Eiropas Savienībā (ES) nevar iestāties valsts, kurā notiek militārs konflikts, tomēr neatrisinātas teritoriālas problēmas iespējams risināt arī pēc iestāšanās, intervijā aģentūrai LETA norādīja Berlīnes Eiropas politikas institūta direktore, profesore Funda Tekina.
Kad Tekina piedalījusies vācu un franču ekspertu grupas ziņojuma izstrādē, tad šie jautājumi bijuši visdiskutētākā un apstrīdētākā ziņojuma daļa, jo ziņojumā bija skaidri pateikts, ka ES nevar iestāties valsts, kurā notiek militārs konflikts. Tas nozīmē, ka vispirms jābeidzas karam un tikai tad Ukraina varēs iestāties savienībā.
"No akadēmiskā skatupunkta man tas liekas viennozīmīgi, jo mēs nevēlamies integrēt šādu karu ES - mums ir solidaritātes pants ES, kas tātad nozīmētu, ka ES kļūst par kara dalībnieci," skaidroja Tekina.
Viņa arī vērsa uzmanību uz to, cik atturīga no tiešas iesaistīšanās šajā karā ir NATO alianse. "Nedomāju, ka tas notiks, un nedomāju, ka tam būtu jānotiek," atzina profesore.
Vienlaikus viņa norādīja, ka uzņemšanas ierobežojumi tik strikti neattiecas uz valstīm, kuru daļas ir okupētas.
Tāda bija arī Ukraina pirms pilna mēroga Krievijas iebrukuma, kad okupēta bija Krima un daļa Donbasa. Moldova nekontrolē savu teritoriju Piedņestrā, bet Gruzija - Osetijā un Abhāzijā. Visām šīm ES austrumu partnerības valstīm ir teritoriāli konflikti ar Krieviju.
Tekina uzsvēra, ka ir viens lielisks piemērs - Vācija, kas pievienojās ES, kad tā bija sadalīta divās valstīs, notiekot tādai kā klusai ES paplašināšanai.
"Tas mums ļauj secināt, ka šīm valstīm nebūtu obligāti jāgaida, kamēr konflikti tiek atrisināti. Tās var iestāties ES, un pēc šo konfliktu atrisināšanas un valstu atkalapvienošanās arī apstrīdētās teritorijas nonāktu ES," skaidroja profesore.
Viņa gan norādīja, ka Kipras gadījumā šādai nostājai diemžēl nebija izšķirošas nozīmes, kas tuvinātu konflikta atrisinājumu.
Profesore atzina, ka nav bijusi ļoti priecīga, kad 2022. gada vasarā Moldova un Ukraina tika pasludinātas par kandidātvalstīm.
"Ne tāpēc, ka es neredzētu ģeopolitisku nepieciešamību spert šādu soli, bet tāpēc, ka labi sapratu, cik viegli ir dot šādus uzņemšanas solījumus, taču tie neizbēgami sastapsies ar stingrā uzņemšanas procesa realitātēm," sacīja Tekina.
Jau drīz pēc šādu solījumu došanas poļi sākuši uztraukties par izmaksām, vācieši sākuši prātot par visām institucionālajām reformām, kas varētu būt nepieciešamas u.tml. Tikmēr ukraiņi bija sacerējušies, ka iestāsies ES trīs gadu laikā, atzina Tekina, uzsverot, ka tā tas noteikti nenotiks.
Viņa skaidroja, ka kaut kādus prognozētos termiņus vispār ir ļoti grūti noteikt, kaut arī, par spīti karam, Ukraina liek uzsvaru uz reformām. Kā būtisku faktoru Tekina minēja to, ka Ukraina ar ES ir bijusi saistīta ar plašo brīvās tirdzniecības vienošanos, kas jau pirms kara un uzņemšanas sarunu sākšanās veicināja zināmu tuvināšanos.
"Daudzās jomās ukraiņi ir panākuši progresu, tomēr ir vēl priekšā arī ļoti sarežģītais korupcijas jautājums. Ir ļoti grūti novērtēt korupcijas līmeni valstī, kurā notiek karš. Arī tas prasīs laiku," secina profesore.
