Ārpolitikas pētnieks: “Ar Putinu visi ir mēģinājuši runāt pārāk ātri un pārāk daudz”

“Es domāju, ka runāt ar Putinu visi ir mēģinājuši pārāk ātri un pārāk daudz, bet īsti tāda vajadzība un spiediens sēsties pie sarunu galda viņam nav, jo iekšpolitiski viņš savu mērķi nav sasniedzis,” TV 24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” sacīja Latvijas Ārpolitikas institūta vecākais pētnieks, LATO valdes loceklis, RTU Liepājas akadēmijas direktors Sandis Šrāders.

Ir pagājuši pieci gadi, Krievijas valsts prezidents Vladimirs Putins izskatās ļoti vāji militāri. Ekonomika, kas ir uzlikta uz kara takas, brūk. Centrālās bankas vadītāji apsver iespēju doties prom no Krievijas un mukt. Un, pēc S. Šrādera sacītā, vienīgais jautājums ir par to, cik krievu sabiedrība, kas ir pieradusi ciest tādā Staļina vārdā, par it kā nākotnes varenību, kas kaut kad Krievijā pienāks, par „apsolīto zemi,” būs gatava ciest.

Krievija nevar uzvarēt viena

Pētnieks atgādināja vēstures patiesību, ka Krievija spējusi uzvarēt karus tikai tad, kad tai ir sabiedrotie. Sabiedroto atbalsts Krievijai nodrošināja uzvaru Otrajā pasaules karā. Visus pārējos karus Krievija ir zaudējusi vai izbeigusi, jo sabrukusi ekonomika. Pašlaik Krievijas karā fronte nekustās, vai nedaudz kustās par labu Ukrainai, kas grauj Krievijas armijas, sabiedrības, ekonomikas un politiskās elites morāli, pašreizējo situāciju raksturoja S. Šrāders.

Kara iznākums būs atkarīgs no abu karā iesaistīto valstu - Ukrainas un Krievijas politiskās, militārās, ekonomiskās sistēmas noturības - kura valsts būs noturīgāka, tā beigās uzvarēs. Ukraina, attīstot savu militāro industriju un realizējot dziļos uzbrukumus Krievijas iekšienē, ir kļuvusi par līdzvērtīgu partneri, izņemot atomieročus, kurus Ukraina atdeva atpakaļ Krievijai 1994. gadā, un varbūt tādēļ ir šādā situācijā, uzskata, S. Šrāders.

Eiropa idealizē Krieviju

Runājot par G7 samitu, S. Šrāders sacīja, ka tur vienmēr ir daudz ideālistu, kuri vienmēr devušies runāt, bet neko nav panākuši. 2008. gads, Gruzija. Sarkozī (Nikolā Sarkozī, Francijas bijušais prezidents) dodas uz Maskavu. Ko viņš panāca? Neko. 2014. gads. Olāns (bijušais Francijas prezidents Fransuā Olāns) devās runāt ar Putinu. Ko viņš panāca? Un pašreizējais Francijas premjers Makrons arī centās runāt ar Putinu pašā kara sākumā. Ko viņš panāca?

„Ja Francija nav lielisks piemērs, ka dialogs ar Putinu ir iespējams tikai no spēka pozīcijām, un Putins rūpīgi apsvērs piedāvājumus tikai tad, kad atradīsies bezizejā?” retoriski vaicāja S. Šrāders. Turklāt ir pietiekami daudz vēstures liecību par Krievijas politisko kultūru, un tās ārējā un drošības politika vienmēr ir bijusi agresīva, piebilda pētnieks.

50- 60% no Krievijas valsts budžeta sastāda fosilais kurināmais, bet kara apstākļos viss tika pārorientēts uz kara ekonomiku, kas nav ilgtspējīga, jo neražo to, kas vajadzīgs Krievijas sabiedrībai. Tai ir vajadzīgi sabiedriskie pakalpojumi, laba veselības aprūpe, skolas u. c. lietas, un tam Krievijai nepietiek naudas.

