Kā NATO reaģētu uz Krievijas uzbrukumu? Pieci svarīgākie jautājumi par alianses aizsardzības plānu
NATO plāno iespējamu Krievijas uzbrukumu apturēt jau pašā sākumā, nepieļaut tā izvēršanos plašākā karā un, ja nepieciešams, dot triecienus spēkiem un resursiem, kas nodrošina pretinieka militāro operāciju – šāda ir alianses jaunās "uzvaras teorijas” būtība. Taču vai šī stratēģija spētu ierobežot konflikta eskalāciju, kāda būtu kodolieroču loma un vai Eiropa var paļauties uz ASV palīdzību? Raksta BBC.
NATO sabiedroto spēku augstākais komandieris Eiropā ģenerālis Aleksuss Grinkevičs šo koncepciju prezentēja Varšavas drošības forumā. BBC analizēja viņa uzstāšanos un skaidro, kādam iespējamam karam Ziemeļatlantijas alianse gatavojas.
"Es neuzskatu, ka konflikts ir neizbēgams vai ka tas sāksies jau pavisam drīz. Tā nav,” sacīja Grinkevičs. Lai gan savā runā viņš ne reizi neizrunāja vārdu "Krievija”, tās saturs un konteksts nepārprotami bija saistīts ar iespējamo Krievijas radīto apdraudējumu.
Eiropā un pat pašā NATO ne visi situāciju vērtē vienādi. 2025. gada decembrī alianses ģenerālsekretārs Marks Rite paziņoja: "Mēs esam nākamais Krievijas mērķis, un mēs jau esam apdraudēti.”
Tomēr kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā NATO attiecībās ar Maskavu ievēro principu vērtēt pretinieka spējas, nevis tikai tā nodomus. Alianses pārstāvji uzskata, ka Krievijai ir pietiekami lieli militārie resursi, lai apdraudētu kaimiņvalstis.
Kur varētu notikt Krievijas un NATO sadursme?
Par iespējamu kara darbības zonu Krievijas iebrukuma gadījumā tiek uzskatītas Baltijas valstis un Polija. Īpašu uzmanību pievērš tā dēvētajam Suvalku koridoram — aptuveni 65 kilometrus platajam Polijas un Lietuvas pierobežas apvidum starp Krievijas Kaļiņingradas apgabalu un Baltkrieviju.
Taču potenciāli apdraudēti ir arī citi Lietuvas, Latvijas un Igaunijas robežu posmi, tieši tādēļ ziņas par NATO militārās klātbūtnes stiprināšanu bieži nāk no šī reģiona.
Oktobrī laikraksts “Financial Times” ziņoja, ka Igaunija pārvieto karavīrus tuvāk Krievijas robežai, savukārt septembra beigās kļuva zināms, ka Lietuvā pēc pusgadu ilgas prombūtnes atgriežas ASV karavīri — tanku un inženieru bataljoni, kopumā vairāk nekā tūkstotis militārpersonu.
Vācija Lietuvā veido brigādi, kuras skaitlisko sastāvu līdz 2027. gada beigām plānots palielināt līdz 4800 karavīriem. Vienlaikus Lietuva un Polija izstrādā plānus Baltijas valstu iedzīvotāju evakuācijai Krievijas iebrukuma gadījumā, tostarp nosakot ārkārtas robežšķērsošanas punktus un bēgļu uzņemšanas centrus.
Arī Latvijā uz laiku tika izvietoti četri Vācijas gaisa spēku iznīcinātāji "Eurofighter”. Tas tika darīts, reaģējot uz bažām par iespējamu Krievijas bezpilota lidaparātu ielaušanos Latvijas gaisa telpā Saeimas vēlēšanu laikā oktobra sākumā. Vienlaikus šī pārvietošana ļāva pārbaudīt NATO spējas ātri pastiprināt gaisa klātbūtni virs Baltijas valstīm.
Arī otrpus robežai notiek militāras aktivitātes. Baltkrievija no 15. septembra Suvalku koridora tuvumā rīkoja komandštāba mācības, savukārt Kaļiņingradas apgabalā Baltijas flotes aviācija trenējās uzbrukt sauszemes mērķiem.
Grinkevičs savā runā raksturoja iespējamu plaša mēroga konfliktu, kas atgādinātu Aukstā kara laiku, kad Varšavas pakta valstis un NATO gatavojās lielu armiju sadursmēm.