Tekina pieļauj, ka kaut kāds paātrinātas uzņemšanas process ir iespējams, jo gan Ukraina, gan Moldova ir ambiciozas, abas ir apņēmīgi noskaņotas attiecībā uz reformām.
"Tomēr svarīgi ir ne tikai tas, kā šīs valstis būs sagatavojušās, bet arī tas, kā sagatavojusies būs ES un cik gatava tā būs uzņemt jaunas dalībvalstis," viņa piebilda.
Notiekošo Gruzijā profesore vērtēja kā traģēdiju. Viņa priecājas redzēt, ka Gruzijas sabiedrība ir proeiropeiska un patiešām vēlas demokrātiskas reformas, tomēr "ārvalstu aģentu" likums skaidri parāda, ka valdība dodas pretējā virzienā tam, ko vēlas redzēt ES. Pašreizējās likuma varas situācijas dēļ panākt progresu reformu procesā ir ļoti sarežģīti, un pašreizējā valdība no šī procesa attālinās un līdz ar to attālinās arī no ES, norādīja Tekina.
"Protams, mums ir jāatbalsta Gruzijas sabiedrība, bet, no otras puses, reformas veic valstu valdības. Tāpēc mums jāstrādā ar civilo sabiedrību, cerot, ka nākamajās vēlēšanās viņu griba atspoguļosies arī valdībā," viņa sacīja.
Profesore arī uzskata, ka ES būtu jāpārstrādā austrumu partnerības pamatprincipi, jo nav skaidrs, kā sadarboties ar Armēniju un Azerbaidžānu, kad citas austrumu partnerības dalībnieces ir pasludinātas par kandidātvalstīm.
"Te nav runa par potenciālu iestāšanos ES, bet ciešu sadarbību. Nav īsti skaidrs, kas notiek ar daļu šo valstu, kad daudzas citas pāriet iestāšanās sarunu fāzē. Domāju, ka mums ir nepieciešama jauna politika attiecībām ar tādām valstīm kā Azerbaidžāna un Armēnija. Neesmu pārliecināta, ka nākotnē šīm attiecībām būtu arī noteikti jāparedz iestāšanās savienībā. Es ieteiktu būt ļoti uzmanīgiem, paverot iestāšanās perspektīvu tikai vārdos vien, to nemaz nopietni tā nedomājot," norādīja Tekina.
Jautāta par ES kaimiņvalstu politikas efektivitāti, Tekina sacīja, ka gan ES paplašināšanās politika, gan ES kaimiņvalstu politika tika balstīta uz šo reģionu stabilizēšanu caur sabiedrības pārveides procesiem.
"Piemēram, Baltkrievijas gadījumā skaidri redzam, ka sabiedrība šīs Eiropas vērtības atbalsta, bet valstī pie varas ir autoritāra sistēma, kas pret šīm vērtībām cīnās un tās apspiež. Baltkrievijas gadījumā ES kaimiņvalstu politika nav bijusi veiksmīga, jo mums nav izdevies novērst to, ka Baltkrievija no ES tikai attālinās, nevis tuvinās. Citu kaimiņvalstu gadījumā mūsu politika ir bijusi daudz veiksmīgāka," viņa rezumēja.
Profesore uzskata, ka ES politika spēj veicināt pārveides procesus kaimiņvalstīs tikai tad, ja cilvēki un arī valdības tic, ka beigu beigās šīs valstis tiks uzņemtas ES vai vismaz to attiecības ar ES kļūs daudz tuvākas, respektīvi, viņu veiktās reformas attaisnosies.
"Piekrītu, ka uzticība ir svarīga un piemēri par atrašanos uz ES sliekšņa 20 gadu ilgumā tai ļoti kaitē, tomēr esmu pret šādu attieksmi diezgan piesardzīga. Nobloķēts uzņemšanas process nevar būt attaisnojums nereformēt savu likuma varas sistēmu, kaut arī nereti dzirdam, ka tas netiek darīts, jo sarunās ar ES nav attiecīgā progresa," teica Tekina.