"Tas bija šokējoši". Oksfordas profesors stāsta par tikšanos ar Putinu

Rojs Alisons, Oksfordas Universitātes profesors, kurš pēta Krieviju un Eirāzijas reģionu, intervijā ziņu portālam “tv3.lt” pastāstīja par savu pirmo tikšanos ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un atklāja, no kā viņš patiesībā baidās.

Tramps nereti tiek dēvēts par drīzāk Putina draugu nekā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska draugu. Vai šī ir spēle Trampa interesēs, vai arī mums vajadzētu vairāk uztraukties, jautāja Lietuvas žurnālisti.

Alisons atbildēja:

“Es domāju, ka viņa psihe ir nosliece uz tādu līderību, kāda piemīt V. Putinam. Es nesaku, ka viņš vēlas tā rīkoties. Es domāju, ka viņam ir zināma cieņa pret V. Putinu. Viņš ir cilvēks, kurš, teiksim tā, praktizē līderību kā demokrātisku procesu un viņam ir jāiziet cauri visām šīm diskusijām, sanāksmēm. Tas viņu uztrauc.

Tāpēc es nezinu, vai viņš labvēlīgi raugās uz Putinu, bet es domāju, ka viņiem varētu būt kāda mijiedarbība. Viņš neuzskata Putinu par sev līdzīgu (viņš vispār neuzskata, ka kāds ir viņam līdzīgs), bet viņš domā, ka var pietuvoties Putinam, jo ​​viņš vada lielu valsti, viņam ir kodolenerģija, un viņš var rīkoties nežēlīgi un palikt pie varas. Viņš turpinās būt līderis, jo viņš netiks gāzts.

Es domāju, ka viņš uzskata Zelenski par daudz mazāk vērtīgu cilvēku, par kādu, kurš nav labs līderis. Viņš pieņem šo krievu naratīvu - Zelenskim nekad nebija miljardu dolāru bankas kontā, bet Putinam kā īstam līderim izdevās uzkrāt bagātību.

Es arī nedomāju, ka Tramps uzskata Zelenski par iespaidīgu, lai gan es nedomāju, ka arī Putins ir iespaidīgs. Daudzējādā ziņā tas ir paradoksāli.

Fiziski Putins nemaz nav iespaidīgs. Man bija ilga tikšanās ar viņu, un man nešķita, ka viņam piemīt harizma, bet es domāju, ka Trampu iespaido tas, ko viņš spēj paveikt Krievijas politiskajā sistēmā.

Tas rada bažas, bet, ja paskatās vēsturē, ir bijuši līderi, kuri ir spējuši atrast veidus, kā sadarboties un nekoncentrēties uz indivīdiem un viņu brutalitāti, kad pastāvēja lielākas drošības vai ģeopolitiskās problēmas. Otrā pasaules kara laikā tas bija Josifs Staļins, Teodors Rūzvelts, Vinstons Čērčils. Varbūt Tramps domā līdzīgi.

Putins noteikti vēlētos šādu pasauli. Uz to norāda viņa atsauce uz Jaltas konferences rezolūcijām. Taču Amerika nav konsolidēta autoritāra sistēma un principiāli atšķiras no tādām valstīm kā Ķīna un Krievija. Trampam pastāvīgi jāuzrunā dažādas vietējo vēlētāju grupas, kas viņu ierobežo.

Mana pirmā tikšanās ar Putinu bija 2004. gadā. Tā ilga 4 stundas.

Personīgi mani pārsteidza Putina vienkāršība. Viņam trūkst pašapziņas, jo viņš ir maza auguma un cenšas to mākslīgi palielināt. Viņa izskats ir ļoti vienkāršs.

Viņu ieskauj vīrieši no Krievijas struktūrām, īpaši militārajā jomā, kas ir daudz vairāk “mačo” nekā viņš pats. Tie ir cilvēki, kas ir paveikuši lietas, ko viņš, būdams FSB pulkvežleitnants vai strādājot VDK, nevarēja izdarīt.

Putinam ir laba faktu atmiņa, taču es domāju, ka viņš pilnībā pārvērtē savas zināšanas par pasauli un pasaules notikumiem. Es domāju, ka pēc šīs tikšanās viņš, iespējams, pats ieguva zināmas zināšanas, jo tikšanās laikā viņš izteica pilnīgi nepatiesus apgalvojumus, kuriem viņš ticēja.

Viņš teica, ka Čečenijas jautājums viņu ļoti satrauc, un tā ir viena no retajām tēmām, kas viņu patiesi aizrauj.

Interesanti, ka vienīgais ārvalstu līderis, kuram viņš patiešām ir uzbrucis, ir bijušais Gruzijas prezidents Eduards Ševardnadze. Putina izvirdumu, protams, izraisīja viņa uzskats, ka Ševardnadze astoņdesmitajos gados veicināja Padomju Savienības ārpolitikas sabrukumu.

Es neteiktu, ka viņš demonstrēja labas analītiskās prasmes. Viņa spēja saprast un atbildēt uz jautājumiem bija pavisam citā līmenī nekā toreizējam Krievijas aizsardzības ministram Sergejam Ivanovam, ar kuru mēs tikāmies nākamajā dienā.

Ir divi cilvēki, kas bija ļoti tuvi, bet viens no viņiem ārējās izlūkošanas jomā pacēlās līdz ģenerālleitnanta pakāpei, otrs kļuva par pulkvežleitnantu. Abi ir viena vecuma. Manuprāt, viens no viņiem bija daudz gudrāks par otru, taču viņiem bija pastāvīgi jāpieliek lielas pūles, lai neradītu šādu iespaidu vai novērstu spriedzi starp viņiem.

Tātad, tas, kurš palika pulkvežleitnanta amatā, kļuva par prezidenta administrācijas vadītāju. Viņš daudzus gadus bija tuvs Putinam. Tad izpaudās viņu atšķirīgās spējas. Es domāju Putina spēju kontrolēt sistēmu, manipulēt ar attiecībām un būt nežēlīgam īstajā brīdī, kas, iespējams, palīdzēja viņam nostiprināt savu varu 2000. gadā un vēlāk."