Kremlis atkal draud ar kodolieročiem
Kremļa un rietumvalstu attiecību pasliktināšanās izraisa kodoldraudus, apgalvo Krievijas izlūkdienests.
Krievijas attiecību saasināšanās ar rietumvalstīm var veicināt kodoleskalāciju, kas nav pieredzēta kopš ūdeņraža bumbas izgudrošanas 20. gs. piecdesmitajos gados.
Šāda prognoze lasāma Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta (SVR) tīmekļa vietnē un publicēta SVR specializētajā žurnālā "Razvedčik" (“Разведчик”), informē izdevums “Agentstvo” (“Агентство. Новости”).
"Publikācija varētu liecināt par patieso noskaņojumu Krievijas specdienestos.
Publikācijas autora, filozofijas doktora, Krievijas Zinātņu akadēmijas Pasaules ekonomikas un starptautisko attiecību institūta Salīdzinošās politikas pētījumu nodaļas vadītāja Vladimira Pantina spriedumi pamatoti ar "Kondratjeva viļņu" teoriju, balstītu ekonomista Nikolaja Kondratjeva koncepcijā, saskaņā ar kuru attīstība notiek cikliski.
Pantins 2021.-2022. gada notikumus uzskata par analoģiskiem 1853.-1854. gada (Krimas kara) un 1949.-1950. gada (Korejas kara) notikumiem. Pēc autora domām, šīs desmitgades sākumā Krievijas “speciālā militārā operācija” Ukrainā sākās "ASV un ES destruktīvās politikas rezultātā, kas aktīvi apgādāja Ukrainu ar ieročiem, cenšoties to ievilkt NATO". 2025. gada notikumi, pēc autora domām, ir saistīti "ne vien ar Donalda Trampa administrācijas atnākšanu un tās uzsāktajām reformām, bet arī ar vispārējo destabilizējošo situāciju pasaulē, iekšējo pretrunu saasināšanos ASV, ES valstīs un virknē citu valstu”.
Pantins par nākamajiem kritiskajiem punktiem nosauc 2025.-2026., 2029.-2030. un 2033.-2034. gadus. Šajā laikā saasināsies starptautiskie un iekšējie konflikti, uzskata autors.
Citāts:
"Nevajadzētu gaidīt, ka pēc 2025.-2026. gada beigsies militāri politiskā konfrontācija starp Krieviju un Rietumiem. Sagaidāmas tikai izmaiņas tās izpausmes formās, kā arī ekonomiskās un tehnoloģiskās sāncensības metodēs starp ASV un Ķīnu.
Vienlaikus jauna pasaules kara riski un kodolieroču izmantošanas draudi 2025.-2026. gadā var sasniegt maksimālo līmeni, kā tas notika 1953. gadā (kad PSRS radīja pirmo ūdeņraža bumbu - “Agentstvo”).
Publikācijas autors secina, ka Krievijai ir svarīgi pārvarēt "pagrieziena punktus" "bez nopietniem iekšējiem satricinājumiem". Krievijai jābūt gatavai pastiprinātām sankcijām, rietumvalstu "informatīvi psiholoģiskajam" un diplomātiskajam spiedienam un "provokācijām" Baltijas un Melnajā jūrā, teikts SVR žurnāla publikācijā.
Citāts: “Atbildei uz ārējiem izaicinājumiem un draudiem jābūt konsekventai suverēnai politikai, pastiprinātai visaptverošai sadarbībai ar draudzīgām valstīm (..) un paātrinātām iekšējām reformām. Tas prasīs sabiedrības konsolidāciju, valsts pārvaldes efektivitātes palielināšanu, finanšu politikas pielāgošanu un banku sektora reformas,” secina autors.
Donalda Trampa administrācijas atnākšana radīja cerības ne tikai uz ātrām Ukrainas kara beigām, bet arī iespēju mazināt konfrontāciju starp Krieviju un Rietumiem. Gada sākumā Maskava un Vašingtona sāka runāt par sankciju atcelšanas iespēju un amerikāņu uzņēmumu atgriešanos Krievijas tirgū. Tomēr Vladimirs Putins jau martā brīdināja, ka nevajadzētu uz to paļauties: “Sankcijas nav īslaicīgi, mērķtiecīgi pasākumi, tās ir sistēmiska, stratēģiska spiediena mehānisms uz mūsu valsti.”
Pašlaik vienīgais divpusējais kodolieroču kontroles līgums starp Krieviju un ASV ir jaunais START līgums, kas parakstīts 2010. gadā. Tas aizliedz katrai pusei paturēt vairāk nekā 1550 izvietotas kodolgalviņas, kā arī vairāk nekā 800 to nesējus. Līguma termiņš beidzas 2026. gada februārī. 2023. gadā Putins līguma darbību vienpusējā kārtā apturēja, aizbildinoties ar to, ka Rietumi vēlas panākt Krievijas "stratēģisku sakāvi" un "lien (Krievijas) kodolobjektos". "Nav nekādas saistības starp START līgumu un konfliktu Ukrainā," toreiz klāstīja Putins.
Neraugoties uz Kremļa ierasto draudu retoriku izlūkdienesta žurnālā, pašreizējā Krievijas un Rietumu konflikta fāze parāda, ka kodollīdzsvars tomēr turpina darboties un tiks saglabāts.
"Telegram" kanāls “Тайная канцелярия”: “Bez stratēģiskās atturēšanas karadarbība jau sen būtu norisinājusies ārpus Ukrainas. Frontes līnija būtu gājusi cauri Polijai, Baltijai, Balkāniem un, iespējams, sasniegusi Centrāleiropu. Taču tieši kodolieroču arsenālu klātbūtne - gan Maskavā, gan Vašingtonā un Eiropā - stimulē meklēt netieša spiediena veidus: sankcijas un hibrīdkaru, izvairoties no tieša militāra konflikta eskalācijas, jo tiek aprēķināti katras darbības riski, kas ir atturēšanas politikas pamatā, līdzsvarojot politiķu, militāristu un sabiedrības noskaņojumu. Tomēr šim līdzsvaram ir arī negatīvā puse. Kodolieroči padara globālu karu neiespējamu, taču negarantē ilgtspējīgu mieru. Tie neaptur lokālus konfliktus, neaizkavē bruņošanās sacensību un nespēj neitralizēt draudus kiberdrošībai. Turklāt tie rada kontroles ilūziju. Patiesībā globālā drošības sistēma arvien vairāk ir atkarīga nevis no institucionāliem ietvariem, bet politiskās elites brieduma pakāpes un spējas saglabāt stratēģisko atbildību. Kodolieroču arsenāls joprojām ir ne vien militāra kategorija, bet arī politiskās atbildības forma. Tas neizbeidz konfliktus, bet gan nosaka eskalācijas maksimāli pieļaujamo robežu. Šodien, pieaugošās konfrontācijas apstākļos starp Krieviju un NATO valstīm, tieši savstarpēji garantētas iznīcināšanas faktors pasargā planētu no lielākās sadursmes kopš 1945. gada. Un tas ir kodolieroču laikmeta paradokss: visiznīcinošākā tehnoloģija cilvēces vēsturē ir kļuvusi par galveno faktoru tās izdzīvošanai.”