Nauda tiek ņemta nost šīm nozarēm, Krievijā valda kleptokrātijas un birokrātijas tradīcijas, un vidēja līmeņa vadītāji valsts reģionos nedomā, kā dzīvos sabiedrība. Savukārt Putinam pietuvinātajiem ir tikai viens mērķis - padarīt bagātāku sevi un parūpēties par savu drošību, nevis domāt par sabiedrību.

Tāpēc ekonomiskie un politiskie Krievijas rādītāji pašlaik rāda, ka Krievija var sabrukt. Ir jāpalielina spiediens, un Ukraina ir bijusi veiksmīgāka, ieviešot sankcijas pret Krieviju un veicot uzbrukumus tur, kur sāp visvairāk.

Eiropas Savienība, pārāk ilgi runājot, plānojot sankcijas, ir ļāvusi krieviem sagatavoties un veikt preventīvas darbības, lai apietu sankcijas, kas būtībā tika vērstas pret šauru loku, nevis Krievijas spēju turpināt karu, uzskata S. Šrāders.

„Mūsu gļēvums, idealizētā Krievija, mūs ir novedusi pie tā, kur mēs esam,” S. Šrāders izdarīja skarbu secinājumu. „Un, kamēr Krievija un Krievijas sabiedrība pati nejūt, kad ir apdraudēta, ka Krievija nav tik militari varena, kā tā vienmēr ir stāstījusi savai sabiedrībai, tikmēr mums ir lielas problēmas,” akcentēja pētnieks.

Ukraina kā Eiropas drošības garants

Kā mērķi viņš minēja panākt to, lai Krievija dzīvo savās robežās, un Krievija nevar iztikt bez Eiropas resursiem, bet visai Eiropai ir politiski jāgrib un jāapvienojas, politiski jāievieš sankcijas un mērus, kas būtu izdevīgi arī Krievijai.

Bet, kad Ukraina uzvarēs Krieviju, mums ir jābūt uzmanīgiem, jo joprojām būs daudz militārpersonu, kas nodarbinātas Krievijā. Kas notiks ar šīm militārpersonām? Vai tās tiks integrētas ekonomikā, publiskajā sektorā? Par to ir lielas šaubas. Savukārt, gāžot Putinu, un Krievijā izceļoties nemieriem, mums un citām Eiropas valstīm būtu jāgatavojas bēgļu plūsmām pie savas robežas, brīdināja S. Šrāders.

ASV atbalsta politika Ukrainai ir bijusi limitēta, līdz ar to Eiropas valstīm bija jādara vairāk, un Baltijas valstis un Ziemeļvalstis, iepretim iedzīvotāju skaitam, ir darījušas daudz vairāk nekā vadošās Rietumvalstis, kuras vairāk ir bijušas agresīvas savos izteikumos, un to “aktivitāti” vislabāk raksturo ASV humora šovi, uzskata S. Šrāders, piebilstot, ka nākotnē Eiropas drošības garants varētu būt Ukraina. Ukraina savas militārās spējas dažos kara gados ir attīstījusi tādā līmenī, kādu Izraēla un Zviedrija panāca vairāku gadu desmitu laikā.

Līdz šim Eiropa Ukrainu vairāk ir atbalstījusi ekonomiski un sociāli, uzņemot Ukrainas bēgļus. Valstis, kuras visvairāk ir idealizējušas Krieviju, pēc S. Šrādera sacītā, ir Francija un Vācija, mazāk Lielbritānija. Ir arī valstis, kas nespēj vai negrib sniegt militāro palīdzību Ukrainai, un ukraiņu sabiedrība ļoti ātri saprata, ka viss ir tikai viņu pašu rokās.

Ukraiņi piecus gadus ir aizstāvējušies pret otru lielāko pasaules militāro lielvaru (līdz 2022. gada 24. februārim). Ukraiņi arī izteica gatavību nākt mums palīgā, kad Latvijā iekšā sāka lidot droni, atgādināja S. Šrāders.