Septembrī Krievija apsūdzēja NATO nodomā izolēt Kaļiņingradas apgabalu no pārējās valsts teritorijas un piedraudēja šādā gadījumā izmantot kodolieročus. NATO rakstiskā atbildē uzsvēra, ka tā ir aizsardzības alianse un tās mācības vai darbības neapdraud Krievijas teritoriju.
Kas ir NATO "uzvaras teorija”?
"Uzvaras teorijas” pamatā ir princips "atturēšana ar nepieļaušanu”. Tās mērķis ir pārliecināt potenciālo pretinieku, ka uzbrukums nesasniegs iecerēto rezultātu un prasīs pārāk lielus resursus.
Alternatīva ir "atturēšana ar atriebību” jeb atbildes trieciena draudi — pretiniekam tiek solīts postošs trieciens, ja tas uzbruks.
"Mēs apturēsim sākotnējo uzbrukumu. Ja tas turpināsies, mēs to vājināsim un nepieļausim pretinieka tālāku virzību. Ja būs nepieciešams, mēs sakausim pretinieka spēkus un iznīcināsim kara operāciju sistēmu, kas vērsta pret mums,” sacīja Grinkevičs.
Šādu pieeju NATO apstiprināja jau 2023. gada Viļņas samitā, paziņojot par apņemšanos aizsargāt "katru sabiedroto teritorijas centimetru”. Kopš tā laika alianse ir palielinājusi savu militāro klātbūtni Baltijas valstīs un Polijā.
Agrāk NATO spēki šajās valstīs lielā mērā kalpoja kā sava veida trauksmes signāls: uzbrukuma gadījumā tiem bija jāaizkavē pretinieks, kamēr ierastos papildspēki. Tā bija atturēšana ar draudiem par turpmāku atbildes triecienu.
Jaunā pieeja paredz izvietot pēc iespējas lielākus spēkus vietās, kur, visticamāk, varētu sākties kaujas, vai to tiešā tuvumā. Savukārt atturēšana ar atriebību paredz salīdzinoši nelielu sākotnējo aizsardzības spēku, kura uzdevums ir aizkavēt pretinieku, kamēr no aizmugures tiek gatavots spēcīgs pretuzbrukums.
Izraēlas militārais eksperts Deivids Gendelmāns uzskata, ka NATO pašlaik cenšas saglabāt atturīgu retoriku, lai ar saviem paziņojumiem vēl vairāk nepaaugstinātu spriedzi.
Viņaprāt, alianse izvēlas minimālo iespējamo militāro reakciju, kas neizraisa eskalāciju. NATO nevēlas karot, bet, ja tas būs nepieciešams, tā apgalvo, ka cīnīsies iespējami ierobežotā veidā. Skaļi solījumi par postošu triecienu un Krievijas sagrāvi paši par sevi varētu kļūt par konflikta saasināšanas iemeslu.
Vai NATO baidās no kara ar Krieviju?
Viena no iespējamām šīs stratēģijas izvēles motivācijām ir bažas, ka konflikts ar Krieviju varētu pāraugt nekontrolējamā eskalācijā. Sākotnējam uzbrukumam sekojošs postošs atbildes trieciens būtu straujš konflikta intensitātes pieaugums, kas varētu izraisīt līdzvērtīgu pretreakciju.
NATO izvēlētā pieeja paredz pakāpeniskāku reakciju.
Grinkeviča aprakstītajā aizsardzības operācijā ir trīs posmi: apturēt pirmo triecienu, nepieļaut pretinieka tālāku virzību un iznīcināt kara operāciju nodrošinošo sistēmu.
Tikai trešais posms paredzētu triecienus, iespējams, arī Krievijas teritorijā. Tie, visticamāk, būtu vērsti nevis pret stratēģiski svarīgiem mērķiem, bet gan pret operatīvajiem resursiem — sakaru sistēmām, noliktavām un štābiem.
Grinkevičs uzsvēra, ka NATO centīsies visu atbildību par konflikta eskalāciju uzlikt pusei, kas to sākusi. Alianse sevi pozicionē kā aizstāvi, kas neļaus turpināt uzbrukumu.
Ģenerālis norādīja, ka pretiniekam jāapzinās: jebkura turpmāka konflikta saasināšana pasliktinās tā militāro un politisko stāvokli.
Taču vai eskalāciju tiešām iespējams ierobežot, apzināti ierobežojot arī savu militāro spēku izmantošanu?
