Politologs: Latvija atkal zināmā mērā ir bankrota priekšā

Vai šī vasara atnesīs izšķirošas pārmaiņas Latvijas politikā? Vai esam mācījušies no savām kļūdām? Kāpēc mums nesanāca? Kādi pārbaudījumi sagaida jauno premjeru Andri Kulbergu? Par to politikas eksperti sprieda TV 24 diskusijā “Kārtības rullis”.

Eksperti atskatījās uz 15 gadus seniem notikumiem Latvijas politikā 2011. gadā, kas saistīti ar rīkojumu Nr.2 par Saeimas atlaišanu, par ko tagad ir tapusi arī Dailes teātra izrāde “Rīkojums Nr.2”.

Politologs, sabiedrisko attiecību aģentūras „Mediju tilts” līdzdibinātājs Filips Rajevskis atgādināja, ka tas bija laiks pēc krīzes, ar ļoti sāpīgiem lēmumiem, pēc kuriem daudzi aizbrauca no Latvijas. “Visi bija vainīgi, bet visvairāk samaksāja cilvēki,” tagad, skatoties no distances, secināja F. Rajevskis.

Šādi var risināt krīzes, bet pēc šādām krīzēm sabiedrībā samilzt enerģija, kas ir kaut kā jāizlieto, lai “tvaiks aiziet kādā izrāvienā vai svilpē”. Pēc F. Rajevska sacītā, tas aizgāja svilpē - rīkojumā Nr.2., un zināmā mērā, mēs vēl tagad baudām tā sekas, uzskata politologs.

Sociologs, Tirgus un sabiedriskās domas pētniecības centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš atcerējās, ka toreiz uz šo procesu raudzījies ar cerībām, viņam licies, ka viss notiek pareizi, bet tagad viņš raugās skeptiskāk.

Turpretī “Youtube” kanāla „Titava laboratorija” vadītājam Danam Titavam tas viss likās ļoti muļķīgi, tas nebija nekas iedvesmojošs bet “vienkārši muļķīga izdarīšanās no Valsts prezidenta kancelejas un prezidenta”. Pēc viņa domām, tur nebija nekādas jēgas, rezultāta, un “korelācijas ar Šleseru vispār nebija”. Saeimas atlaišana vienmēr būs populārs lēmums, atlaid šodien vai rīt, cilvēki vienmēr būs priecīgi par to, uzskata D. Titavs.

Dr.hist., Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš atcerējās, ko viņš kā jauns zinātnieks, tikko ieguvis doktora grādu, darījis - staigājis apkārt, runājis ar premjeru un politiķiem, rakstījis rakstus, un teicis, ka naudu vajag ieguldīt zinātnē, tad mainīsies arī valsts struktūra, un pēc 10 gadiem viss kļūs labāk.

Tagad vēsturniekam ir tāda “deja vu” (no franču valodas - jau redzēts) sajūta, jo, “izlasot jauno OECD par Latviju, es redzu, ka viņi raksta to pašu, arī pēc 15 gadiem”. “Mēs esam vienā no pēdējām vietām, un tāds ir mans skaidrojums, kāpēc mēs tur esam, jo mums nav strukturālas zināšanu ekonomikas. Mums nav tās smadzenes tik daudz iekšā, mēs tur neinvestējam,” sacīja G. Krūmiņš. To, viņu satiekot, apstiprinājis arī toreizējais premjers Valdis Dombrovskis. “Jā, mēs to neizdarījām,” viņš teicis.

A.Kaktiņš pieļāva iespēju, ka Latvijai nesanāca tāpēc, ka mums visu laiku ir tāda “grūstīšanās”, cīņa par varu - nāk viena valdība, to nomaina, nāk cita. Tā ir visas valstīs, bet rodas jautājums, vai tur ir tikai cīņa par varu, vai vēl kaut kas. Sociologam izskatās, ka Latvijā pamatā ir cīņa par varu, viss notiek gandrīz tikai un vienīgi ap to, lai arī rakstītu kādus plānus vai koncepcijas.

G.Krūmiņš ir pārliecināts, ka Latvijā trūkst ilgtermiņa domāšanas kultūras - mēs rakstām plānus, bet tos neievērojam. Ir īstermiņa ieguvumi, uzvar tas, kurš skaļāk kliedz, bet nevis mēs esam vienojušies. “Mēs plānos ierakstām, bet dzīvojam citu dzīvi. Mums ir dubultā grāmatvedība, dubultā dzīve - viena sieva oficiālā, bet patiesībā mēs “salaižam” ar citu,” sacīja G. Krūmiņš.

Vai Saeimas atlaišana bija Valsts prezidenta Valda Zatlera “solo numurs”? F. Rajevskis nepiekrīt tam, ka Saeimu var atlaist jebkurā mirklī. “Šis jautājums brīdi pa brīdim pacēlās, bet Zatlers ar savu lēmumu to padarīja reālu, ” sacīja politologs.

Bet, kas tad tur varēja sanākt, ja bija virkne notikumu, kas noteica sabiedrības attieksmi? Bija janvāra notikumi, kad izdauzīja logus un izlaupīja “šnabeni”, “Oligarhu kapusvētki,” kad tika dedzinātas lelles un laistas pa Daugavu. Tas drīzāk liek aizdomāties par sabiedrības mentālo veselību, sprieda F. Rajevskis. Un tad visā šajā situācijā tiek atlaista Saeima…Un ko var ievēlēt, ja ir šāda mentālā veselība? Neko prātīgu, secināja politologs.

Vai esam kaut ko iemācījušies no tā? A. Kaktiņš uzskata, ka mācību neesam guvuši. Sociologs ir noskaņots diezgan pesimistiski, jo, viņaprāt, šobrīd nevar mainīt trajektoriju, bet tikai leņķi.

G.Krūmiņš atgādināja zināmo teicienu, ka no vēstures mēs nemācamies. Viņaprāt, par Latvijas tradīciju jau ir uzskatāms, ka lielākais politiskais spēks netiek valdībā. Tas tā ir bijis sociāldemokrātiem arī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, un “varbūt mums tā vajag,” šādu iespēju pieļāva vēsturnieks.

Kādam pārbaudījumam šovasar tiek gatavots premjers Andris Kulbergs? F. Rajevskis saskata līdzības ar 2011. gadu, jo Latvija atkal zināmā mērā ir bankrota priekšā, un vajag kādu, kas atrisina šo jautājumu. Un arī sabiedrība, skatoties, kas notiek pēdējos divos gados, intuitīvi jūt, ka labi nebūs, tai būs atkal jāsamaksā - “uzkraus nodokļus un “izčakarēs” tā, ka gribēsies aizbraukt no šejienes,” sacīja F.Rajevskis, piebilstot, ka Kulberga lielais uzdevums būs izdarīt tā, lai tas nenotiek, un tas ir tas, kam viņš tiek gatavots.

A.Kaktiņš piebilda, ka uz to visu var skatīties arī kā uz Saeimas vēlēšanu kampaņas sastāvdaļu.

G.Krūmiņš pieļāva iespēju, ka premjera lielākais vilinājums tagad ir ātri kaut ko izdarīt, lai paliktu vēsturē, bet lielās lietas ātri izdarīt nevar.

D.Titavs piebilda, ka saprotot to, ka “šis cilvēks neko nesaprot no valsts pārvaldes”, pārējie politiķi ļauj viņam darīt. D. Titavs uzskata, ka visi lēmumi, kurus premjers tagad pieņem un saka, no valsts pārvaldes puses, ir neliģitīmi, nepareizi, neinteresanti, un tos nav iespējams realizēt.