Sudrabas partijas biedram saistība ar Krievijas izlūkdienestiem

Ingunas Sudrabas vadītās partijas No sirds Latvijai vēlēšanu sarakstā iekļautā deputāta kandidāta Jāņa Grigaļa biogrāfija var radīt nopietnus jautājumus tiem, kuriem jākontrolē deputātu kandidātu atbilstība Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. apakšpunkta prasībām, kuras aizliedz pieteikt par kandidātiem bijušos PSRS izlūkošanas vai pretizlūkošanas dienesta štata darbiniekus.

Šis ir pirmais gadījums, kad Latvijas kompetentām iestādēm būs jāvērtē – ir vai nav kāds deputāta kandidāts bijis PSRS izlūkdienestu (tādu bija vairāki) štata darbinieks. Līdz šim vērtēta tikai darbošanās vai sadarbība ar Valsts drošības komiteju (VDK), tautā sauktu par čeku, kurai bija citas funkcijas nekā armijas izlūkdienestiem. Daudzi t. s. čekas darbinieki ir publiski zināmi un ieņem ievērojamu sabiedrisku stāvokli (Juris Bojārs, Juris Savickis, Guntis Indriksons u. c.), turklāt Totalitārisma seku dokumentēšanas centram (TSDC) par viņiem ir vismaz kaut kādi dokumenti – tā sauktie čekas maisi un vēl šis tas cits. Turpretī par likumā minētajiem PSRS bruņoto spēku izlūkošanas vai pretizlūkošanas dienestu darbiniekiem nekādi dokumenti Latvijā nav un nevar būt saglabājušies. Līdz ar to būs interesanti pavērot, kā Latvijas kompetentās iestādes šajā gadījumā tiks galā ar likuma normu piemērošanu.

Institūts nodod

Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) datos atrodams – J. Grigalis deputāta kandidāta anketā norādījis, ka 1979. gadā absolvējis «Kara institūtu Maskavā» un ieguvis tulka referenta suahili un angļu valodas piektā līmeņa profesionālo kvalifikāciju, kā arī maģistra grādu.

Detalizētāk iepazīstoties ar deputāta kandidāta anketā norādīto augstākās izglītības mācību iestādi, Neatkarīgā secina, ka tā 1979. gadā bija PSRS bruņoto spēku ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes pārraudzībā esoša izglītības iestāde, kura tobrīd saucās Ārzemju valodu kara institūts, bet tagad saucas Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas Kara universitāte. PSRS Galvenā izlūkošanas pārvalde tautā tiek saukta par GRU, kas, līdzīgi kā nosaukums čeka, radies no krievu abreviatūras – Glavnoje razvedivaķeļnoje upravļeņije. Neatkarīgā izmantos šo abreviatūru, kas visiem ir saprotama.

Agrāk PSRS un šobrīd arī Krievijā šā institūta studentu saistība ar GRU skaitās vispārzināms fakts, par kuru muļķīgi pat diskutēt. Publiskajos avotos par to var pārliecināties, iepazīstoties, piemēram, ar pavēlēm par studentu uzņemšanu institūtā, kuras apstiprinātas nevis ar institūta rektora, bet gan ar GRU vadītāja parakstu.

Ne mazāk interesanta ir arī apmācību programma šajā valodu zinību augstskolā. Tur studenti gūst ne tikai izcilas svešvalodu zināšanas, bet arī operatīvā darba iemaņas, specpropagandas metodes, gūstekņu pratināšanas prasmes un citas speciālām militārām operācijām paredzētas zināšanas un prasmes. Vērienīga ir arī institūta absolventu dalība militāros konfliktos un operācijās dažādās pasaules vietās.

