Baiba Braže: Šis nav laiks vēlmju domāšanai

Tiem, kas dzīvo ap Baltijas jūru, vairāk nekā jebkurai citai Eiropas valstij ir vislielākais ieguvums no draudzīgas un stabilas Krievijas. Mums ir arī vislielākais zaudējums, ja lēmumu pieņēmējus maldina iluzorā perspektīva par Kremļa atturēšanu. Šis nav laiks vēlmju domāšanai, viedokļa rakstā izdevumā “The Economist” klāsta Latvijas ārlietu ministre Baiba Braže.

Žurnāla “The Economist” ziņojumi par mūsu reģiona drošību jau sen ir bijuši žurnālistikas ceļa zvaigzne, un tāpēc daudzi no mums, kas dzīvo ap Baltijas jūru, bija pārsteigti un vīlušies, lasot, ka mūsu viedoklis par Krieviju ir “ekstrēms”. Tas ir reālistisks un balstīts uz pierādījumiem, raksta Baiba Braže.

Šodien daudzi atzīst, ka mums Baltijā bija taisnība, brīdinot par Krievijas virzību uz militārismu un autokrātiju, kā arī par tās imperiālistiskajiem mērķiem. Krievijas imperiālismam ir dziļas saknes. Tas pastāvēja pirms Vladimira Putina un, visticamāk, pastāvēs arī ilgāk. Tā nav “neārstējama” pārliecība. Tā ir piesardzība.

Mūsu vissvarīgākais vēstījums ir tāds, ka Krievija nav tikai Ukrainas problēma. Tā ir sistēmisks drauds starptautiskajai kārtībai. Putina ambīcijas sniedzas tālu aiz Ukrainas robežām. Viņš sapņo par ietekmes sfērām un dominanci ārpus Krievijas robežām.

Viņš cenšas sašķelt Ameriku un Eiropu, lai sašķeltu NATO. Viņš padziļina "bezrobežu" partnerību ar Ķīnu. Viņš cieši sadarbojas ar negodīgām valstīm, tostarp Irānu un Ziemeļkoreju, un nežēlīgi izmanto Āfrikas dabas resursus, izmantojot savu Āfrikas korpusu.

Nekas neliecina, ka Krievija ir gatava mieram Ukrainā. Neskatoties uz to, ka Putina "trīs dienu kampaņa" pārvēršas trīs gadu katastrofā, viņa kara mašīna joprojām darbojas. Jebkurš vājums tikai mudina viņu turpināt agresiju un pie sarunu galda tiekties pēc tā, ko viņam nav izdevies sasniegt kaujas laukā.

Putins tagad soli pa solim seko Krievijas novalkātajai sarunu rokasgrāmatai: izvirza absurdas maksimālistiskas prasības un vaino otru pusi par to nepieņemšanu; nepiekāpjas; nepārtraukti aizkavē procesu; maina cerības; gaida, kad citi piedāvās kompromisus vai piekāpšanos; un izmanto to kā vājumu.

Tikmēr Krievija turpina - un patiešām pastiprina - savu raķešu un dronu uzbrukumu civilajiem mērķiem Ukrainas pilsētās. Tas varētu vēl vairāk pastiprināties pēc Ukrainas izcilās un sarežģītās bezpilota lidaparātu operācijas Krievijā pagājušajā nedēļas nogalē

Kremlis arī pastiprina savus netradicionālos uzbrukumus Eiropas valstīm, tostarp kiberuzbrukumus, dezinformācijas operācijas, kritiskās infrastruktūras sabotāžu un iejaukšanos vēlēšanās. Visas šīs metodes ir pārbaudītas un pilnveidotas visā kontinentā gadu desmitiem ilgi. Mēs Baltijā brīdinājām tās uztvert nopietni.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Latvija redz skaidru ceļu uz ilgstošu mieru Ukrainā, kas balstās uz trim pīlāriem: mūsu nacionālās un NATO kolektīvās aizsardzības stiprināšana; Krievijas spēju vājināšana karot; un Ukrainas spēju uzturēšana sevi aizstāvēt diplomātiski, militāri un ekonomiski.

Strauji palielināt investīcijas cietajā atturēšanā un aizsardzības spējās ir obligāti. NATO sabiedrotajiem jācenšas palielināt aizsardzības un ar aizsardzību saistītos izdevumus līdz 5% no IKP.

Mums jākoncentrējas uz militāro, izlūkošanas un iekšējās drošības resursu saskaņošanu, lai reaģētu uz Krievijas netradicionālajiem uzbrukumiem, pārvarēt šķēršļus transatlantiskajās attiecībās un (novēloti) panākt pilnīgu Eiropas Savienības enerģētisko neatkarību no Krievijas.

Tas prasa politisko gribu. Baltijas valstis sniedz pierādījumus, kas tas ir iespējams. Mēs un Polija līdz 2026. gadam aizsardzībai tērēsim 5% no IKP. Šogad mēs esam sasnieguši pilnīgu enerģētisko neatkarību no Krievijas, jo iepriekš no tās bija atkarīga lielākā daļa mūsu dabasgāzes krājumu.

Putins neapstāsies, kamēr kāds viņu neapturēs. Mūsu pirmajam solim vajadzētu būt finanšu kara pastiprināšanai. Ierosinātās Greiema-Blūmentāla sankcijas, kas iesniegtas Amerikas Kongresā un kas ietver potenciālu 500% tarifu valstīm, kas iepērk Krievijas fosilo kurināmo, radītu caurumu Krievijas budžetā, īpaši, ja tās papildinātu jaunas, spēcīgas ES sankcijas.

Naftas un gāzes eksports joprojām ir Krievijas fiskālais glābšanas riņķis, veidojot vismaz trešdaļu no federālajiem ieņēmumiem. Arvien biežāk šis eksports tiek transportēts pa Baltijas jūru, izmantojot ēnu floti, kas paredzēta, lai apietu sankcijas. Mēs varam arī darīt vairāk, lai ierobežotu Krievijas piekļuvi tehnoloģijām un atturētu tās starptautiskos veicinātājus ar "sekundārām" sankcijām tiem, kas tirgojas ar Putinu.

Šī maksimālā spiediena pieeja ir vienīgais dzīvotspējīgais ceļš uz mieru. Mums ir jāatņem Kremlim ienākumi, ieviešot tarifus enerģijas importam, finanšu ierobežojumus un pazeminot naftas cenu. Šī ir reālismā balstīta pieeja, jo, kamēr vien Krieviju pārvaldīs šis režīms, tā būs vērsta uz karu.

Krievija nepārprotami apbruņojas un gatavojas ilgstošai konfrontācijai ar Rietumiem, un mums ir jāgatavojas atbilstoši.

Pašas Latvijas vēsture piedāvā pārliecinošu piemēru mieram, kas panākts ar spēku. Mēs nodibinājām savu republiku 1918. gadā un nodrošinājām to ar neatkarības karu. Miers...