Krievijas vara nogurst no kara – ko gaidīt pēc Aļaskas?

Daudzas augsta ranga Kremļa amatpersonas ir “ļoti nogurušas” no darba militārā konflikta Ukrainā apstākļos un iestājas par tā ātru miermīlīgu atrisināšanu.

Vairums Kremļa ierēdņu iebilst pret karadarbību Ukrainā un uzskata, ka tā būtu jāpārtrauc pēc iespējas ātrāk, taču baidās to tieši pateikt Vladimiram Putinam, laikrakstam “The Washington Post” pastāstījis viens no avotiem, bijušais Kremļa ierēdnis:

“Visi baidās no Putina. Cilvēki nevēlas runāt par kompromisiem, jo visiem jāizrāda, ka viņi ir patrioti.

Krievijas elites nogurst no kara un vēlas atgriezties pie iepriekšējās dzīves,” apgalvots publikācijā.

Cits Kremlim tuvs “WP” avots izteicies, dažiem “Krievijas elites” pārstāvjiem karš ir “apkaunojums” un “viņi vēlas, lai viss atgrieztos normālā stāvoklī”. Vēl pirms Putina un Trampa 15. augusta samita Ankoridžā iztaujātās amatpersonas pauda pārliecību, ka tā ir “zelta iespēja” Putinam - “reāla iespēja to visu izbeigt” un nomierināt “elites pārstāvjus”, sacījis avots.

“Steigā noorganizētā tikšanās Aļaskā, kas būs Putina pirmā vizīte ASV pēc Amerikas prezidenta uzaicinājuma kopš 2007. gada, visticamāk, ir tikai mēģinājums apturēt sankcijas,” pirms samita pastāstīja bijušais Krievijas diplomāts Boriss Bondarevs, kurš pameta Ārlietu ministriju pēc iebrukuma Ukrainā. “Tieši tāpat, reaģējot uz Trampa prasībām par pamieru maijā, Putins sāka sarunas ar ukraiņiem Stambulā, kas beidzās ne ar ko,” atgādina Bondarevs.

“Šoreiz Putins piedāvāja Trampam tik maz, ka nav skaidrs, kāpēc Amerikas prezidents vispār piekrita tikties.

Kāds cits bijušais Kremļa ierēdnis piekritis Bondareva viedoklim par niecīgajām cerībām uz samitu: "Viņiem būs vai nu jāizvirza Ukrainai ultimāts, vai arī jāaiziet, praktiski neko nesasniedzot."

Arī Kremlim lojālie "Telegram" kanāli pludināja informāciju, ka pirms Aļaskas samita “Kremļa iemītnieki” ar lielām cerībām gaidījuši tā iznākumu, aprakstot noskaņojumu “Kremļa koridoros”: “Daudzi Kremlī patiesi uzskata gaidāmo tikšanos par "vēsturisku" un lolo lielas cerības uz ātru Krievijas un Rietumu pasaules ekonomisko un politisko saišu atjaunošanu, kas tika bloķētas pēc kara sākuma.”

“The Financial Times” komentētājs Makss Sedons: “Putina karš ir licis pamatus jaunai kārtībai, no kuras jebkuram viņa pēctecim būs grūti atbrīvoties. Vara un bagātība atrodas korumpētas drošības dienestu elites rokās. Sankcijas ir padziļinājušas neapmierinātību pat augstāko amatpersonu vidū, kas savulaik raudzījās Rietumu virzienā. Neviens Rietumu uzņēmums nav mēģinājis atgriezties Krievijā. Un tie, kuri guva labumu no viņu prombūtnes, nesteidzas sagaidīt konkurentu atgriešanos. Rietumu sankcijas nav sagrāvušas Putina ekonomisko modeli, bet gan palīdzējušas tam pārveidoties par daudz noslēgtāku sistēmu, kas kļuvusi izturīgāka pret ārēju spiedienu. Maskava ir iemācījusies apiet ierobežojumus un “jaunā elite”, kas guvusi peļņu pēc Rietumu uzņēmumu aiziešanas, nemeklēs pārmaiņas. Sankcijas ir tikai pastiprinājušas neapmierinātību “vecās Putina elites” iekšienē un nostiprinājušas jaunu kārtību, kas balstīta ar spēku un izolāciju.”

Politiskais komentētājs Marks Galeoti žurnālam “The Spectator”: “Problēma ir, ka sankcijas piespiedīs Putinu izšķirties par sarežģītiem lēmumiem par izvēli “starp ieročiem un sviestu”, no kuras viņš līdz šim lielākoties ir izvairījies. Viņš, protams, izvēlēsies ieročus, un tas riskē vairot tautas un elites neapmierinātību. Patiesība ir tāda, ka sankcijas nodara kaitējumu Krievijas kara ekonomikai, taču ne sankcijas, ne Ukrainas konflikta sekas sistēmu nesagraus. Reālais drauds Putinam ir ilgstošā ekonomikas lejupslīde, recesija un stagflācija. Galu galā trauksmi ceļ ne tikai tehnokrāti-ekonomisti, bet arī tiesībsargājošo iestāžu darbinieki. Iekšlietu ministrs Vladimirs Kolokoļcevs atzīst, ka viņa spēki tagad ir ievērojami novājināti. Ģenerālprokurors Igors Krasnovs ziņo, ka korupcijas lietu skaits kopš pagājušā gada ir pieaudzis par 25%. Tie nav disidenti, bet gan Putina varas balsti, kuri cenšas brīdināt monarhu par spriedzi sistēmā.”

