15. aprīlī nogrima “Titāniks”: astoņas sazvērestības teorijas

Vairāk nekā gadsimtu pēc kuģa “Titāniks” bojāejas daudzus aizvien nodarbina jautājums – vai mēs patiešām zinām visu par to, kas notika liktenīgajā 1912. gada 15. aprīļa naktī? Lai gan oficiālā versija visiem ir zināma, pastāv vairākas teorijas, kas meklē citus, nereti pārsteidzošus un pat neticamus skaidrojumus, vēsta kanāls “National Geographic”.

“Titāniks” savā pirmajā reisā devās kā sava laika izcilības un tehnoloģiskās perfekcijas simbols - kuģis, kas visiem šķita nenogremdējams. Taču 14. aprīļa vēlā vakarā, pulksten 23.40, Atlantijas okeāna Ziemeļu daļā tas sadūrās ar aisbergu. Nieka dažās stundās notikumi pārvērtās katastrofā, un jau pulksten 2.20 naktī kuģis pazuda zem ūdens. Uz “Titānika” klāja atradās vairāk nekā 2200 pasažieru, un lielākā daļa no tiem - vairāk nekā 1500 - gāja bojā.

Godinot traģēdijas 114. gadadienu, kanāls “National Geographic” apkopojis, ko par traģēdijas cēloņiem vēsta sazvērestības teorijas un cik ticamas tās ir?

Ugunsgrēks ogļu bunkurā

Viena no versijām saistīta ar iespējamu ugunsgrēku kuģa ogļu krātuvē. Ogļu bunkura aizdegšanās uz kuģiem tolaik nebija retums. Ilgstoša atrašanās liesmās un karstums teorētiski varēja vājināt metāla konstrukcijas un pastāv pieņēmums, ka šis faktors padarīja kuģa korpusu ievainojamāku sadursmes brīdī.

Turklāt vairāki kuģa apkalpes locekļi savās liecībās norādīja, ka “Titānika” ogļu bunkurā patiešām bija izcēlies ugunsgrēks. Iespējams, ka apkalpe, cenšoties kontrolēt situāciju, aktīvāk dedzināja ogles, kas varēja ietekmēt arī kuģa ātrumu. Tomēr nav pierādījumu, ka tieši tas būtu bijis katastrofas galvenais cēlonis.

Nekvalitatīvi būvmateriāli

Arī cita teorija pievēršas kuģa konstrukcijas izturībai. Lai gan “Titāniks” tika uzskatīts par sava laika tehnoloģisko sasniegumu, daži pētnieki pieļauj, ka tā būvniecībā izmantotie materiāli patiesībā nebija tik izturīgi un kvalitatīvi, kā sākotnēji domāts, lai gan budžets nebija ierobežots.

Īpaši tiek minētas kniedes, kas aukstajos Atlantijas okeāna ūdeņos varēja kļūt trauslas un sadursmes brīdī neizturēt slodzi, tādējādi paātrinot ūdens ieplūšanu kuģī. Lai arī teorija šķiet visai ticama, tā joprojām nav viennozīmīgi pierādīta.

Kuģi nogremdēja zemūdene

Izskanējis arī pieņēmums, ka “Titāniku” patiesībā nogremdēja vācu zemūdene. Šīs versijas pamatā ir izdzīvojušo liecības par it kā tālumā redzētu kuģi un dzirdētiem sprādzieniem - daži spekulē, ka tas varējis būt zemūdens kuģis, kas pēc uzbrukuma uzpeldējis, lai novērtētu nodarītos bojājumus.

Tomēr šai teorijai trūkst vēsturiska pamatojuma - katastrofa notika vēl pirms sākās Pirmais pasaules karš, un nav nekādu dokumentētu pierādījumu par militāru iesaisti. Tāpēc tā vairāk uzskatāma par spekulatīvu versiju.

Avārijā vainojams baņķieris Dž. P. Morgans

Šī ir viena no dramatiskākajām un populārākajām sazvērestības teorijām. Tā saista katastrofu ar amerikāņu finansistu un baņķieri Dž. P. Morganu, kuram piederēja britu kuģniecības kompānija “White Star Line”, kas kontrolēja “Titāniku”.

Šīs sazvērestības teorijas piekritēji apgalvo, ka Morgans varēja organizēt kuģa nogremdēšanu, lai atbrīvotos no ietekmīgiem uzņēmējiem, kuri iebilda pret centrālās bankas izveidi Amerikas Savienotajās Valstīs. Zīmīgi, ka vairāki bagāti un ietekmīgi pasažieri patiešām gāja bojā, bet pats Morgans pēdējā brīdī atteicās no brauciena.

Tomēr vēsturnieki uzsver - šāds plāns būtu ārkārtīgi sarežģīts un riskants, turklāt nav neviena ticama pierādījuma, kas to apstiprinātu.

Kuģis, kas nogrima, nebija “Titāniks”

Vēl viena populāra sazvērestība apgalvo, ka nogrimušais kuģis nemaz nebija “Titāniks”, bet tā līdzinieks “RMS Olympic”.