Cita starpā – J. Grigalis institūtu absolvēja, kad to vadīja ģenerālpulkvedis Magomets Tankajevs, kurš pirms skolas priekšnieka amata no 1968. līdz 1973. gadam bija Polijā dislocētās Ziemeļu karaspēka grupas komandieris un kara padomes loceklis, no 1973. līdz1974. gadam – PSRS Aizsardzības ministrijas Galvenās militāro izglītības iestāžu pārvaldes priekšnieks, bet no 1974. līdz 1978. gadam – Varšavas līgumvalstu apvienoto bruņoto spēku virspavēlnieka pārstāvis. Viņš veicis 125 lēcienus ar izpletni. To viņš darījis pēc kontūzijas un karadarbībā gūtā ievainojuma plaušās. Viņš apbalvots ar PSRS augstāko apbalvojumu Ļeņina ordeni, Oktobra revolūcijas ordeni un citiem daudziem padomju ordeņiem, kā arī saņēmis augstus Polijas, Vācijas Demokrātiskās Republikas, Bulgārijas un Mongolijas valsts apbalvojumus.

M. Tankajeva priekštecis ģenerālpulkvedis Andrejs Andrejevs, runājot par militārā tulka profesiju, teicis šādi: «Tas ir speciālists, kuram jāsaprot modernās kaujas būtība un detalizēti jāpārvalda militārā terminoloģija, jāprot orientēties militārajā literatūrā un tulkot militāros dokumentus, kā arī veikt gūstekņu nopratināšanu.»

Piektais pants

Vēlēšanu likuma 5. panta 5. apakšpunktā noteikts, ka «Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras ir ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki, vai personas, kuras ir bijušas PSRS, Latvijas PSR valsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata darbinieki».

Savukārt tiem, kuri ar ārvalstu izlūkošanas vai pretizlūkošanas dienestiem sadarbojušies ārštatā, tas jānorāda deputāta kandidāta kartītē. Neatkarīgā noskaidroja CVK, ka J. Grigalis ir norādījis – ārštatā viņš ar PSRS izlūkdienestiem nav sadarbojies.

Deputātu kandidātu atbilstība jāvērtē TSDC, kas šobrīd jau ir Satversmes aizsardzības biroja struktūrvienība.

Kā Neatkarīgajai skaidroja Okupācijas muzeja direktora vietnieks, vēstures zinātņu doktors, tikko nodibinātās VDK dokumentu izpētes komisijas vadītāja vietnieks Ritvars Jansons, ne vēlāk kā desmit dienu pirms vēlēšanām CVK jāpublicē to cilvēku vārdi, kuru iespējamā darbība vai sadarbība ar ārvalstu izlūkdienestiem ir norādīta TSDC izziņā. Tam var sekot tiesas prāva, kurā šo darbību ārvalstu izlūkošanas vai pretizlūkošanas dienestos pierāda vai nepierāda. Ja jau pirms tam ir bijis tiesas spriedums, ka šis cilvēks ir bijis PSRS drošības dienesta aģents, darbinieks vai informators, tad CVK šo kandidātu var svītrot no saraksta.

Vēsturnieks atturējās analizēt tieši J. Grigaļa atbilstību Saeimas vēlēšanu likuma prasībām, taču, runājot par PSRS militāro tulku darba specifiku, R. Jansons teica: «Militārie tulki ir dažādi, bet katrā ziņā, ja viņu darbība notikusi ārpus PSRS teritorijas, tad tā noteikti bija drošības iestāžu kontrolē un konkrētais tulks noteikti bija saistīts ar militārās izlūkošanas vai militārās pretizlūkošanas dienesta kontroli. GRU bija viena no tām struktūrām, kura balstīja PSRS režīmu, tāpat kā VDK. Arī GRU sekmēja PSRS pastāvēšanu, un tāpēc Latvija neatkarību atguva tikai 1991. gadā. Ir jautājums, cik daudz mūsu valsts dienestu rīcībā ir dokumentu par GRU darbību. Pieņemu, ka to ir ļoti maz.»