Politologam un konspirologam Valērijam Solovejam piedēvētais, pēc dažādu avotu ziņām - Krievijas Federālā drošības dienesta kontrolētais un Kremļa klanu savstarpējo rēķinu kārtošanai izveidotais Telegram kanāls “General SVR” (“Генерал СВР“) pludina informāciju: “Šodien pat faktiskais kara iniciators un ideoloģiskais iedvesmotājs Jurijs Kovaļčuks (Putina sens draugs, miljardieris, kuru dēvē par otro cilvēku Krievijā, kā arī Putina personīgo kasieri - red.) uzskata, ka ir pienācis laiks pārtraukt šo avantūru. Neviens nekaisa sev pelnus uz galvas, taču Putina “Politbirojs” jūtas noguris no "speciālās militārās operācijas" kā vēl nekad.”

Tiek uzskatīts, ka Jurijs Kovaļčuks tandēmā ar Putina administrācijas vadītāja pirmo vietnieku Sergeju Kirijenko ir Krievijas politiskās sistēmas neoficiālās varas vertikāles spēcīgākās ietekmes grupas jeb klana vadonis. Šai spēku koalīcijai ir tieša pieeja Putinam, tā kontrolē Krievijas mediju telpu, aktīvi piedalās personāla politikā un tai ir ietekme uz valdību aliansē ar premjera Mihaila Mišustina klanu. Jāpiezīmē, ka kopš 2014. gada pret Juriju Kovaļčuku kā Vladimira Putina "personīgo kasieri" piemērotas ASV sankcijas, pret Sergeju Kirijenko - kopš 2021. gada - par saistību ar Alekseja Navaļnija kriminālvajāšanu un saindēšanu.

Krievijas ”Reģionālās politikas attīstības centra” (“Центр развития региональной политики”) direktors, politologs Iļja Graščenkovs komentēja samita rezultātus, kas skaidro arī Putina līdzgaitnieku neapmierinātību:

“Aļaskas samits nenotika plānotajā apjomā, tāpēc “vēsturiskā tikšanās” kļuva par reģionāla formāta braucienu, kas norisinājās starp Putina vizītēm Magadānā un Čukotkā. Pārspīlētās cerības uz "vēsturisku tikšanos" (un jaunu Jaltu) nesa tāda paša mēroga vilšanos. Nav vienošanās - tātad nav lēmumu, un viss, kas tika apspriests aizkulisēs, šķiet, vairāk saistīts ar Rietumu biznesa jautājumiem, nevis ASV ģeopolitiku.

Kopumā Tramps tikšanos Aļaskā sarīkoja tā, it kā viņam ar saviem “čomiem” Vensu un Rubio būtu lūgts rīkot savas tikšanās kaut kur "pie sevis mājās". Tātad nebūs Eiropas piedāvātais formāts "pamiers bez nosacījumiem". Trampam neizdevās "pierunāt" Putinu, bet arī Putinam neizdevās “savervēt” Trampu. Līdz ar to Krievijas militārā ofensīva "uz zemes", iespējams, turpināsies līdz rudenim, vai arī līdz iespējamam pamieram (neskaitot "karadarbību gaisa telpā", un citus variantus).

Tramps minēja 14. decembri kā mierizlīguma termiņu, jo ir iespējams "noslēgt mieru pirms Ziemassvētkiem", bet arī tas ir strīdīgs jautājums: līdz kuriem? Pareizticīgo vai katoļu?

Acīmredzot “darījums” tomēr nenotika Ukrainas un Krievijas diametrāli pretējo nostāju dēļ, un ASV vēlas atrast līdzsvaru starp divām vienoties nespējīgām pusēm. Jebkurā gadījumā Trampam tagad paveras iespēja “mazgāt rokas nevainībā”, bet Ukrainai un ES būs jāatrisina šis jautājums patstāvīgi sarunās ar Krieviju, un, iespējams, arī Ķīnu, - Putins septembra sākumā dodas vizītē uz Pekinu). Bet varbūt Ķīnas "miera atbalsta draugu grupa" kaut kādā veidā palīdzēs amerikāņiem atrast šo līdzsvaru?

