Pabradē bojāgājušā ASV karavīra sieva runā atklāti: “Es vēlētos vairāk atbilžu”

Ir pagājuši jau 8 mēneši kopš traģēdijas, kas satricināja Lietuvu, kad Pabrades poligona purvā noslīka 4 Amerikas Savienoto Valstu (ASV) karavīri. Tuvojoties Ziemassvētkiem un viena no kritušajiem karavīriem – Edvīna Franko – dzimšanas dienai, viņa sieva Džordžija Franko piekrita dalīties ar ziņu portālu tv3.lt pieredzē par to, kādi ir bijuši pēdējie mēneši bez vīra un ko viņa zina par traģēdijas cēloņiem.

Kā jums pagāja pēdējie 8 mēneši?

“Sēras patiesībā ir ļoti dīvainas emocijas. Es teiktu, ka ir ļoti lielas svārstības. Noteikti bija brīži, kad jutāmies labi, bet bija arī brīži, kad viss šķita greizi. Manam vīram bija jāatgriežas no dienesta Lietuvā septembrī. Manam dēlam oktobrī palika viens gads, un mana vīra dzimšanas diena būtu bijusi 23. decembrī. Tātad pēdējie mēneši noteikti ir bijuši diezgan grūti, bet mēs darām visu iespējamo un cenšamies virzīties uz priekšu, pat ja tas ne vienmēr ir viegli.

Vai dēls saprot, ka viņa tēva vairs nav?

Tā kā viņš ir tik mazs, es nedomāju, ka viņš jūt atšķirību. Bet, kad es viņam parādu Edvīna bildes, viņš smaida vai saka "tēti". Es domāju, ka viņš saista lietas, bet, godīgi sakot, viņš vēl ir tik mazs, ka droši vien nekad nesapratīs atšķirību.

Edvīna dienests Lietuvā. Atgriezīsimies nedaudz pagātnē - kad un
kādos apstākļos Edvīns teica, ka dodas uz Lietuvu?

Es zināju, ka 2023. gadā viņš dosies uz ārzemēm. Viņi par to zināja jau
iepriekš, bet viņi nezināja, kur tieši viņš dosies. Pagājušā gada oktobrī, kad piedzima mūsu dēls, viņiem pateica, ka Edvīna brigāde dosies uz Lietuvu. Atceros, ka jautāju: "Kur tā ir? Es domāju, ka tā dosies uz Poliju." Un viņš atbildēja: "Nē, viņi mūs sūta uz Lietuvu." Es piekritu. 2025. gada janvārī viņi aizbrauca.

Vai šī bija viņa pirmā izvietošana citā valstī?

Nē. Iepriekš viņš bija dienējis Dienvidkorejā un Vācijā.

Vai bieži sazinājāties? Ko Edvīns tev pastāstīja par Lietuvu, par
savu dienestu šeit?

Mums paveicās - lai gan mēs nevarējām katru dienu runāt pa tālruni, mēs vismaz katru dienu sūtījām viens otram īsziņas. Kopš ierašanās karavīri ir smagi strādājuši, bet pirms negadījuma Edvīnam bija iespēja nedaudz apskatīt Lietuvu. Viņš teica, ka šeit ir ļoti skaisti, bet ļoti auksti. Mēs dzīvojam ASV dienvidos, kur vienmēr ir ļoti karsts.

Vai sajuti kaut ko sliktu? Saka, ka sievietēm ir spēcīga oža.

Godīgi sakot, es vienmēr uztraucos, jo viņš bija citā valstī, un es neko
nevarēju darīt, ja ar viņu kaut kas notiktu. Es vienmēr biju nervoza, kad viņš bija tālu, bet nekad nebiju iedomājusies, ka kaut kas tāds varētu notikt. Turklāt es neko nezināju par apgabalu, kurā viņš atradās. Edvīns negribēja mani pārāk satraukt. Domāju, ka viņš daudz ko paturēja pie sevis. Bet es nekad pārāk neuztraucos, jo domāju... Nu, viņš jau iepriekš bija bijis ārzemēs.

Pabrades poligonā gāja bojā 4 ASV karavīri...