Runājot par konsekvencēm, kas notiek, ja tiek identificēta deputāta kandidāta saistība ar GRU, R. Jansons teica: «Piederība GRU nav ne juridiski, ne morāli saistāma ar Saeimas deputāta mandātu, un GRU ir tikpat noziedzīga organizācija kā VDK. Ja ir juridiskie pierādījumi, ka persona saistīta ar GRU, likumdošana neļauj darboties Saeimā. Tā absolūti nav, ka GRU ir kaut kas labāks visā padomju sistēmā nekā VDK. To es kā vēsturnieks pilnīgi droši varu apgalvot.»

Neņem vērā

Neskatoties uz iepriekšminētajiem faktiem, J. Grigalis vairākus gadus darbojies kā Valsts prezidentes Vairas VīķesFreibergas krievu valodas tulks. Neatkarīgās rīcībā ir droša informācija, ka jau 2000. gadā tā laika specdienesti vairākkārt uzstājīgi informēja gan pašu V. VīķiFreibergu, gan viņas biroja cilvēkus par riskiem, kas saistīti ar tulku J. Grigali. Visaktīvāk šajā ziņā darbojās Militārās pretizlūkošanas dienests (MPD), kas nodarbojas tieši ar personu identificēšanu, kas varētu būt iesaistītas Krievijas militārās izlūkošanas aktivitātēs. Turklāt MPD bija veidots uz Zemessardzes specdienesta G2 bāzes, kas pirmais izskaitļoja gan J. Grigali, gan viņa draugus, kuri turklāt tika pieķerti ļoti nopietnas informācijas vākšanā (piemēram, mēģinājumā nokopēt G2 datubāzi). Neskatoties uz Latvijas specdienestu aktivitātēm, J. Grigalis no Valsts prezidentes kancelejas tika atlaists krietni vēlāk, turklāt, pēc neoficiālām ziņām, tikai pēc Latvijas sabiedroto no ASV nopietna spiediena.

Sagatavojies

Pēc darba zaudēšanas Valsts prezidenta kancelejā J. Grigalis nebūt nav nogājis pagrīdē, bet ik pa brīdim sniedz diezgan interesantas intervijas.

Tāpat interesanti, ka telekanāls Mix.tv viņu pozicionē nevis kā militāro tulku, bet gan kā politologu un politisko procesu vērotāju. Savukārt portāls Kas jauns viņu dēvē par «drošības speciālistu».