Kāpēc tikšanās Trampa vērtējumā ir “10 no 10”? Acīmredzot tika apspriests jautājums par dažu sankciju atcelšanu, tāpat kā biznesa atjaunošana, un tā tālāk. No otras puses, Trampam ir vai nu jāīsteno savi draudi, vai arī nedēļas laikā jāievieš sekundāras sankcijas pret to pašu Ķīnu un Indiju. Acīmredzot tās varēs atkal atlikt. Arī sarunas par sadarbības līgumiem tirdzniecības vai globālās drošības jomā var turpināties amerikāņu piekoptās “MAGA” politikas kontekstā. Bet, ja konflikts Ukrainā sasniegs jaunu eskalācijas līmeni, tad varam sagaidīt jaunus draudus Krievijai. Neskatoties uz visiem pozitīvajiem aspektiem, Trampu nevar nesakaitināt fakts, ka konflikts viņam izrādījies pārāk grūts. Un tad atkal ASV izstāšanās no sarunu procesa varbūtība kļūst augsta. Trampu joprojām vilina vienošanās perspektīva, taču Ziemassvētku termiņš acīmredzot netika paziņots bez iemesla. Tagad Ukraina un ES, visticamāk, viņam vairs nepalīdzēs, un “jaunā Stambula” varētu beidzot likt skaidri saprast Trampam, ka slāvu tautu samierināšana Eiropā viņam ir pārāk nogurdinoša”.

Tātad cerības bija pārspīlētas, un, kā Putins jau iepriekš izteicās, “vilšanās ir pārlieku lielu cerību sekas”.

Telegram kanāls “Vremja Putina” (“Время Путина”): Aļaskā Putins lika skaidri noprast, ka “speciālā militārā operācija” kļuvusi par Krievijas režīma pamatu. Karadarbība Ukrainā pēdējos četrus gadus ne tikai mobilizē un notur sasprindzinājumā Krieviju.Tas ir daudzfunkcionāls mehānisms - “militārās mobilizācijas laiks”, kas nosaka konstitucionālo tiesību un brīvību ierobežojumus, tāpat arī Kremļa elites grupu ierobežotas peļņas iespējas un biznesa grupu resursu un īpašumu pārdali. Kremļa vara balstās uz korporatīvām saitēm, kurās valsts intereses vienmēr ir augstākas par sabiedrības interesēm. Tai nepieciešama arī revanšisma ideoloģija — sākot no ģeopolitikā revanša un robežu pārzīmēšanas līdz pat staļinisma modeļu rekonstrukcijai.

Putina atteikšanās no kara nav gaidāma. Tāpēc cerības uz liberalizāciju jāatstāj līdz labākiem laikiem. Pat Tramps atkārtoja: pamiers nav svarīgs, Krievijai jānoslēdz miera līgums ar Ukrainu, pamatojoties uz globālās drošības principiem. Patiesībā kara beigas tiek nobīdītas līdz brīdim, kad Krievijas armija tuvosies Sumiem, Harkivai un Odesai. Tagad Putins saņēmis šādu mandātu, ko viņš to izvilka no Trampa kabatas - un tas ir vissvarīgākais Aļaskas samita rezultāts Krievijai”.

“Kremļa iemītniekiem” jāpiedzīvo kārtējā vilšanās, jo Aļaskas samita rezultātu var apkopot vienā teikumā - runājot Krievijas žurnālista, publicista un bijušā diplomāta Aleksandra Baunova vārdiem: “Ja Tramps būtu pārliecinājis Putinu par uguns pārtraukšanu, tikšanās būtu bijusi viņa panākums, jebkurš cits iznākums ir Putina panākums." Un tieši šāds ir samita rezultāts, kas nesajūsmina peļņas kāro “Putina eliti”.

Pēc Aļaskas Trampa manevrēšanas iespējas ir samazinājušās, taču viņa administrāciju tas, visticamāk, neatturēs, jo viņu rīcībā joprojām ir divas iedarbīgas sviras, - kā divi luksofora gaismas signāli - sarkanais un zaļais: sankciju ieviešana un spiediens uz Krieviju, vai arī to atcelšana, ar iespējām parakstīt ienesīgas vienošanās.

Telegram kanāls “Воля/Volya”: “Trampam nav reālu ietekmes sviru, lai liktu Ukrainai piekāpties. Vienīgais veids, kā to varētu panākt prezidenta Zelenska un Trampa 18. augusta tikšanās laikā Vašingtonā, būtu negaidīta eiropiešu nostājas maiņa. Taču šķiet, ka Eiropa negrasās izlikties par kolektīvo Čemberlenu Minhenē. Tātad, ja Eiropa nenodos sevi, savas intereses un Ukrainu, tad tikšanās Vašingtonā beigsies vai nu ar neko, vai arī ar bezjēdzīgiem amerikāņu paziņojumiem par jaunu tikšanos gatavošanu ar Putinu, lai to gaitā informētu viņu par Eiropas un Ukrainas nostāju. Cerēsim, ka viss noritēs bez pārsteigumiem un Putina kārtējā provokācija izgāzīsies”.