Latvijas politikā ienācis jauns spēks - partija "Mēs mainām noteikumus"
Šodien, 10.februārī, Latvijas politikā ir ienācis jauns politiskais spēks "Mēs mainām noteikumus", kas ar savu sarakstu piedalīsies 15. Saeimas vēlēšanās 3. oktobrī.
Iepriekš aktīvu darbību faktiski izbeigusī partija “Republika” pēc Alvja Hermaņa ierosinājuma no šodienas iegūs jaunu veidolu un identitāti gan pēc satura, gan formas. Notika biedru sapulce, kurā piedalījās arī jaunpienākušie biedri un kurā partija tika pārsaukta par “Mēs mainām noteikumus”. Sapulcē tika pieņemta statūtu jaunā redakcija.
Par partijas valdes priekšsēdētāju vienbalsīgi tika ievēlēts Alvis Hermanis, bet par pārējiem valdes locekļiem — Jāzeps Baško un Ēriks Pucens.
Hermanis ieskicēja galvenos partijas mērķus: vēlēšanu likuma maiņa - balsot nevis par partijām, bet par konkrētām personām, kuras uzņemas individuālu atbildību.
Lai arī vēlēšanu likuma maiņa ir galvenā ideja, tomēr šī nebūs viena jautājums partija. Jo ievēlēšanas gadījumā tā sola veikt “ģenerāltīrīšanu” valsts pārvaldē: pārskatīt un dzēst nevajadzīgas regulas un likumus, likvidēt nevajadzīgas funkcijas un nevajadzīgas institūcijas. Ieviest jaunu konceptu, deleģējot atbildību — par katru darbu valsts sektorā turpmāk būs tikai viens atbildīgais cilvēks, kuram skaidri definēti darba uzdevumi un kurš arī būs atbildīgs par rezultātu.
Uzsākot jauno cēlienu, Alvis Hermanis ir sagatavojis video uzrunu:
Vairāk par partijas mērķiem un piedāvāto pāreju uz pārnesamās balss vēlēšanu sistēmu Saeimas un pašvaldību vēlēšanās lasiet jaunajā mājaslapā https://mmn.lv
Uzreiz pēc biedru sapulces notika arī pirmā jaunievēlētās valdes sēde, kurā tika nolemts izplatīt valdes manifestu.
Mēs mainām noteikumus valdes manifests
Nāk vēlēšanas, dzimst partijas, skan skaļi lozungi, un vecie vēži meklē, kam piesmērēties. Nav nekā jauna šai pasaulē. Process visiem skaidrs, ik pēc dažiem gadiem jānomaina izkārtnes, dažas sejas un viss ies uz apli. Bet Latvijai neiet uz apli. Iet tikai uz leju, arvien dziļākā bedrē.
Jo vaina nav izkārtnēs, cilvēkos vai kādā nelabojamā tautas nevarēšanā saimniekot pašai savā zemē. Pat ne ārējā ienaidniekā. Vaina ir procesā, kuru paši visu laiku ieviešam un par kura gūstekņiem sevi esam padarījuši. Vaina ir gan kārtībā, kādā izraugāmies savus priekšstāvjus, gan kārtībā, kādā politiski saimniekojam.
Mēs nākam mainīt noteikumus. Mēs mainīsim vēlēšanu kārtību uz tādu, kurā tauta balso par konkrētām personām, nevis partiju sarakstiem.
Ja aiziet uz tirgu un noskata skaistu ābolu, nav tāpēc jāpērk visa kaste, kur bez labā ābola ir arī sažuvušie un sapuvušie. Bet Saeimas vēlēšanās, balsojot pēc pašreizējās kārtības par rūpīgi izraudzītu kandidātu, komplektā vienmēr nāk vesels pulciņš nezināmu brīnumu. Pasažieri, līdzskrējēji — nav pamats domāt, ka ar sliktiem nodomiem — bet kuriem daudzos gadījumos nav nedz dūšas Saeimas tribīnē kāpt, nedz izpratnes par savas partijas ideoloģiju, nemaz nerunājot par drosmi to aizstāvēt.
Mēs nākam mainīt vēlēšanu kārtību. Pēc jaunās kārtības varēs izvēlēties labākos ābolus no jebkuras kastes.
Taču neviena vēlēšanu sistēma nav ideāla. Un neviena vēlēšanu sistēma nerisina visas nebūšanas. Jauni un daudz ko sološi spēki parādās pirms ikvienām vēlēšanām. Tomēr tiem maz kas izdodas un tauta atkal tiek pievilta. Ar katru vilšanos mazinās ticība demokrātijai jeb tautas spējai politiski pārvaldīt savu zemi. Tipiski jaunie spēki domā, ka viss, kas iepriekšējiem traucējis, ir tas, ka viņi nebija pareizie cilvēki. Ja vien visi nesavtīgi domātu par Latviju, nebūtu nekādu klupienu, viņi sev stāsta. Taču vaina nav cilvēkos. Cilvēka daba nav mainījusies tūkstošiem gadu. Vaina ir sistēmā.
Vaina ir sistēmā, kas pati ēd sevi nost. Vaina ir sistēmā, kas labu nodomu vadīta sevi nepārtraukti sarežģī līdz sasniedz stāvokli, kurā neviens ne par ko nav atbildīgs un nekas nekustas no vietas. Darba grupas un konsultatīvās padomes raujas vaiga sviedros. Gan nodokļu maksātāju finansētajā “nevalstiskajā” sektorā, gan ministrijās, pat parlamentā. Sapulču grafiki, saskaņojumu saskaņojumi, arī algu aprēķins nav vienkāršs. Saeimā vesels pulciņš cilvēku ik mēnesi strādā pie tā vien, lai izrēķinātu, cik kuram deputātam mēneša beigās pienākas, jo par katru pasēdēšanu kaut kas pienākas. Sistēmas būtība ir būt sistēmai. Bet kur paliek valsts būtība?
Valsts nav barotne, kurai brīnumainā kārtā jādod darbs ikvienam, kas tīko pēc vieglas naudas. Valstij ir jānodrošina pamatlietas, bet pārējais jāatstāj privātās iniciatīvas ziņā.
Ja no valsts prasa par daudz, valsts ir spiesta cilvēku ierobežot. Mēs mainām kārtību.