Pirms diviem gadiem intervijā žurnālam Kapitāls J. Grigalis visai brīvi un plaši stāstījis par savu profesionālo darbību PSRS laikos. «Esmu beidzis Kara svešvalodu institūtu Maskavā, Austrumu valodu fakultāti. Godīgi sakot, uz citu kara skolu nebūtu gājis. Mana profesija ir tulks referents divās svešvalodās – suahili un angļu. Pēc beigšanas divus gadus strādāju Tanzānijā padomju militāro padomnieku grupā. Pēc atgriešanās nokļuvu Rīgā, Jūras kara flotes mācību centrā Bolderājā, kur tagad atrodas Latvijas Jūras akadēmija. Jāpaskaidro sīkāk, kā notika padomju militārā sadarbība ar PSRS draudzīgajām valstīm. Bija tāda ģenerālštāba 10. pārvalde, kas nodarbojās ar militārās palīdzības sniegšanu ārvalstīm. Tās pakļautībā atradās arī Kara svešvalodu institūts, kur mācīja ļoti daudzu pasaules tautu valodas. Manā kursā puse mācījās ķīniešu valodu, divas grupas – arābu, viena grupa – persiešu, divas mazās grupas –hindi un suahili. Lielākā daļa beidzēju atbilstoši plāniem tika nosūtīti uz attiecīgajām valstīm. Bija arī cilvēki, kurus pie sevis paņēma VDK un GRU, bet viņi par savu nākotni neko nestāstīja, jo toreiz bija tāda kārtība. Tie, kas nokļuva 10. pārvaldē un aizbrauca ārzemju komandējumos, pēc atgriešanās tika nosūtīti uz dažādiem mācību centriem, kur apmācīja ārvalstu militārpersonas. Lūk, arī Rīga bija šāds apmācības centrs. Tur bija tulku birojs, kur arī mēs, tulki, strādājām. Tad bija noteikums, ka pēc katra ārzemju komandējuma divus gadus jāuzturas PSRS – un tad atkal varēja tikt komandējumā uz ārzemēm. Otrajā komandējumā vairs laida tikai precētos kopā ar ģimenēm. Par tulkiem, kuri atradās PSRS teritorijā, atbildēja divi cilvēki PSRS BS Galvenajā kadru pārvaldē. Viņi arī kārtoja nākamos komandējumus uz ārzemēm. Toreiz PSRS teritorijā bija vairāki mācību centri ārzemniekiem, kā arī viņi mācījās daudzās kara skolās un akadēmijās. Kara tulku sagatavošana institūtā paredzēja apmācības gan daudzos militāros priekšmetos, gan vispārizglītojošās disciplīnās. Piemēram, taktiku mācīja pēc Kara akadēmijas programmas, jo tulkam bija jāpārzina visa militārā joma: terminoloģija, karaspēka vienību organizācija, bruņojums u. tml. Jāatzīmē ļoti augstais valodas pasniegšanas līmenis. Vēl tāda veida institūti atrodoties ASV, Monterejā un Ķīnā. Daudzi nespeciālisti uzreiz spriež, ka tur, kur māca svešvalodas, uzreiz ir saistība ar spiegošanu. No mūsu kursa arī bija cilvēki, kurus paņēma uz VDK un GRU, bet viņiem vairs nebija nekāda sakara ar ārzemnieku apmācīšanu. Par viņiem arī neko nezināja, jo kontakti jau pazuda. Tāpat jāpaskaidro, ka kopš 1968. gada baltiešus tādā iestādē kā GRU vairs neņēma – pateicoties Čehoslovākijas pavasarim. Pēc diplomu saņemšanas no mūsu grupas astoņiem cilvēkiem tikai viens aizgāja uz VDK. Pieci aizbraucām uz militāro padomnieku grupu Tanzānijā, vienu aizsūtīja uz Tālajiem Austrumiem. Viens, kuram bija lielākā ķepa, palika Maskavā. Pēc diviem gadiem viņš nonāca Lībijā. Viens no kursabiedriem bija labs islāma analītiķis. Tagad viņš ir pareizticīgo baznīcas padomnieks islāma jautājumos.»

Cita starpā, arī Bolderājas Jūras kara flotes mācību centrs bija GRU pakļauta un pilnīgi slepena iestāde. Latvijas specdienestu darbiniekiem ir informācija, ka ar Bolderājas mācību centra darbiniekiem savulaik draudzīgas attiecības uzturēja uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš, kas viņam deva dažas priekšrocības arī pārmaiņu laikā. Kā zināms, J. Krūmiņš tiek uzskatīts par I. Sudrabas partijas «krusttēvu».

Divi varianti

Grūti iedomāties, ka tāds nopietns vīrs kā J. Grigalis, pirms sniegt anketu CVK, nebūtu rūpīgi izvērtējis savu atbilstību vēlēšanu likuma 5. panta prasībām. Iespējami divi varianti, kāpēc deputāta kandidātam nerūp diskusijas par viņa profesionālo darbību PSRS laikos. Visticamāk, J. Grigalis skaidri zina – ja viņam Latvijas varas iestādes liegs kandidēt, lieta nonāks tiesā, un tur valsts iestāžu pārstāvjiem nebūs nekādu pierādījumu par kandidāta saistību ar izlūkošanas dienestiem.

Pastāv otrs variants. Iespējams, J. Grigalis jau ir noslēdzis ar SAB vienošanos par to, ka SAB klusēs par tā rīcībā esošajām ziņām par viņa profesionālo darbību. Savukārt J. Grigalim, pēc vēlēšanām nonākot varas apcirkņos, būs jāziņo SAB par citu Latvijas valsts amatpersonu rīcību, runām un domām.