Jā. Mani par to no rīta informēja cita pazuduša karavīra sieva. Militārie pārstāvji ieradās tikai vakarā un teica, ka nevar atrast Edvīnu un viņa draugus, nezina, kur viņi atrodas. Es tikai pajautāju: "Kā jūs to zināt? Kā jūs viņus pazaudējāt?" Tātad, es par to uzzināju 25. martā. Kad militāristi mūs oficiāli
informēja, vēl bija 25. datums, bet šeit Lietuvā jau bija 26. marts.

Cik bieži jūs sekojāt līdzi ziņām, kas notiek Lietuvā?

Militārie pārstāvji mūs katru dienu informēja, kas jauns un tā tālāk. Personīgi man bija ļoti grūti skatīties un lasīt ziņas.

Vai saņēmāt palīdzību ne tikai no militārpersonām, bet arī no
citiem avotiem, piemēram, vēstniecības, politiķiem?

Bija cilvēki, kas sazinājās ar mums, lai aprunātos. Jūlijā mēs apmeklējām Lietuvu, tikāmies ar valsts aizsardzības ministru, vairākiem vēstniecības darbiniekiem un visbeidzot tikāmies ar Lietuvas prezidentu.

Kā jums patika ceļojums uz Lietuvu? Vai tā bija jūsu, karavīru ģimeņu, iniciatīva, vai arī saņēmāt ielūgumu no ASV armijas, vēstniecības?

Atvainojiet, es nezinu, kā jūs precīzi saucat šos svētkus, bet 6. jūlijā mūsu vīri tika apbalvoti. Tāpēc mēs ieradāmies Lietuvā, lai saņemtu viņu apbalvojumus. Gan militāristi, gan vēstniecība, manuprāt, cieši sadarbojās ar Lietuvu, lai mēs varētu ierasties un to saņemt klātienē. Mēs arī devāmies uz notikuma vietu kopā ar valsts aizsardzības ministru. Kopumā viss bija ļoti jauki, cilvēki bija ļoti jauki. Es nekad nebiju bijusi ārpus ASV, tā bija mana pirmā reize citā valstī, tāpēc bija patiešām interesanti redzēt pilnīgi citu kultūru.

Lietuviešus šī traģēdija patiesi aizkustināja, jo šādas nelaimes notiek ļoti reti. Tomēr katru gadu dažādās valstīs iet bojā vairāk nekā viens amerikāņu karavīrs. Cik plaši šī traģēdija tika atspoguļota ASV?

Visi manā vidē par to zināja. Ziņas tika pārraidītas dažos lielākajos ziņu kanālos, taču tā bija kā loterija - cilvēki par to vai nu dzirdēja, vai nedzirdēja. Tomēr daudzi cilvēki zināja. Ziņas par traģēdiju plašāk izplatījās Lietuvā, Polijā un Vācijā. Ar mums sazinājās daudzi citu valstu iedzīvotāji. Tas bija ļoti dīvaini, man nebija ne jausmas, ka tik daudzi cilvēki zina, kas notiek.

Vai šī traģēdija jūsu valstī ir izraisījusi diskusijas, piemēram, par lielāku drošību karavīriem misijās ārzemēs? Citiem vārdiem sakot, vai šai katastrofai ir bijusi kāda ietekme?

Es ceru, ka tam ir bijusi ietekme, īpaši ASV armijai. Dodoties uz citu valsti, patiešām ir jāizpēta teritorija, zeme, uz kuru sūtāt savus karavīrus, jo tā nebūs tāda pati kā ASV. Es ceru un lūdzu Dievu, lai mana vīra negadījums mudinās cilvēkus ievērot drošību un piesardzības pasākumus un patiešām izpētīt vietu, uz kuru viņi dodas, nevis tikai pieņemt, ka viss būs kārtībā. Es tiešām nezināju, kā izskatās purvs, bet tagad zinu un esmu izglītotāka. Ceru, ka tas palīdzēs vairot izpratni un izglītot cilvēkus, lai šāda traģēdija nekad vairs neatkārtotos. Traģēdijas cēloņi — lūk, ko zina tuvinieki. Patiesībā vienīgais iemesls, kāpēc mēs zinām, ir tas, ka viņi grasījās palīdzēt izvilkt citus, iestigušus militāros transportlīdzekļus. Lai arī pa kādu ceļu viņi brauktu, tā bija tikai avārija. Viņiem nebija ne jausmas, kur viņi iebrauks. Es vēlētos, lai mums būtu konkrētākas atbildes, bet vienīgais, ko mēs zinām droši, ir tas, ka tā bija avārija.

