum, jo samazinās pircēju skaits; c) rada darba roku trūkumu Latvijā.

Situācija kļūst arvien smagāka: vienā pusē ilgstoši bezdarbnieki, otrā – nav cilvēku, kas māk strādāt. Valsts uzdevums ir šīs šķēres aiztaisīt ciet. Bet – neticu, ka to var izdarīt strauji. Pat nomainot 50 valdību, nevar apturēt cilvēku kustību. Tā tomēr ir katra indivīda ziņā.

– Cik efektīvi Latvija sevi pārstāvējusi ES?

– Atbilstoši mūsu mērogam, atbilstoši mūsu cilvēku skaitam, atbilstoši mūsu politiskajam un ekonomiskajam svaram. Es nevaru pateikt nekādus briesmīgus vārdus, ka esam kaut ko īpašu pazaudējuši. Un nevaru teikt, ka mēs būtu ko īpašu izcīnījuši. Domāju, ka mēs sevi pārstāvam atbilstoši tam, kādi esam.

– Kādas ES reformas būtu nepieciešamas un kādas paredzētas?

– Katru skars tas, cik vērta būs mūsu nauda – eiro. ES uzbrūk jauns nezvērs, ko sauc par deflāciju. Deflācijas būtība –tu ražo un vēlies man pārdot saražoto, bet es atturos to pirkt, gaidot, ka rīt būs lētāk. Tev jāsamazina cena, bet es vienalga gaidu un nepērku. Līdz beidzot tu vairs nevari tālāk samazināt cenu, tu sāc mazināt ražošanu, līdz bankrotē.

Izeja no šīs deflācijas spirāles diemžēl ir naudas masas palielināšana apgrozībā, kas nozīmē eiro pakāpenisku devalvāciju. Tas, protams, mazinās mūsu šodienas pirktspēju. Domāju, ka tuvākā laikā sagaidīsim radikālus ECB soļus šajā virzienā. Mūsu eksportētāji to tikai apsveiks. Jo gan Krievijas rublis, gan ASV dolārs jau sākuši savu devalvācijas ceļu.

Otra lieta – bankas. Līdz šim tās nevarēja izmantot tos mehānismus, ko izmanto ASV. Šis jautājums nav atrisināts. Latvijā kredīta apjomi samazinās piecus gadus. Par kādu ekonomikas attīstību vai par kādu labklājību var runāt, ja tas nozīmē, ka alternatīvā tu vari strādāt tikai ar savu naudu? Zaudējumi banku sistēmā ir visur. Mēs nesen EP balsojām gan par vienoto banku uzraudzības mehānismu, gan par to, lai tiktu uzaudzēts noguldījumu garantiju fonds. Taču galvenais šīs reformas mērķis – nodokļu maksātājiem vairs nemaksāt par banku glābšanu. No 2016. gada 1. janvāra būs kā Kiprā. Ja banka krīt, tad pirmie maksā akcionāri.

Trešais uzdevums. Es īsti nezinu, kā ES tiks galā ar brīvās tirdzniecības līgumu ar Ameriku. Vai tas nesīs Eiropai plusu vai mīnusu. Tas vēl nav sarēķināts.

Ceturtais. Šā gada martā Eiropas Padome uzdeva Eiropas Komisijai līdz jūnijam iesniegt plānu ES pakāpeniskai energoatkarības mazināšanai. Nav runa tikai par Krieviju. Runa ir par energopiegādātāju dažādošanu. Par savstarpēju gāzes vadu, elektrības vadu… savienojumu izveidošanu. Runa ir par slānekļa gāzi, LNG termināļiem…

Piektais – jaunu valsts atbalsta un valsts iejaukšanās ekonomikā vadlīniju izveidošana.

Sestais – reāla ES brīvā tirgus izveide. Šāda tirgus nav ne pakalpojumu, ne publisko kontraktu saņemšanas sfērā. Protekcionisms tomēr eksistē. Un šim protekcionismam ir ļoti dziļas saknes. Tās saistītas ar sava tirgus aizstāvēšanu, ar dažādu darba likumdošanu, ar dažādiem nodokļiem, kuri Eiropā nav vienādi. Protekcionismam ir dziļš nacionāli ekonomisks pamats. Komisija cenšas nojaukt barjeras. Vai tas izdosies, nezinu.

Ielauzums:

Nav tāda garīga līmeņa, ko definētu un diktētu Brisele.

Fotoparaksts (ir bildēts):

DIEMŽĒL. Ivars Godmanis: «Vai tas, ka vidējam Latvijas iedzīvotājam neto alga ir kļuvusi divas reizes lielāka, dod pamatu domāt, ka viņš dzīvo divas reizes labāk nekā pirms desmit gadiem? Diemžēl ne!»

Ivara Godmaņa atziņas:

ES dzīvo tikai 5% no pasaules iedzīvotājiem, tā saražo apmēram 25% no pasaules kopējā IKP, bet sociālā palīdzība, ko sniedz ES kopumā, jau ir 50%. Sociālā palīdzība ir viena no izteiktām ES kopējām vērtībām.

Situācija kļūst arvien smagāka: vienā pusē ilgstoši bezdarbnieki, otrā – nav cilvēku, kas māk strādāt. Valsts uzdevums ir šīs šķēres aiztaisīt ciet. Bet – neticu, ka to var izdarīt strauji.

Cipari gan nerāda būtisku lēcienu dzīves uzlabojumā, taču pakāpenisku atlabšanu pēc krīzes gan. Manuprāt, mūsu desmit gados sasniegtais +23,5% kopprodukta pieaugums nav rādītājs, kura dēļ jālec griestos no prieka, bet tas nav arī vispārēju žēlabu objekts.