Krievija uz fronti Ukrainā sūta kņaza Donskoja mirstīgās atliekas

Krievijas karaspēkam Ukrainas frontē tiek piegādāts neparasts “atbalsts” — vairāk nekā pirms sešiem gadsimtiem miruša Maskavas kņaza relikvija, raksta CNN.

Krievijas Pareizticīgā baznīca uz fronti nosūtījusi daļu no kņaza Dmitrija Donskoja mirstīgajām atliekām, un baznīca apgalvo, ka svētais karavadonis tagad simboliski būs līdzās Krievijas karavīriem.

Dmitrijs Donskojs Krievijā tiek godāts par uzvaru Kuļikovas kaujā 1380. gadā. Septembra sākumā daļa viņa mirstīgo atlieku tika nogādāta Krievijas spēkiem, un tagad relikvija tiek pārvietota starp militārajām bāzēm Krievijas okupētajās Ukrainas teritorijās.

Maskavas patriarhāta militārais departaments paziņojis, ka “svētais karavadonis” neredzami stāvēšot “plecu pie pleca” ar Krievijas karavīriem. Baznīca uzsver, ka relikvija ir daļa no Donskoja labās rokas — tās pašas rokas, ar kuru viņš Kuļikovas kaujā turējis zobenu.

Svētbilžu un relikviju nogādāšana karavīriem nav jauna parādība pareizticīgajā tradīcijā, taču Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā laikā reliģiskā simbolika arvien vairāk tiek izmantota līdzās valsts vēstījumam par karu.

Reliģijas pētnieks Sergejs Čapņins, Fordemas universitātes Pareizticīgās kristietības studiju centra komunikācijas direktors, CNN sacīja, ka Krievijas Pareizticīgā baznīca ir praktiski saplūdusi ar valsti tādā mērā, ka abas institūcijas kļūst grūti nošķiramas.

Pēc viņa teiktā, šāda saikne pašlaik ir sasniegusi savu augstāko punktu.

Čapņins norāda, ka Donskoja tēlam ir arī mūsdienu politiska nozīme un viņš tiek attēlots nevis kā agresors, bet kā savas zemes aizstāvis.

“Valdības skatījumā ir ļoti svarīgi parādīt, ka Krievija nav agresors un ka tā aizstāv savu teritoriju,” eksperts skaidroja.

Čapņins šo vēsturisko un mūsdienu notikumu sasaisti nodēvējis par “mobilizējošu mītu”.

Pēc viņa teiktā, mīti, kas savieno dažādus vēstures laikmetus, var spēcīgi ietekmēt sabiedrības apziņu. Relikvijas šajā stāstā tiek pasniegtas kā sava veida “maģisks artefakts”.

Krievijas okupācijas varas ieceltais pareizticīgo vadītājs Doneckā un Mariupolē metropolīts Vladimirs savukārt paziņojis, ka relikvija palīdzēšot karavīriem un civiliedzīvotājiem mobilizēt gan “garīgo, gan fizisko spēku” un “uzvarēt pār ienaidnieku”.

Dmitrijs Donskojs nav pirmais viduslaiku valdnieks, kura relikvijas Krievija izmantojusi kara laikā - šā gada sākumā Krievijas karaspēkam tika nogādātas arī kņaza Aleksandra Ņevska relikvijas. Arī viņš Krievijas vēsturiskajā naratīvā tiek izmantots kā militārās varenības simbols.

Donskoja relikviju nosūtīšanai uz fronti bija arī īpašs konteksts, jo viņa mirstīgās atliekas augustā tika atrastas restaurācijas darbu laikā Kremļa Erceņģeļa katedrālē — tikai dažas nedēļas pēc neapstiprinātiem ziņojumiem, ka pazudušas Aleksandra Ņevska relikvijas.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins Donskoja mirstīgo atlieku atrašanu nosauca par “absolūti unikālu” un “brīnišķīgu atklājumu”.

Savukārt Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils to raksturoja kā īpašu Dieva providences zīmi.

Pareizticīgo priesteris un vēsturnieks Aleksandrs Zanemonecs, kurš dzimis Maskavā un pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā pameta Krieviju, uz šo notikumu raugās pavisam citādi.

Viņš uzskata, ka Donskoja mirstīgo atlieku izmantošanai nav nekā kopīga ar kristietību. Pēc viņa teiktā, tā ir kristietības un baznīcas izmantošana “patriotiskos” nolūkos.

Tomēr ne visi frontē esošie cilvēki reliģisko simboliku uztver tikai kā propagandu, un daļa Krievijas karavīru paši meklē reliģisku atbalstu.

Bijušais Krievijas karavīrs, kurš iepriekš karoja Ukrainā, CNN pastāstīja, ka kara apstākļos cilvēki bieži pievēršas Dievam.

Viņš aprakstīja improvizētas baznīcas, kas frontē tiek izveidotas no tā, kas ir pieejams, karavīrus, kuri pirms katras misijas lūdzas, kā arī priesterus, kuri regulāri apmeklē militārās vienības un slimnīcas.

Viņš to salīdzināja ar lauka virtuvi: “Tāpat kā lauka virtuvei, arī priesterim jābūt visur.”

Kāds Krievijas karavīrs, kurš pašlaik dienē Zaporižjas apgabalā, CNN sacīja, ka iespēja aprunāties ar priesteri, lūgties vai pieskarties svētam priekšmetam sniedzot “nopietnu morālu atbalstu”.

Krievijas valsts socioloģisko pētījumu centrs VCIOM 2026. gada telefonaptaujā konstatēja, ka aptuveni divas trešdaļas Krievijas iedzīvotāju sevi identificē kā pareizticīgos. Pirms aptuveni 15 gadiem šādu cilvēku īpatsvars bija ap 80%.

Vienlaikus vairāki priesteri un reliģijas pētnieki CNN norādījuši, ka regulāri reliģisko dzīvi praktizē tikai aptuveni 2% kristīto Krievijas pareizticīgo. Šo aplēsi daļēji apstiprinot arī Krievijas Iekšlietu ministrijas dati par Ziemassvētku dievkalpojumu apmeklējumu.

Pēc pētnieku domām, tā veidojas savstarpēji pastiprinošs cikls: baznīca iegūst valsts atbalstu, bet valsts — reliģiskas institūcijas atbalstu saviem vēstījumiem.