Bīgans: Tramps kļūdās par Putinu un Ukrainu
Bijušais ASV valsts sekretāra vietnieks Stīvens Bīgans uzskata, ka prezidents Donalds Tramps kļūdās par Krievijas līderi. "Vladimirs Putins nevēlas sarunas. Vladimirs Putins vēlas Ukrainu," intervijā “LRT.lt” saka republikānis ar iespaidīgu diplomātisko pieredzi.
Stīvens Bīgans ir uzņēmējs un pieredzējis amerikāņu diplomāts, kura biogrāfijā ir darbs Starptautiskajā republikāņu institūtā Krievijā, augsti amati gan Baltajā namā, gan ASV Senātā. D. Trampa pirmajā termiņā viņš tika iecelts par īpašo sūtni Ziemeļkorejā un galu galā kļuva par toreizējā ASV valsts sekretāra Maika Pompeo vietnieku. S. Bīgans, kurš pārzina Amerikas diplomātijas dziļākās nianses, dalījās ar “LRT.lt” ne tikai savās atziņās par notiekošajām sarunām ar Kremli, bet arī pārdomās par sarežģīto ASV un Eiropas attiecību pārveidi. "Esmu pilnīgi pārliecināts, ka, neskatoties uz pašreizējo nestabilitāti, šī partnerība izdzīvos," apliecināja bijušais ASV valsts sekretāra vietnieks.
- Šajā pasaules daļā ir ļoti skaidrs priekšstats, ka tieši Krievija atsakās iesaistīties jēgpilnās sarunās, lai izbeigtu karu. Taču prezidents Tramps nesen paziņoja, ka Ukraina, nevis Krievija, bloķē iespējamu miera līgumu. Ņemot vērā jūsu pieredzi gan šajā reģionā, gan, protams, ASV politikas veidošanā, kāpēc, jūsuprāt, pastāv šāda plaisa starp sabiedrotajiem? - Vienkārši sakot, es domāju, ka prezidents Tramps kļūdās. Vladimirs Putins nevēlas sarunas. Vladimirs Putins vēlas Ukrainu, un viņš nekad nepieņems mieru Ukrainā. Tā ir vienkārši fundamentāla sprieduma kļūda. Lai ko teiktu krievi, es tam neticu. Patiesība ir tāda, ka, ja krievi patiesi būtu ieinteresēti mierā, mēs varētu sākt pie tā strādāt rīt. - Tātad, kā jūs vērtējat prezidenta Trampa centienus izbeigt šo karu? - Es domāju, ka prezidenta vēlme izbeigt šo karu ir pilnīgi patiesa. Viņš uzskata karu par galīgu neveiksmi - iztēles neveiksmi, diplomātijas neveiksmi, sarunu neveiksmi un kara sekas kā tādas, kurām ir nepanesamas izmaksas. Viņam patiesi sāp visu jauno karavīru dzīvības, kuri ir krituši. Godīgi sakot, abās pusēs. Ir skaidrs, ka šis ir pilnīgs Krievijas agresijas pret Ukrainu gadījums, taču karam ir bijušas arī traģiskas sekas pašai Krievijai - šodien publicētajās britu aplēsēs upuru skaits ir krietni vairāk nekā miljons, gandrīz tikai vīrieši. Tā ir ievērojama daļa no Krievijas jauno vīriešu populācijas. Tas, ko Putins ir nodarījis savai tautai, ir traģēdija. Tāpēc, manuprāt, prezidents Tramps ir patiesi ieinteresēts mierā. Es domāju, ka viņš arī saprot, ka, ja viņš secinās, ka galvenais šķērslis mieram ir Putins, mums būs jādara vairāk. Un viņš savā ziņā izvairās šķērsot šo Rubikonu, jo viņš saprot - un viņam ir taisnība -, ka, tiklīdz Amerikas Savienotās Valstis apņemsies atbalstīt Ukrainu šajā konfliktā citādā veidā, atpakaļceļa vairs nebūs. Tajā brīdī mēs vai nu uzvarēsim karā, vai arī sekas būs nepieņemamas. Es personīgi nonācu pie šī secinājuma jau sen un esmu rūpīgi sekojis diskusijām par ASV politiku šajā karā, un esmu bijis tajās iesaistīts. Es nedomāju, ka prezidents Tramps ir nonācis pie šāda secinājuma, bet daudzi no mums ir. - Vienā no savām intervijām jūs teicāt, ka Putinam patiesībā vajadzētu būt pateicīgam par NATO paplašināšanos. Vai varat paskaidrot savu viedokli?
- Pilnīgi noteikti. Es nekad negaidu, ka šis arguments tiks pieņemts Maskavā. Bet, ja mēs aplūkojam Krievijas vēsturi gadsimtu gaitā, viens no lielākajiem izaicinājumiem Krievijai un viens no iemesliem, kāpēc Krievija ir tikusi iesaistīta konfliktos, vai nu labprātīgi, vai kā upuris, ir bijušas vājās valstis tās tuvumā. Tās ir kļuvušas vai nu par aicinājumu Maskavas tirāniskajiem līderiem paplašināt savu ietekmi un kontroli, vai arī par instrumentiem citām valstīm, lai iekarotu šos reģionus tādā veidā, kas galu galā apdraud Krieviju un noved pie kara. Jebkurā gadījumā viens no Krievijas ilgākajiem stabilitātes un miera periodiem ar kaimiņvalstīm bija tad, kad NATO palīdzēja izveidot stabilas, pašpārliecinātas, nobriedušas un pārtikušas valstis Krievijas kaimiņvalstīs, kas varētu būt Krievijas partneri. Tās varētu sadarboties ar Krieviju, bet Krievija tās nevarētu kontrolēt. Tomēr tas nav savienojams ar Putina pasaules uzskatu, jo, piemēram, Putins Ukrainu pastāvīgi ir saucis par draudu Krievijai un turpina to darīt. Šāds apgalvojums pats par sevi ir absurds un pretrunā ar faktiem. Ukraina neveidoja savu militāro spēku, lai iekarotu Krieviju. Tas ir absurdi.
Taču es domāju, ka ir svarīgi saprast, ka autoritārus līderus, piemēram, Putinu, neapdraud tas, ko mēs apgaismotākajā pasaulē saprotam kā draudus. Draudi viņiem nav tas, ka cita valsts iekaros jūsu teritoriju, iznīcinās jūsu politisko sistēmu vai sabojās jūsu ekonomiku, ko mēs klasiski uzskatītu par draudiem. Draudi tādiem līderiem kā Putins ir kaut kas tāds, ko viņi nevar kontrolēt. Viņi pielīdzina kontroli drošībai, un tā ir absolūti katastrofāla kara formula, jo tas nozīmē, ka viņi vienmēr tieksies pēc lielākas kontroles. Tāpēc es domāju, ka ir pilnīgi pareizi teikt, ka Ukrainas kara iznākums noteiks Krievijas nākotni. Ja Putins gūs panākumus Ukrainā, šis karš nebeigsies.