Gendelmāns uzskata, ka tas ir iespējams, ja abas puses to vēlas. Lielākā daļa konfliktu pasaulē neattīstās līdz galējai robežai. Turklāt NATO nav ieinteresēta eskalācijā, un hipotētisks Krievijas uzbrukums drīzāk varētu būt mēģinājums ar militāru spiedienu panākt politiskas piekāpšanās, nevis reāla vēlme pilnībā sakaut pretinieku.
NATO savas priekšrocības saskata izlūkošanā, lēmumu pieņemšanā, aviācijā, precīzajos ieročos un spējā koordinēt darbības piecās jomās: uz sauszemes, jūrā, gaisā, kosmosā un kibertelpā.
Alianse acīmredzot cer, ka Krievija nespēs iegūt izšķirošu priekšrocību pat tad, ja kara sākumā iniciatīva būs tās rokās. NATO uzskata, ka par gatavošanos iebrukumam, tā mērogu un uzbrukuma spēku sastāvu būs iespējams uzzināt laikus.
Vai pastāv kodolieroču izmantošanas risks?
Lielākais NATO un Krievijas konflikta eskalācijas risks ir kodolieroči. Grinkeviča prezentētajā "uzvaras teorijā” to izmantošana nav apspriesta, tomēr situācija Eiropā mainās.
Krievijas amatpersonas un propagandisti regulāri izsaka draudus par kodolieroču iespējamu izmantošanu. Oktobra sākumā Krievijas prezidents Vladimirs Putins ikgadējā Valdaja kluba sanāksmē apsūdzēja Eiropu spriedzes palielināšanā attiecībās ar Maskavu.
Viņš paziņoja, ka tieša uzbrukuma Krievijai gadījumā — tostarp Kaļiņingradas apgabalam — nekavējoties tiktu izskatīta visu Krievijas rīcībā esošo ieroču izmantošana. Šajā kategorijā ietilpst arī kodolieroči.
Septembra beigās Krievijas valsts ziņu aģentūra "RIA Novosti” publicēja Aleksandra Nosoviča komentāru, kurā tika apgalvots, ka kara gadījumā Krievija varētu izmantot kodolieročus Baltijas valstīs. Publikācija vēlāk tika izdzēsta.
Komentārs parādījās pēc tam, kad Lietuvas Seims sāka izskatīt iespēju atļaut valstī izvietot kodolieročus. Tam būtu nepieciešami grozījumi konstitūcijā. Grozījumi pirmajā lasījumā tika atbalstīti 6. oktobrī, bet galīgais balsojums paredzēts 2027. gada 12. janvārī.
Tas nenozīmē, ka Lietuva pati iegūtu kodolieročus, taču šādas izmaiņas varētu ļaut tās teritorijā uz laiku izvietot citas valsts kodolieročus, piemēram, Francijas lidmašīnas ar kodolraķetēm Eiropas kodolatturēšanas programmas ietvaros.
Eiropas mēroga konfliktā, ja tiktu izmantoti kodolieroči, runa varētu būt par nestratēģiskajiem jeb taktiskajiem kodolieročiem.
Kopš 2023. gada Krievija ir izvietojusi Baltkrievijā mazjaudas kodolieročus. Tie pieder Krievijai un atrodas tās kontrolē, un tiek pieļauts, ka runa ir par operatīvi taktiskajām raķetēm "Iskander” ar kodolgalviņām. Baltkrievijā atrodas arī Krievijas vidēja darbības rādiusa raķešu kompleksi "Orešņik”, kas spēj nest kodolgalviņas.
Tikmēr ASV izstrādā "kontrolētas eskalācijas” koncepciju un vēlas attīstīt savu nestratēģisko kodolieroču arsenālu. Eksperti norāda, ka šādas spējas varētu palīdzēt kontrolēt konflikta attīstību gadījumā, ja tiktu izmantoti kodolieroči.
ASV jau izvieto taktiskās kodolbumbas vairākās Eiropas valstīs, taču tās tiek uzskatītas par mazāk efektīvām nekā raķetes. Vašingtona acīmredzot vēlas iegūt atturēšanas līdzekli, kas būtu spēcīgāks par parastajiem ieročiem, bet nebūtu tik iznīcinošs kā stratēģiskās kodolraķetes.
Šie procesi norisinās laikā, kad vairs nav spēkā līgums par vidēja un tuva darbības rādiusa raķešu likvidāciju, kas daudzus gadus palīdzēja mazināt spriedzi Eiropā, ierobežojot bīstamākos kodolieročus.
Kā NATO reaģētu uz hibrīddraudiem?
