Ar ASV atbalstu Ukraina maina spēles noteikumus: mazāk runu, vairāk uguns
Eiropa gaida, ka Tramps izmantos Gazā lietoto taktiku Krievijas agresijas apturēšanai Ukrainā.
Donaldam Trampam izdevās panākt karadarbības izbeigšanu Gazas joslā un Izraēlas ķīlnieku atbrīvošanu. Lai gan joprojām pastāv šaubas par panāktā miera stabilitāti un ilgtspējību, Eiropa cer, ka Tramps šo taktiku izmantos arī attiecībās ar Krieviju. To varētu saukt vienā vārdā: “spiediens”, laikrakstam “The Wall Street Journal” skaidroja Eiropas augsta ranga amatpersonas.
Arī Kurts Volkers, bijušais ASV vēstnieks NATO, kurš Trampa pirmā pilnvaru termiņa laikā bija vēstnieks Ukrainā, apliecināja to intervijā laikrakstam:
"Tieši ar spiedienu Tramps nosēdināja “Hamās” pie sarunu galda, un līdz šim mēs neesam tādu pašu spiedienu pielietojuši pret Krieviju.
“NBC News” ziņo, ka Pentagona vadītājs Pīts Hegsets šai sakarā tāla darbības rādiusa amerikāņu raķešu piegādi Ukrainai nepieminēja, bet uzsvēra, ka NATO aktivizēs savas saistības, kas "drīzumā pārvērtīsies reālās Kijivas kaujas spējās". Uzstājoties pirms NATO aizsardzības ministru sanāksmes Briselē, Hegsets paziņoja, ka konflikta risināšanai darbojas Trampa stratēģija "miers caur spēku", netieši arī norādot par ASV prezidenta starpniecību pamiera līgumā starp Izraēlu un “Hamās”.
Hegsets izteicās, ka miers rodas
"nevis tad, kad lietojat spēcīgus vārdus vai draudat ar pirkstu, bet gan tad, kad jums ir spēcīgas un reālas iespējas, ko respektē pretinieki.
Piektdien Tramps Baltajā namā tiksies ar Volodimiru Zelenski, kur, visticamāk, tiks apspriesta raķešu “Tomahawk” pārdošana Ukrainai.
Laikraksts “The New York Times” komentē, ka ir vērojama ne vien Kijivas stratēģijas, bet arī Vašingtonas pieejas maiņa Ukrainas konfliktā. Diplomātiskais strupceļš un Maskavas nevēlēšanās piekāpties nosaka izvēli par labu militāram spiedienam - arī tāla darbības rādiusa ieroču izmantošanai un atgriezt Krieviju sarunās, bet jau daudz neizdevīgākās pozīcijās.
Šo pārmaiņu laikā iezīmējas divas tendences.
Militārā: tiek apspriesta tāla darbības rādiusa raķešu piegāde un Ukrainas pretgaisa aizsardzības stiprināšana, lai ierobežotu Krievijas manevra iespējas.
Politiskā: Trampa komanda, atšķirībā no Baidena, arvien vairāk sliecas izmantot militārus draudus kā ārpolitiskā tirgus instrumentu. Tā ir ne vien retorikas maiņa, bet pāreja no pārliecināšanas un pierunāšanas diplomātijas uz spiediena diplomātiju.
Tomēr realitātē viss tik cerīgi nav. Spārnoto raķešu, piemēram, “Tomahawk” palaišanai nepieciešama sarežģīta infrastruktūra un laikietilpīgi sagatavošanās darbi. Kaut tāla darbības rādiusa raķešu apdraudējums Krievijai kļūst par spiediena instrumentu, neatkarīgi no to faktiskās efektivitātes, pat ja raķetes tiks piegādātas un palaistas, rezultātu noteiks daudzi blakus faktori.
Pentagons jau ir izstrādājis plānus raķešu “Tomahawk” nodošanai Ukrainai, gadījumā, ja Tramps liks tās pārdot. Piegāde un izmantošana saistīta ar tehniskām grūtībām: Ukrainai nav jūras vai sauszemes raķešu “Tomahawk” palaišanas mobilo iekārtu “Typhon”. Pēc militāristu domām, to piegāde arī tuvinātu ASV tiešai konfrontācijai ar Krieviju. Tāpat joprojām nav skaidrs, cik daudz raķešu ASV piegādās, cik droši Ukraina tās spēs uzglabāt un kādas būs izmantošanas sekas. "Ja Ukraina raķetes saņems, tās apkalpos amerikāņu speciālisti", 16. oktobrī vēstīja “Financial Times”, atsaucoties uz augsta ranga militāro amatpersonu. ASV neplāno apmācīt Ukrainas karavīrus to vadīšanai. "Pastāv reālas bažas par spriedzes eskalāciju ar Krieviju, ko apliecina Kremļa nesenie brīdinājumi Vašingtonai nepiegādāt Ukrainai tāla darbības rādiusa ieročus," raksta “NYT”.
Globālā līmenī lēmums būs saistīts ar drošības riskiem: Ukrainas atbildes triecienu spēju stiprināšana varētu izprovocēt Maskavu asai atbildes reakcijai un sarežģīt Eiropas valstu pozīcijas, kas ne vienmēr eskalācijai ir gatavas. Turklāt, ja sarunas nonāks līdz ASV un Krievijas politiskās kaulēšanās fāzei diplomātiskajās aizkulisēs, Kijiva riskē zaudēt rīcības brīvību. Tāpēc paļaušanās uz ieročiem, nevis vārdu apmaiņu nav kļūda, - ar nosacījumu, ka visa pamatā ir reāls kara beigu plāns. Ja tāda nav, tas var beigties ar kārtējo eskalāciju, provocējot jaunu karadarbības fāzi.
