Izmirušie tomēr nav pazuduši? 400 000 gadu seni zobi atklāj saikni ar mūsdienu cilvēkiem

Apmēram 400 000 gadu veci zobi no Ķīnas glabā pavedienu uz pārsteidzošu iespēju — izmirušā Homo erectus ģenētiskais mantojums daļēji varētu būt saglabājies mūsdienu cilvēkos. Zinātnieki to saista ar seno cilvēku grupu krustošanos un starpniekiem, kurus pazīstam kā denisoviešus

Ķīnas Zinātņu akadēmijas pētnieces Cjaomejas Fu un kolēģu darbs publicēts žurnālā “Nature” 2026. gada 13. maijā. Novembra sākumā atklājumam atkārtoti pievērsās zinātnes medijs “ScienceDaily”.

Pētnieki analizēja sešu aptuveni vienā laikmetā dzīvojušu Homo erectus pārstāvju zobu emaljas olbaltumvielas. Zobi atrasti trijās senvietās Ķīnas ziemeļu un dienvidu daļā. Analīze ļāva noteikt, ka pieci paraugi piederējuši vīriešu dzimuma indivīdiem, bet viens — sieviešu dzimuma indivīdam.

Homo erectus jeb stāvus ejošais cilvēks bija plaši izplatīta sena cilvēku suga. Taču šo fosiliju lielais vecums un saglabāšanās apstākļi būtiski apgrūtina molekulāru ziņu iegūšanu par to piederību un saiknēm ar citām cilvēku grupām.

Šoreiz pētnieku uzmanības centrā bija olbaltumvielas, nevis no zobiem iegūta DNS. Visos sešos paraugos viņi konstatēja divus kopīgus aminoskābju variantus — nelielas atšķirības olbaltumvielas uzbūvē.

Viens variants līdz šim nebija identificēts citās salīdzinātajās cilvēku izcelsmes līnijās. Tas palīdzēja molekulārā līmenī sasaistīt pētītos paraugus, kuru ārējās atšķirības iepriekš bija raisījušas diskusijas par to piederību.

Otrs variants izrādījās īpaši intriģējošs: tas iepriekš konstatēts arī denisoviešiem. Pētījuma autori pieļauj, ka viņi to varētu būt ieguvuši no populācijām, kas radniecīgas pētītajiem Homo erectus.

Tālāk pavediens ved pie mūsdienu cilvēkiem. Daļa ļoti seno ģenētisko fragmentu denisoviešu genomā vēlāk nonākusi arī mūsu sugas pārstāvjos. Autoru secinājumi liecina, ka atsevišķu šādu fragmentu sākotnējais avots varētu būt Homo erectus.

Tātad iespējamā saikne ietver vairākus posmus: Homo erectus radniecīgas populācijas krustojās ar denisoviešiem, bet denisovieši vēlāk nodeva daļu sava ģenētiskā mantojuma mūsdienu cilvēku priekštečiem.

Tomēr pētnieki šo scenāriju formulē kā ticamu skaidrojumu, kas vēl jāprecizē. Kopīgais molekulārais variants un seno populāciju iespējamā līdzāspastāvēšana Austrumāzijā atbalsta šādu iespēju, taču pilnīgākai ainai nepieciešami papildu dati no dažādiem reģioniem un laikmetiem.