Pārdrošie solījumi
Jaunās valdības deklarācijā atšķirībā no visām iepriekšējām ir būtiski plašāka sadaļa labklājības jomā un īpaši par cilvēkiem ar invaliditāti. Tas liek uzdot jautājumu – vai politiķi, deklarācijas autori, patiešām saprot, ko sola un ko apņēmušies izdarīt, un cik tam naudas un laika ir nepieciešams? Vai arī Latvijā patiešām būs valdība, kurai sabiedrības integrācija, cilvēku ar invaliditāti tiesību nodrošināšana būs viena no prioritātēm? Vai politiķi patiešām saprot, ko nozīmē deinstitucionalizācija, vai šis vārds tagad ir modē, jo par to runā un turklāt vēl tam seko Eiropas miljonu vērtais maks.
Kopā ar Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas Sustento vadītāju Guntu Anču vērtējam sagatavoto deklarāciju par Ministru kabineta iecerēto darbību. Valdība apsolījusi sniegt «visu veidu atbalstu ģimenēm ar bērniem, kuriem ir smagi funkcionāli traucējumi, mazinot bērna risku nonākt aprūpes iestādē vai krīzes centrā», kā arī «turpināt atbalstīt personas ar īpašām vajadzībām, pārskatīt un uzlabot atbalsta sistēmu personām ar invaliditāti». Valdība vēlas paaugstināt minimālo valsts pensiju līmeni, «palielinot valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, tai skaitā personām ar invaliditāti, veicot valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta ikgadēju indeksāciju ar patēriņa cenu indeksu». Tā pilnveidos pasākumus personu ar invaliditāti un īpašām vajadzībām iekļaušanai darba tirgū.
Valdība deklarācijā izmato interesantu izteiksmes veidu, savirknējot darbības vārdus tā, ka īsti nevar saprast, vai tas ir solījums vai vēlēšanās kaut ko darīt, vai vēlme saprast, ko vispār darīt. Valdība «turpinās tiekties»... uz jauno pieeju sociālo pakalpojumu nodrošināšanā bērniem ar invaliditāti, aprobējot un ieviešot individuālo budžeta modeli, kas balstīsies uz bērna individuālajām vajadzībām. Par jauno pieeju ir skaidrs, šāds pilotprojekts norit jau kopš pagājušā gada, tātad jaunajiem politiķiem informācija par to ir. Taču ko nozīmēt turpināt tiekties, visticamāk, uzzināsim, kad darbu sāks jaunā labklājības ministre.
Valdība apņēmusies «nodrošināt, ka cilvēkiem ar ilgstošām un hroniskām saslimšanām, arodslimību risku, negaidītiem veselības traucējumiem, prognozējamu invaliditāti ir savlaicīgi pieejami medicīniskās diagnostikas, medicīniskās un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi, moderni un individuālām vajadzībām pielāgoti tehniskie palīglīdzekļi».
«Es biju pozitīvi pārsteigta, lasot deklarāciju, jo cilvēku ar invaliditāti jautājumiem ir veltīts pietiekami daudz uzmanības, var redzēt, ka ir notikušas konsultācijas ar kādu ekspertu, un deklarācijā ir iekļauti jautājumi, kuriem līdz šim pietrūcis atbalsta,» secina G. Anča, «tomēr mani satrauc tieši lielais iniciatīvu skaits kopumā, tāpēc būtiski būtu saņemt atbildes, kā valdība redz to izpildi, jo vienas valdības laikā tas patiešām nav iespējams. Desmit gadus daudzi no jautājumiem nav vispār aktualizēti. Otrkārt, mani uztrauc skaistie vārdi, kas ir visu deklarāciju mīnuss, un šīs jo īpaši - attīstīsim, atbalstīsim, veicināsim, turpināsim. Šādos vārdos ietērptas apņemšanās nenoved ne pie kā konkrēta. Jāgaida valdības rīcības plāns.» Visas deklarācijā minētās iniciatīvas ir finansiāli ietilpīgas - vai tam būs pietiekami resursu? G. Anča saka: steidzami jārisina jautājums par sociālā nodrošinājuma pabalstu, jo cilvēki ar to nevar izdzīvot, kā arī jādomā, kā uzlabot pašvaldību sociālos pakalpojumus, lai tie nebūtu pieejami tikai vienai šaurai iedzīvotāju grupai, bet ikvienam cilvēkam.
Valdība arī apņēmusies pilnveidot asistenta pakalpojumus personām ar invaliditāti un sniegt mērķtiecīgu atbalstu tiem, kuri ikdienā nodrošina cilvēku ar smagiem funkcionāliem traucējumiem aprūpi mājās. Arī «deinstitucionalizācijas procesi» būs šīs valdības prioritāte. Valdība iezīmējusi apņemšanos labklājības jomā sadarboties vairākām ministrijām, ko uzteic G. Anča. Problēmu šajā jomā atklāja nesenais Valsts kontroles ziņojums par medicīnisko rehabilitāciju, un šī situācija, ka cilvēki nesaņem rehabilitāciju, ir spilgts pierādījums tam, ka ne tikai viena valsts iestāde nespēj sakārtot sistēmu, bet neredz būtībā, ka tas nav tikai ministrijas darbības lauks. «Ir ļoti daudz cilvēku, kuri nesaņem nekādu palīdzību, jo ir izkrituši no kādas vienas sistēmas un otra viņus nav noķērusi, proti, sistēmas darbojas pašas sevis pēc, nevis lai palīdzētu cilvēkiem,» saka G. Anča.
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.