"Uzvaras teorijā” liela uzmanība pievērsta arī hibrīddraudiem — darbībām, kas ne vienmēr sasniedz atklāta militāra konflikta līmeni, bet var būtiski apdraudēt valstu drošību.
Rietumvalstu politiķi uzskata, ka NATO valstis ar šādiem draudiem saskaras jau tagad.
Dienu pēc Grinkeviča uzstāšanās Varšavā Polijas varas iestādes apsūdzēja Krieviju satelītsakaru tīkla "Starlink” zemes stacijas aizdedzināšanas organizēšanā. Polijas amatpersona, kas atbild par specdienestiem, paziņoja, ka nav šaubu par Krievijas specdienestu iesaisti. Pats incidents notika septembrī.
Grinkevičs savā runā uzsvēra, ka gadījumos, kad valsts ir savākusi pietiekamus pierādījumus un izpildījusi juridiskās prasības, lai noteiktu atbildību par uzbrukumu, par to vajadzētu paziņot publiski. Tas ļautu Krievijai saprast, ka tās darbības tiek pamanītas.
Tomēr ģenerālis nepaskaidroja, kādai vajadzētu būt atbildei uz pierādītu sabotāžu.
No vienas puses, skaidri noteiktas "sarkanās līnijas” hibrīdkara apstākļos var mudināt pretinieku pārbaudīt, cik tālu iespējams iet un cik stingri šīs robežas tiks aizsargātas. No otras puses, šīm robežām jābūt saprotamām, un to pārkāpšanas gadījumā ir nepieciešams skaidrs rīcības plāns.
Vēl viena hibrīdkara problēma ir tā, ka eskalācija var notikt pakāpeniski. Katrs atsevišķs incidents var nebūt pietiekams iemesls kara sākšanai, taču notikumi kopumā var novest pie daudz bīstamākas situācijas.
Grinkevičs šo jautājumu tieši neiztirzāja, tomēr norādīja, ka pretinieks nespēs noslēpt gatavošanos pilna mēroga karam.
Vai ASV iesaistītos karā ar Krieviju?
Jautājums par ASV dalību iespējamā karā ar Krieviju tiek apspriests jau ilgu laiku. Šaubas par Vašingtonas gatavību aizstāvēt Eiropas sabiedrotos savulaik pauda pat Francijas prezidents Šarls de Golls — jau 1961. gadā.
No vienas puses, ASV ir pasaules spēcīgākā valsts, un NATO sākotnēji tika izveidota arī Eiropas sabiedroto aizsardzībai. No otras puses, karš ar Krieviju varētu pāraugt kodolkatastrofā, kas apdraudētu visu pasauli.
Grinkevičs savu klātbūtni Eiropā minēja kā apliecinājumu ASV uzticībai NATO vienotībai, taču konkrētus nākotnes plānus neatklāja.
"Amerikāņu karavīri jau atrodas Polijā. ASV karavīri ir izvietoti visā alianses austrumu flangā. Galu galā lēmums par to, kas un kur izvieto karaspēku, ir politisks. Taču, manuprāt, nevienam nevajadzētu šaubīties par ASV uzticību šai aliansei,” sacīja ģenerālis.
Tomēr vasarā ASV aizsardzības ministrs Pīts Hegsets NATO dalībvalstu aizsardzības ministru sanāksmē paziņoja, ka Eiropai pašai jāuzņemas lielāka atbildība par savu aizsardzību. Viņš arī pavēstīja, ka ASV tuvāko sešu mēnešu laikā pārvērtēs savu militāro klātbūtni Eiropā un jau tagad samazinās savu dalību NATO reaģēšanas spēkos.
Tas gan nenozīmē, ka ASV noteikti plāno fiziski samazināt savu karavīru skaitu Eiropā. Hegsets uzsvēra, ka Vašingtona vēlas ātru un neatgriezenisku pāreju uz situāciju, kurā Eiropa uzņemas vadošo lomu un galveno atbildību par savu aizsardzību.
Grinkeviča uzstāšanās Varšavā bija simboliska - ģenerālis nosauca Polijas galvaspilsētu par vietu, kur aizsardzību uztver nopietni un kur vārdi tiek pārvērsti darbos.
Polijas amatpersonas regulāri brīdina, ka ar Krieviju saistītas sabotāžas, diversijas un incidenti infrastruktūras objektos varētu kļūt biežāki. Varšavas vērtējumā Maskavas mērķis ir destabilizēt Eiropas sabiedrības, iebiedēt iedzīvotājus un panākt, lai valstis pārtrauktu palīdzēt Ukrainai.