Saskaņā ar šo versiju bojātais “Olympic” tika slepeni nomaskēts par “Titāniku”, lai to nogremdētu un iegūtu apdrošināšanas kompensāciju. Tā kā abi kuģi bija ļoti līdzīgi, teorijas piekritēji uzskata, ka apmaiņu bija iespējams noslēpt.

Tomēr detalizēta kuģa vraka izpēte - no konstrukcijas elementiem līdz numurējumiem - nepārprotami apliecina, ka nogrimušais kuģis bija tieši “Titāniks”.

Mēness teorija

Šī teorija balstās zinātniskākā pieejā. 1912. gada sākumā patiešām bija vērojama neparasta astronomiska parādība - īpaši spēcīgs Mēness gravitācijas efekts, kas izraisīja augstākus paisumus nekā parasti.

Tiek uzskatīts, ka tas varēja atbrīvot lielu daudzumu aisbergu no seklajiem ūdeņiem un novirzīt tos Atlantijas kuģošanas maršrutos. Rezultātā “Titāniks” nonāca apgabalā ar neparasti augstu ledus koncentrāciju. Šī teorija neapstrīd sadursmi ar aisbergu, bet piedāvā skaidrojumu, kāpēc ledus radītie apstākļi tajā gadā bija īpaši bīstami.

Kapteinis centās uzstādīt ātruma rekordu

Arī kuģa kapteiņa Edvarda Smita (1850-1912) rīcība joprojām tiek analizēta. Pastāv versija, ka viņš varētu būt centies šķērsot Atlantiju rekordīsā laikā.

Daži pieļauj, ka netiešu spiedienu varēja radīt Džozefs Brūss Izmejs, “White Star Line” vadītājs, kuram piederēja “Titāniks” un kurš atradās uz kuģa. Tomēr nav pierādījumu, ka kapteinis būtu saņēmis konkrētus rīkojumus palielināt ātrumu, un pētnieki šo versiju vērtē skeptiski.

Kuģi nogremdēja mūmija

Viena no mistiskākajām un neparastākajām teorijām apgalvo, ka “Titāniks” nogrima, pārvadājot nolādētu seno ēģiptiešu mūmiju. Leģenda vēsta, ka šī artefakta īpašnieki jau iepriekš piedzīvojuši nelaimes, un arī kuģa katastrofa esot bijusi lāsta sekas.

Tomēr fakti šo teoriju neapstiprina. Tikuši pat pārbaudīti kuģa kravas saraksti, un mūmija tajos netika atrasta. Līdz ar to šī teorija drīzāk uzskatāma par mītu, kas radies cilvēku vēlmes dēļ piešķirt traģēdijai noslēpumainu un pārdabisku dimensiju.

Ko rāda fakti?

Lai gan sazvērestības teorijas par traģēdiju turpina dzīvot jau vairāk nekā gadsimtu un to klāsts kļūst aizvien bagātīgāks, visaptveroši izmeklēšanas materiāli un mūsdienu pētījumi sniedz visai skaidru priekšstatu par notikušo.

Kuģa bojāeju izraisīja sadursme ar aisbergu, kas radīja vairākas plaisas korpusā, ļaujot ūdenim pakāpeniski appludināt kuģa telpas. Lai gan “Titāniks” bija aprīkots ar ūdensnecaurlaidīgiem nodalījumiem, tie nebija pilnībā noslēgti, tāpēc ūdens varēja pārplūst no viena uz nākamo. Kuģa priekšgals applūda, un grimstot “Titāniks” pārlūza uz pusēm.

Nozīmīgs bija arī cilvēkfaktors - kuģis pārvietojās lielā ātrumā, neraugoties uz brīdinājumiem par aisbergiem, bet laikapstākļi apgrūtināja to savlaicīgu pamanīšanu. Traģēdijas sekas pastiprināja nepietiekamais glābšanas laivu skaits. Mūsdienu vraka izpēte un digitālās rekonstrukcijas apstiprina - katastrofa bija vairāku faktoru kopums, nevis sazvērestība.

Balstoties pētnieku atklājumos, izstrādāta arī notikušā rekonstrukcija. Izmantojot modernākās zemūdens skenēšanas tehnoloģijas un vairāk nekā 715 tūkstošus digitālo attēlu, radīts precīzs “Titānika” digitālais dvīnis, ļaujot rekonstruēt kuģa bojāeju vēl nepieredzētā detalizācijā. Rekonstrukcija un tās veidošanas process iemūžināts dokumentālajā filmā “Titānika digitālā augšāmcelšanās”, kas būs skatāma trešdien, 15. aprīlī, pulksten 14.35 kanālā “National Geographic”.

Savukārt svētdien, 19. aprīlī, pulksten 8.55 kanālā “National Geographic” būs vērojams stāsts “Titāniks: 25 gadus vēlāk ar Džeimsu Kameronu”, kurā kulta grāvēja “Titāniks” režisors atklās slavenākos mītus un noslēpumus, ko glabā filma, tostarp, vai Džekam bija vieta uz plosta blakus Rozai?