Uz Mēness atrastas ūdens pēdas; zinātnieki spriež par dzīvību uz tuksnešainā pavadoņa

Gadu desmitiem Mēness tika uzskatīts par neauglīgu, sausu pasauli bez atmosfēras, bez ūdens, bez magnētiskā vairoga un ar krasām temperatūras svārstībām. Doma, ka uz tā jebkad varētu pastāvēt dzīvība, šķita tāla. Taču jaunākie atklājumi maina šo uzskatu, raksta “StarInsider”.

Pateicoties jaunām kosmosa misijām un Mēness iežu un augsnes padziļinātai analīzei, zinātnieki ir atraduši ko pārsteidzošu - ūdens pazīmes ne tikai uz virsmas, bet arī dziļi iekšienē. Daži pētījumi liecina, ka Mēness iekšienē varētu būt tikpat daudz ūdens, cik Zemes augšējā mantija, mudinot zinātniekus pārdomāt tā vēsturi un potenciālu.

Zinātnieki uzskata, ka Mēness radās masīva trieciena rezultātā pirms aptuveni 4,5 miljardiem gadu. Lai gan nav skaidrs, cik daudz ūdens izdzīvoja šajā spēcīgajā notikumā, jauni modeļi liecina, ka dažas ūdens molekulas varētu būt iesprostotas atlūzās, galu galā kļūstot par paša Mēness daļu.

Pierādījumi par ūdeni, kas atrasts Mēness bazalta paraugos vairāku simtu daļiņu uz miljonu koncentrācijā, liek zinātniekiem apsvērt divas iespējas: vai nu ūdens izdzīvoja Mēness veidošanās laikā, vai arī tas nonāca drīz pēc asteroīdu trieciena.

Pēc izveidošanās Mēness, visticamāk, bija klāts ar dziļu izkusušu iežu okeānu. Šai magmai atdziestot, tā izlaida gāzes kosmosā, radot īslaicīgu atmosfēru, kas, iespējams, palīdzēja veidot Mēness agrīno vidi.

Jaunie pētījumi liecina, ka Mēness vulkāniskā aktivitāte, iespējams, radīja īslaicīgu atmosfēru, kas pastāvēja aptuveni 70 miljonus gadu. Biezākā atmosfēra, kas izveidojās pēc Mēness kušanas fāzes, varēja saglabāties vēl ilgāk.

Ūdens, iespējams, nebija palicis uz virsmas, bet gan pazemē. Zinātnieki uzskata, ka tas varēja uzkrāties nelielās kabatās biezā, salauztā iežu slānī, ko radījuši seno asteroīdu triecieni, līdzīgi kā pazemes vidē uz Zemes.

Mēness kušanas fāzes pēdējā stadijā, kas pazīstama kā Mēness magmas okeāns, bija klāt ievērojams ūdens daudzums. Ja tikai 500 miljonās daļas no šī ūdens izplūda gāzes veidā, tas varēja veidot virsmas slāni līdz pat vienam kilometram (0,6 jūdzēm) biezumā.

Saskaņā ar Dirka Šulces-Makuha, Vašingtonas štata universitātes astrobiologa un pētījuma galvenā autora, teikto, ja agrīnajā Mēnesī ilgstoši pastāvēja gan šķidrs ūdens, gan bieza atmosfēra, tā virsma īslaicīgi varēja būt piemērota dzīvībai.

Viena teorija liecina, ka, tiklīdz dzīvības pamatsastāvdaļas bija saplūdušas, zilaļģu, vienkāršu, skābekli ražojošu mikrobu, parādīšanās varēja ilgt mazāk nekā 10 miljonus gadu.

Ja teorija ir patiesa, lēciens no nedzīvas matērijas uz dzīvo sistēmu varētu būt noticis daudz ātrāk nekā gaidīts, iespējams, tikai dažu tūkstošu gadu laikā. Vienkārši sakot: ja dzīvība var veidoties ātri, tad ir iespējams, ka Mēness tai kādreiz bija mājvieta.

