Šaušana teorijā un praksē
Latvija tiešām ir pasaule miniatūrā, to secināju, izlasot ziņu par to, kā Jaunpilī viens vai vairāki idioti nodedzinājuši Aigara Bikšes skulptūru Jaunava Marija ar bērnu. Pirms tam, ja atminaties, bija kaismīgs mācītājs, kurš aicināja nojaukt Gosupes velnu, bet pirms tam cits cienīgtēvs gribēja dedzināt Jura Rubeņa grāmatu. Tas viss tepat Latvijā pēdējā pusgada laikā. Tie, kuri tur tālajā Afganistānā un Sīrijā spridzina seno civilizāciju atstātās liecības, jo tās, lūk, esot elkdievu statujas un elkdievu tempļi, ja palasa latviešu komentārus, protams, ir stulbi dvieļgalvas, aprobežoti fanātiķi un čurkas. Kā tur bija tajā parunā – savā acī baļķvedēju neredz?
Lasvegasā savukārt kāds prātu izkūkojis tips pašaudījās, sarīkojot lielāko slaktiņu ASV vēsturē. Cik var spriest no mediju ziņām, policija vēl tagad nesaprot, kādi tarakāni salīduši paurī šim miljonāram, liekot apšaut cilvēkus, kas ieradušies uz kantri mūzikas festivālu. Visu cieņu prezidentam Trampam, kurš, uzspļaujot politkorektajam tonim, pateica skaidri: «He was a sick man, a demented man,» (viņš bija slims cilvēks, vājprātīgs cilvēks).
Amerika ir tālu, tomēr uz tās fona vērts pievērst uzmanību kādai šā gada augustā pētījumu aģentūras SKDS veiktajai maz pamanītai aptaujai par Latviju. Tajā pētnieki iedzīvotājiem lūdza norādīt, cik bieži viņi izjūt vēlmi apšaut visus tos, kuru dēļ dzīve valstī ir tāda, kāda tā patlaban ir. No atbildēm secināts, ka šādas sajūtas kopumā izjutuši 39,7% iedzīvotāju. 26% aptaujāto šādas sajūtas izjūt dažkārt, bet vēl 13,7% - bieži. No skopās ziņas varēja izlobīt arī to, ka salīdzinājumā ar pērno gadu agresīvās vēlmes izjutuši par septiņiem procentpunktiem vairāk iedzīvotāju.
Pētnieki zina stāstīt arī to, ka no 2014. gada agresivitātes līmenis sabiedrībā saistībā ar noskaņojumu pret tiem, kuru dēļ dzīve valstī ir tāda, kāda tā ir, bijis nedaudz krities, tomēr šogad tas atkal pieaudzis, sasniedzot jaunu rekordu. Cik tālu mēs esam no pasaules vējiem un tendencēm? Kas ir tā līnija, kura atdala vēlmi apšaut no īstas šaušanas?
1990. un 1991. gadā latvieši bija sašutuši par rietumvalstu izvairīgo, neizlēmīgo rīcību Baltijas valstu neatkarības jautājumā, līdz pat pēdējam brīdim izrādot savu lojalitāti padomju režīmam. Daža lielvara, nedaudz pārfrāzējot no Forosas trimdas atbrīvoto Gorbačovu, mūs atzina krietni vēlāk nekā Alfrēds Rubiks un Sadams Huseins. Tagad, kad Katalonijā valda tikpat lieli politiskie karstumi kā 1991. gadā Baltijā, latvieši tēlo globālos ģeopolitiķus, kaut katalāņi uz neatkarības referendumu pagājušajās brīvdienās izgāja, iedvesmojušies no baltiešu nevardarbīgās pretošanās idejām un prakses, turklāt, skanot himnai, kuras pamatā ir Mārtiņa Brauna komponētā dziesma.
Papētiet, kas gan viss par šo tēmu pēdējās dienās laists tautās, lai tikai kāds, nedod dievs, neatbalstītu katalāņus! Vai tik nu mēs nenokaitināsim Eiropu? Vai tas nav izdevīgi Krievijai? (Tikmēr lielvarā Vācijā viena no jaunās koalīcijas partnerēm būs pragmatiska partija, kas uzskata, ka nav ko Putinam uzplīties ar Krimu, lai ņem, ja reiz paņēmis.) Vai tiešām mūsu politiķi nesaprot, ka gan jau arī Baltiju vajadzības gadījumā uzmetīs globālo ģeopolitisko interešu vārdā, tāpat kā tagad neredz katalāņus. Ir viegli tēlot demokrātus, kad jāatbalsta demokrātijas eksports uz Ēģipti vai jampampiņu opozīcija Krievijā. Grūti ievērot demokrātijas normas pašu mājās, Eiropas Savienībā.
Neatceros, kurš no latviešu politiķiem reiz trāpīgi pateica, ka jaunkundze nevarot būt pa pusei nevainīga. Arī mēs nevaram būt labi visiem un klusējot skatīties, kā spāņu policisti sit katalāņu demonstrantus ar stekiem, cerot, ka mūs kāds grūtā brīdī aizstāvēs. Piedodiet, dauzīt demonstrantus ir cilvēktiesību pārkāpums, vienalga vai viņus sit Maskavā vai Barselonā. Arī demokrātijas svēto principu pārkāpums, kas pieļauj mierīgus un civilizētus referendumus pat šādos jautājumos. Ja mēs klusēsim, bumerangs atgriezīsies.
Soctīklu debatēs uzreiz tiek izšauta vietējā separātisma zalve - un ko jūs, lielie demokrāti, teiktu, ja šāds referendums tiktu ierosināts Latgalē. Nu nevajag novest valsti un tajās dzīvojošās tautas līdz stāvoklim, kad šāds referendums kādam vispār var ienākt prātā. Ja tas ir noticis, steki neko neglābs. Padomju Savienība taču teorētiski varēja plaukt tāpat kā ASV. Bet neplauka. Varbūt no vēstures tomēr reizēm vajag arī mācīties.