Viens no tā dēvēto čekas maisu izņēmējiem, daudzu likumu un likumdošanas priekšlikumu autors, bijušais Saeimas deputāts, šobrīd zvērināts advokāts Linards Muciņš uzskata, ka deputātu kandidāti – PSRS un Krievijas izlūkdienestu darbinieki un līdzstrādnieki – jāatmasko pirmām kārtām politiskajiem konkurentiem.
Turpinot pētīt iespējas noskaidrot, vai Ingunas Sudrabas vadītās partijas Saeimas deputāta kandidātu, bijušo Valsts prezidentes Vairas Vīķes Freibergas krievu valodas tulku Jāni Grigali varēs identificēt ar PSRS Bruņoto spēku Ģenerālštāba galveno izlūkošanas pārvaldi jeb krieviski GRU (Glavnoje razvedivateļnoje upravļeņije), Neatkarīgā iztaujāja čekas maisu un likumdošanas lietpratēju Linardu Muciņu.
Ar tiesu izgāzušies
Runājot par iespējām pierādīt tiesā J. Grigaļa sadarbību ar PSRS izlūkdienestiem, advokāts pauda neslēptu skepsi. «Ar šādu jautājumu pierādīšanu tiesas ceļā mēs esam izgāzušies, jo ļoti maz personu ir atzītas par čekas aģentiem. Tiesā darbība vai sadarbība ar izlūkdienestiem ir jāpierāda. Ne jau visi bijušie gāja tiesāties, un ne jau visi startēja amatos, kuros viņiem pēc likuma tas liegts. Ir cilvēki, kuri ir ilgstoši klusējuši, un tagad viņi uzpeld, kandidējot amatos. Neapšaubāmi, jautājumi rodas, un, ja man būtu teikšana, es liktu papētīt arī tos ordeņiem apkārtos vīrus, kuri 9. maijā dodas pie pieminekļa un saņem Krievijas pensijas. Liela daļa no viņiem nav cīnījušies Otrā pasaules kara frontē, bet gan sēdējuši frontes aizmugurē un sargājuši koncentrācijas nometnes ar sievietēm un bērniem, un šāvuši nepilngadīgajiem mugurā.»
Pēc L. Muciņa teiktā, bijušajiem vai esošajiem ārvalstu izlūkdienestu darbiniekiem likums liedz kandidēt un, ja rodas aizdomas par Saeimas vēlēšanu likuma pārkāpumu, Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) pienākums ir attiecīgo kandidātu svītrot no saraksta. Ja CVK aizdomas par likuma pārkāpumiem nerodas, tad tādas var rasties citām personām. «Tad par šādām personām CVK ziņo politiskie konkurenti. Ja CVK saņem sūdzību par to vai citu kandidātu, tā nosūta saņemtās ziņas pārbaudīt kompetentiem orgāniem, kuriem ir savas metodes, kā šīs ziņas pārbaudīt, līdzīgi kā viņi nesen pārbaudīja tieslietu ministri Baibu Broku un nolēma viņai nepiešķirt augstākās kategorijas pielaidi valsts noslēpumam.»
Likuma būtība
Advokāts skaidroja, ka vēlēšanu likuma būtība sastāv no divām daļām – «no profilaktiskās daļas, proti, izlūkdienesta darbinieks vai aģents, izlasot likumā, ka viņam ir aizliegts kandidēt, atturas no kandidēšanas. Lielākā daļa – gan darbinieki, gan aģenti – nebāžas politikā, kaut arī viņi skaidri zina, ka viņu darbošanos izlūkdienestā tiesas ceļa būs grūti pierādīt. Taču viņi zina arī to, ka, sākoties skandālam, tas viņiem par labu nenāks. Tādējādi mēs ar šo likumu sasniedzam profilaktisko efektu. Taču ir mazākā daļa, kuri tomēr nolemj piedalīties politiskajā cīņā, kas viņus beigu beigās pilnīgi sasmērē. Veidojot likumus, mums nebija cita mehānisma, kā konstatēt piederības faktu izlūkdienestiem. Veidojot likumus, mēs ticējām tiesai un demokrātijai. Parasti šādus strīdus izšķir tribunāli, nevis parastā tiesa, kura darbojas, balstoties uz pierādījumiem un godprātības principiem.»