No otras puses, daži zinātnieki apgalvo, ka mēs joprojām pilnībā nesaprotam, kā dzīvība radās uz agrīnās Zemes, īpaši to, kā tā iemācījās vairoties. Tāpēc ir gandrīz neiespējami precīzi noteikt, cik ilgs laiks varētu būt bijis šim procesam.

Cita teorija liecina, ka dzīvība, iespējams, ir ieradusies no citurienes, jo Saules sistēmas haotiskajos pirmajos gados meteorīti to bieži varēja pārnest kosmosā.

Teorija apgalvo, ka Mēness agrīnajā vēsturē un arī vēlāk meteorīti, kas masīvu triecienu rezultātā tika izsviesti no Zemes, visticamāk, nokrita uz Mēness virsmas. Daži no šiem kosmosa iežiem, iespējams, ir izdzīvojuši avārijā, iespējams, arī nesot sev līdzi dzīvības pēdas. Tā kā dzīvība uz Zemes varēja pastāvēt jau pirms 4,28 miljardiem gadu, ir iespējams, ka mikrobi uz Mēnesi devās līdzi meteorītiem.

Protams, dzīvai videi ir nepieciešams vairāk nekā tikai ūdens un atmosfēra. Lai gan nav skaidrs, vai Mēnesim bija savi organiskie savienojumi, zinātnieki uzskata, ka tie varēja ierasties no Zemes, oglekli saturošiem asteroīdiem vai citiem avotiem.

Pēc četriem miljardiem gadu ilgas nepārtrauktas saules vēja, kosmiskā starojuma un mikrometeorītu triecienu iedarbības ir maz ticams, ka uz Mēness ir saglabājušās kādas virsmas iezīmes, ko veidojis agrīnais ūdens, vismaz pamatojoties uz pašreizējiem pierādījumiem, satelītu datiem un Mēness augsnes paraugiem, kas savākti iepriekšējo misiju laikā.

Lai gan virsmas pierādījumi var būt ierobežoti, zinātnieki ir atraduši ierobežotas oksidēšanās un hidrotermālās aktivitātes pazīmes Mēness iežos. Daudzsološs nākamais solis ir meklēt ūdeni senos augsnes slāņos, kas iesprostoti starp lavas plūsmām no Mēness vulkāniskās virsotnes.

Interesanti, ka zinātnieki uzskata, ka agrīnais Marss, iespējams, veidoja mālu no ūdens, kas izdalījās, atdziestot magmai. Ja tas notika uz Marsa, tas pats process varēja notikt arī uz Mēness.

Pat ja agrīnajam Mēnesim bija daudz mazāk šķidra ūdens nekā Marsam, zinātnieki to nav pilnībā izslēguši. Turpmākie Mēness paraugu pētījumi joprojām varētu atklāt pazīmes, ka ūdens kādreiz plūda pa Mēness virsmu.

Pamatojoties uz pašreizējiem datiem, ja agrīnajam Mēnesim miljoniem gadu bija šķidrs ūdens un ievērojama atmosfēra, tā, visticamāk, vismaz īslaicīgi bija apdzīvojama un, iespējams, saturēja dzīvības iesakņošanai nepieciešamos pamatelementus.

Vai dzīvība jebkad ir sākusies uz Mēness vai ieradusies no citurienes, joprojām ir ļoti spekulatīvs jautājums. Atbilde uz šo jautājumu prasīs drosmīgu un ilgstošu Mēness izpēti turpmākajos gados.

Nākotnes Mēness izpētes mērķis būs savākt paraugus no paleoregolīta — senas augsnes, kas iesprostota starp lavas plūsmām no Mēness vulkāniskās virsotnes. Šie slāņi varētu atklāt, vai šajā laikā pastāvēja hidratēti apstākļi vai citas apdzīvojamības pazīmes.

Lai izpētītu Mēness potenciālu dzīvībai, zinātnieki varētu veikt eksperimentus uz Zemes bāzētās simulācijas kamerās, kas atdarina agrīnos Mēness apstākļus. Daudzām pētniecības iestādēm jau ir iekārtas un rīki agrīno Mēness apstākļu simulēšanai, un tos var pielāgot, lai pārbaudītu, vai mikrobi varētu izdzīvot Mēness senajā vidē.