Grinkeviča uzstāšanās būtiski atšķīrās no Polijas premjerministra Donalda Tuska un viņa valdības retorikas, kurā tiek prognozēta spriedzes palielināšanās un iespējami raķešu un dronu triecieni Polijai.
Šī atšķirība bija tik izteikta, ka ietekmīgais Polijas laikraksts “Rzeczpospolita” ģenerāļa runu nodēvēja par "balsi no citas realitātes”.
Daļai ekspertu NATO nostāja, kas paredz Krieviju atturēt ar spēcīgu aizsardzību, nevis ar draudiem par postošu atbildes triecienu, šķiet neatbilstoša pašreizējai situācijai.
Militārais eksperts Mareks Sverčinskis no “Polityka Insight” norāda, ka alianse nav atteikusies no centieniem novērst eskalāciju un negrasās izraisīt trešo pasaules karu, reaģējot uz Krievijas uzbrukumu tās austrumu flangam.
NATO aizstāvētos, tostarp veicot triecienus pretinieka teritorijā, taču tās mērķis nebūtu nostādīt Krieviju uz ceļiem, likvidēt tās vadību vai iznīcināt kodolpotenciālu.
Savukārt radio “TokFM” komentētājs Šimons Kempka uzskata, ka būtu naivi sagaidīt konkrētas atbildes uz visiem sarežģītajiem jautājumiem no tik augsta ranga ASV ģenerāļa. Viņš atgādina, ka ģenerāļa runu uzmanīgi klausās ne tikai Eiropas sabiedrotie, bet arī Kremlis.
Tāpēc daļa komentētāju aicina Grinkeviča teikto vērtēt kopā ar cita ASV pārstāvja — prezidentam Donaldam Trampam tuvā ASV vēstnieka NATO Metjū Vitakera — izteikumiem tajā pašā forumā.
Vitakers atgādināja, ka ASV nacionālās drošības stratēģijā prioritātes sakārtotas šādi: vispirms pašas Amerikas drošība, tad rietumu puslode, trešajā vietā — Klusā okeāna reģions, bet ceturtajā — Eiropa.
Tas liek uzdot jautājumu, cik lielā mērā Eiropa ilgtermiņā varēs paļauties uz ASV militāro atbalstu.
Pēc Varšavas konferences, 14. oktobrī, Baltkrievijas Ārlietu ministrija nosodīja Grinkeviča uzstāšanos, apgalvojot, ka viņa prezentētā koncepcija apdraud Baltkrieviju. Ministrija paziņoja, ka plāns paredzot preventīvus triecienus Baltkrievijas teritorijai, izmantojot dronus un sauszemes robotizētās sistēmas. Taču Grinkeviča runā šādu apgalvojumu nebija.
Iespējams, pārpratums radās pēc laikraksta “The Wall Street Journal” publikācijas par NATO "uzvaras teoriju”. Rakstā tika pieļauts, ka koncepcija varētu balstīties uz atvaļinātā ģenerāļa Krisa Donahjū idejām. Viņš iepriekš komandēja ASV armiju Eiropā un vadīja NATO sauszemes spēku pavēlniecību.
Donahjū koncepcijā patiešām bija aplūkota izlēmīga pretuzbrukuma iespēja, tostarp raķešu triecieni Krievijas komandpunktiem un pretgaisa aizsardzības sistēmām Kaļiņingradas apgabalā, Sanktpēterburgas tuvumā un Baltkrievijā.
Taču šīs idejas tika aprakstītas “The Wall Street Journal” publikācijā, nevis Grinkeviča uzstāšanās laikā.
Donahjū pieeja, kas nodēvēta par "Austrumu flanga atturēšanas iniciatīvu”, paredz plašas autonomas zonas izveidi, kurā droni un sauszemes roboti varētu palīdzēt atvairīt Krievijas uzbrukumu, samazinot sabiedroto cilvēku zaudējumus.
Tās mērķis ir panākt, lai Krievijas prezidents Vladimirs Putins, izvērtējot NATO aizsardzību, secinātu, ka uzbrukums nav tā vērts.
Tomēr šī koncepcija atšķiras no Grinkeviča "uzvaras teorijas”. Donahjū pieeja vairāk balstās uz atturēšanu ar prettrieciena draudiem, savukārt Grinkeviča prezentētais plāns uzsver uzbrukuma nepieļaušanu jau pašā sākumā.