L. Muciņš atgādināja politiķa, šobrīd Saeimas deputāta Jāņa Ādamsona cīņu par savām tiesībām, kuram tika pārmests, ka viņš, dienot PSRS Robežsardzē, patiesībā dienējis PSRS VDK struktūrvienībā, kas tāda arī tolaik skaitījās. L. Muciņš skaidroja, ka «Saeimas Mandātu komisijā, kuru tolaik vadīju, atzinām, ka likuma mērķis nav bijis ierobežot padomju robežsargus. Neraugoties uz to, CVK viņu no kandidātu sarakstiem pretlikumīgi svītroja. Savu taisnību viņš pēc tam iztiesāja tiesā, bet pa to laiku vilciens bija aizgājis un viņam nācās gaidīt jaunas vēlēšanas.»
Krievijas specdienestu projekts
Runājot par iespējām pārbaudīt J. Grigaļa atbilstību likumam, L. Muciņš atgādināja – pat ja CVK viņu no saraksta neizsvītro, sūdzības komisijai var sūtīt politiskie konkurenti, līdzīgi kā tas notika saistībā ar Tatjanas Ždanokas darbošanos PSKP pēc 1991. augusta un kā tas notika Daugavpilī pagājušajās pašvaldību vēlēšanās saistībā ar iespējamo deputāta kandidāta Borisa Ivanova saistību ar VDK.
«Ja Grigalis ir palūgts aiziet no Valsts prezidenta kancelejas, tad pieņemu, ka viņu kompetentās iestādes jau ir aplūkojušas ar palielināmo stiklu. Mums jātic Vladimira Putina teiktajam, ka nav «bijušo» izlūkdienesta darbinieku. Latvijā jau tikai Andrejs Krastiņš dabūja izziņu, ka viņš nav saistīts ar PSRS un Krievijas izlūkdienestiem.»
Paužot savu viedokli par partiju No sirds Latvijai un tās veidotājiem, L. Muciņš teica: «Jūlijs Krūmiņš pats ir, kā sacīt jāsaka, labais, bet Sudrabas partija varētu būt Krievijas specdienestu projekts, kuru finansē un atbalsta Krievijas specdienesti. Sudrabu kompromitē ciešais vairākkārtējais kontakts ar bijušo Krievijas pretizlūkošanas dienesta priekšnieku, Krievijas iekšlietu ministru, valdības galvu un Drošības padomes locekli, vēlāko Krievijas Federācijas revīzijas palātas priekšnieku Sergeju Stepašinu. Šeit ir daudz jautājumu. Viens no tādiem – kā Grigalis varēja strādāt Valsts prezidenta kancelejā? Mēs jau arī nezinām, kas atrodas Vairas VīķesFreibergas VDK operatīvajā lietā. Pazīstu kādu Rietumu inteliģentu, kurš PSRS laikos bieži brauca uz Latviju un kontaktējās ar vietējiem cilvēkiem. Viņš, izlasot savu VDK operatīvo lietu, jutās pamatīgi pārsteigts. Izrādās, padomju laikos vienā pasākumā viņš ticies ar septiņiem cilvēkiem un visi septiņi neatkarīgi cits no cita par šo tikšanos bija ziņojuši VDK. Divi no tiem izrādījās čekas virsnieki, kas strādāja zem jumta, divi čekas uzticības personas un trīs VDK aģenti. Arī VīķiFreibergu padomju gados šeit gadījuma cilvēki neaplidoja. Tā lielā lieta ir noskaidrot, kurš VīķeiFreibergai ieteica pieņemt darbā Grigali. Tie, kuriem uzticas un kuru padomos ieklausās, ir tie īstie ietekmes aģenti.»
Advokāts pauda gandarījumu par 1991. gadā ieguldītajām pūlēm tā dēvēto VDK maisu izņemšanā: «Ne Igaunijai, ne Lietuvai nav čekas maisu. Vienīgi mums ir čekas maisi. Izrādīju interesi piedalīties tā dēvētājā čekas maisu izvērtēšanas komisijā. Komisijas veidotāji paziņoja, ka politiķus tur neiekļaus. Es neesmu politiķis. Kad izrādīju interesi, saņēmu milzu pretsparu. Redzu, ka tā vietā komisijā iekļauj politiķus. Neredzu, ka vēsturnieki uz šo komisiju tā īpaši rautos.»