Francijas valdība likusi saprast, ka tādā vai citādā veidā tomēr centīsies ieviest īpašu nodokli valsts bagātākajiem un visvairāk pelnošākajiem iedzīvotājiem.
Jāatgādina, ka Konstitucionālā padome pagājušā gada nogalē pasludināja par nelikumīgu 75% ienākuma nodokļa noteikšanu personām, kas pelna vairāk nekā miljonu eiro gadā. Politologi norāda, ka tehniski nodokļu palielināšana turīgākajiem iedzīvotājiem joprojām ir iespējama un prezidentam Fransuā Olandam ir ļoti svarīgi izpildīt kaut vai šo priekšvēlēšanu solījumu.
«No tiem, kuriem pieder vairāk, mēs tomēr prasīsim vairāk,» Reuters citē F. Olanda izteikumu tradicionālās Jaungada uzrunas laikā. Prezidents gan nav sniedzis sīkākus paskaidrojumus par plānoto rīcību, taču to viņa vietā Jaungada priekšvakarā faktiski paveica premjerministrs Žans Marks Ero. Sarunā ar AFP viņš Konstitucionālās padomes lēmumu vērtēja kā «simbolisku, bet ne īpaši stingru kritiku», piebilstot, ka valdība jau tuvākajā laikā sagatavos jaunu lēmuma projektu, kas, saglabājot iepriekšējos principus, atbildīs Konstitucionālās padomes lēmumam. Jāuzsver, ka šajā lēmumā nav apstrīdēts pats princips, saskaņā ar kuru turīgiem cilvēkiem var pieprasīt maksāt astronomiskus nodokļus. Valdība kritizēta par to, ka nav ievērots Francijas likumdošanā noteiktais – ar nodokļiem apliek nevis individuālas personas, bet gan mājsaimniecības. Līdz ar to, pēc Konstitucionālās padomes domām, jaunais likums, kuram bija jāstājas spēkā 1. janvārī, francūžus nostādīja nevienlīdzīgā situācijā. Proti, uzņēmējs, kurš gadā pelna, piemēram, 1,1 miljonu eiro, tiktu aplikts ar nodokli, neraugoties uz to, ka viņa sieva nekur nestrādā un nepelna, bet ģimenei, kurā katrs no laulātajiem gadā nopelna, piemēram, 970 000 eiro, nodoklis nebūtu jāmaksā.
Franču politologs Olivjē Dihamēls sarunā ar Reuters sacījis, ka valdībai ir ļoti vienkāršs risinājums – tā var grozīt likumu, attiecinot to uz mājsaimniecībām un palielinot noteikto ieņēmumu slieksni līdz 2 miljoniem eiro gadā. Tiesa, ir skaidrs, ka tas ievērojami samazinās ar jauno nodokli apliekamo cilvēku skaitu un līdz ar to arī budžeta ieņēmumus. Tomēr jau likuma iepriekšējā redakcijā par lielu fiskālo efektu runāt bija lieki – 75% nodoklis būtu jāmaksā 1500 līdz 3000 cilvēkiem, valsts budžetā tas kopā ienestu, lielākais, 300 miljonus eiro, kas ir piliens jūrā, salīdzinot ar 68 miljardus eiro lielo budžeta deficītu.
Taču F. Olandu šajā gadījumā vairāk satrauc nevis konkrēti skaitļi, bet pats princips. Prezidenta popularitāte kopš pagājušā gada maija, kad viņš tika ievēlēts amatā, ir dramatiski kritusies, viņa valdība jau paspējusi nodemonstrēt savu neprofesionalitāti, piemēram, sarunās ar tērauda gigantu ArcelorMittal par plānoto ražotņu slēgšanu, turklāt, neraugoties uz regulāro taupības politikas kritiku, bijusi spiesta pieņemt nepopulārus lēmumus par nodokļu paaugstināšanu. Noteikt papildu nodokli bagātniekiem, ko saskaņā ar socioloģisko aptauju datiem atbalsta aptuveni 60% Francijas iedzīvotāju, F. Olandam pašlaik ir goda lieta.
«Bez cīņas atteikties no idejas par 75% nodokli viņam nozīmētu demonstrēt savu vājumu,» uzskata politologs Stepans Rouzess, piebilstot, ka šāda rīcība arī nopietni aizkaitinātu sociālistu partijas kreisā spārna pārstāvjus. Opozīcija gan ir pārliecināta, ka pats prātīgākais, ko varētu darīt valdība, būtu klusi aizmirst par plānoto nodokli. «Kamēr visa pasaule bailēs un samulsumā vēroja, kas pie mums notiek, Fransuā Olands centās pārliecināt francūžus, ka ar bagātnieku nodokli pietiks, lai atrisinātu valsts problēmas. Patiesībā tas tikai dara bažīgus uzņēmējus, soda pašus bagātākos cilvēkus, kuri galu galā ir spiesti bēgt no valsts, un viņu nodokļu slogs tiek pārlikts uz vidusšķiras pārstāvjiem,» norādījis konservatīvās partijas UMP līderis Žans Fransuā Kopē.