Vai ir kādas norādes, ka jūsu vīrs un viņa kolēģi neievēroja noteikumus, nepakļāvās pavēlēm utt.?

Es nezinu. Mans vīrs un viņa kolēģi rīkojās tieši tā, kā viņi būtu rīkojušies jebkurā citā misijā vai operācijā. Viņi brauca tieši pa maršrutu, pa kuru viņiem bija norādīts, darot tieši to, ko viņi būtu darījuši jebkurā citā dežūras dienā.

Daudzas militārpersonu sievas katru dienu uztraucas par savu vīru veselību un dzīvību. Kādu padomu jūs viņām dotu?

Manuprāt, vissvarīgākais padoms, ko es varētu dot, ir tas, ka nekad nevar zināt, kas var notikt. Šī traģēdija bija acis atveroša pieredze, kas man iemācīja novērtēt katru dienu. Mana vīra nāve mums bija ļoti biedējoša nelaime. Es zinu, ka tas biedē daudzus cilvēkus, bet tas notika. Esmu iemācījusies, ka nav vērts strīdēties vai uztraukties par sīkumiem. Esmu pateicīga par laiku, ko pavadīju kopā ar savu vīru, un laiku, ko viņš pavadīja prom no manis. Mūsu attiecības bija ļoti stipras un mīlestības pilnas, un es nenožēloju ne mirkli. Tāpēc, lai ko jūs darītu, jūs vienmēr uztrauksieties par savu otro pusīti. Vienkārši atbalstiet un mīliet viņu, un, ja, nedod Dievs, kaut kas notiks, ziniet, ka, lai gan sākumā tas var šķist neiespējami, ar laiku tas kļūst nedaudz vieglāk.

Kā jau minējāt, 23. decembrī būs jūsu vīra dzimšanas diena, un Ziemassvētki ir pēc pāris dienām. Vai plānojat kaut ko īpašu kopā ar ģimeni?

Pie mums ciemos brauc mana vīra ģimene un mans dēls. Edvīnam ļoti garšoja korejiešu bārbekjū un Āzijas virtuve, tāpēc mēs ēdīsim viņa iecienītāko ēdienu un centīsimies padarīt grūto dienu nedaudz vieglāku. Labi, ka mēs visi būsim kopā viņa dzimšanas dienā un Ziemassvētkos.

Lietuva tev vienmēr asociēsies ar negatīviem brīžiem un traģiskiem notikumiem. Vai plāno vēl kādreiz braukt uz Lietuvu?

Jā, tiešām, mēs ieradīsimies šeit kopā ar manu draudzeni Kai, kura bija Hosē sieva, kurš arī gāja bojā negadījumā. Martā pavadīsim šeit pāris dienas, un pēc tam dosimies uz Itāliju un Grieķiju. Mēs vienkārši gribējām kaut kur aizbraukt, bet arī gribējām būt šeit nelaimes gadadienā. Domājam, ka tas mums nedaudz palīdzēs mazināt sāpes.

Vai vēlaties vēl kaut ko piebilst?

Es vienkārši vēlos pateikties jums par jūsu nepārtraukto atbalstu, domām un lūgšanām par mums. Viena no neaizmirstamākajām un sirsnīgākajām lietām, ko esam redzējuši, ir jūsu valsts un jūsu vadītāju atbalsts. Jūs parādījāt, ka, lai gan notikušais bija traģēdija, jūs mūs atbalstījāt, jūs domājāt par mums. Bija pārsteidzoši redzēt, ar kādu lielu cieņu un cieņu cita valsts rūpējās par mūsu karavīriem, līdz viņi tika atvesti mājās.