Vai Trampa tirdzniecības kari mainīs pasauli?

Donalda Trampa tirdzniecības tarifi palēnina ekonomikas izaugsmi un iezīmē jaunu globalizācijas projektu

Sarūk pasaules valstu IKP

Par to raksta ziņu aģentūra “Bloomberg”:

“Paredzams, ka līdz 2027. gada beigām globālais iekšzemes kopprodukts (IKP) būs par diviem triljoniem ASV dolāru mazāks, nekā tas būtu bijis, izvairoties no tirdzniecības konfliktiem.

Tāpēc analītiķi un eksperti prognozē, ka pasaules ekonomika drīzumā piedzīvos plaša mēroga modernizāciju un pārstrukturēšanu. Pašlaik lielākās ieguvējas ir tieši ASV.” Eksperti norāda, ka ASV noteiktie ievedmuitas tarifi ir augstākie kopš 20. gadsimta 30. gadiem. Tiek uzskatīts, ka tas ļaus Vašingtonai gūt maksimālu peļņu no globālās ekonomikas palēninājuma pirms tās gaidāmās transformācijas. Tomēr ar katru dienu pieaug bažas par tarifu kara un Trampa spiediena rezultātā noslēgto līgumu efektivitāti ilgtermiņā.

Kurām valstīm draud Tramps?

Vai Trampa tarifu ultimāts noteikt 100% muitas nodevas Krievijas energoresursu pircējiem, ja Kremlis 10-12 dienu laikā nepiekritīs pamieram Ukrainā, ir racionāls, ja ņem vērā, ka Putins šajā situācijā nepiekritīs nekādam pamieram? Tas nozīmētu, ka Trampam jābūt gatavam kādam radikālam solim, piemēram, Irānas bombardēšanai. Tieši šo faktoru ietekmē pasaules tirgus, atšķirībā no iepriekšējiem Trampa ultimātiem, jaunos paziņojumus uztvēra nopietni - naftas cenas pieauga, bet Krievijas akcijas un rublis - kritās.Vai ir pamats gaidīt strauju eskalāciju no Trampa puses? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir vērts precizēt - kuras valstis Tramps biedē? Jo Putinam šādā veidā draudēt ir bezjēdzīgi.

"Telegram" kanāls “Канал визионера” sniedz savu vērtējumu: “Viņš draud Indijai - lielākajam pa jūras ceļiem piegādātās Krievijas naftas pircējam - bet ASV tarifu vienošanās ar Indiju joprojām panākta nav. ASV jau 1. augustā plāno noteikt 26% muitas nodevu visam Indijas importam. Tas ir nopietns solis: valstu tirdzniecības apjoms 2024. gadā bija ~130 miljardi ASV dolāru. 25 gadus Vašingtona centās piesaistīt Deli kā militāro partneri - pretsvaru Ķīnai.Un tagad Tramps uzsāk tirdzniecības karu, kas to visu var sagraut. Savukārt Indijas amatpersonas spiestas mēnešiem ilgi vizināties starp Deli un Vašingtonu, lai vienotos - Indijas tirdzniecības ministrs Pijušs Gojals aģentūrai “Reuters” pat sacīja, ka sarunās "gūts fantastisks progress". Taču vienošanās joprojām nav panākta, lai gan Tramps tās ir panācis ar citām Āzijas valstīm - Vjetnamu, Japānu, Filipīnām un Indonēziju. Un, ja vienošanās tomēr panākta netiks, šīs valstis gūs priekšrocības salīdzinājumā ar Indiju tirdzniecībā ar pasaules lielāko ekonomiku.

Indijai ar ASV ir pozitīva tirdzniecības bilance, un jebkurš jauns tarifs, visticamāk, to mazinās.Taču Indijai svarīgāk ir aizsargāt savu tirgu no ārvalstu produktiem (nav brīnums, ka Tramps Indiju sauc par "tarifu karali"). Vai Indijas premjerministrs Narendra Modi var situāciju mainīt?

Pēc 10. maija, kad Tramps sāka piesavināties Indijas un Pakistānas konfliktā panāktā pamiera laurus un pat uzaicināja pie sevis piecu dienu oficiālā vizītē Pakistānas bruņoto spēku komandieri (Pakistānas bruņoto spēku virspavēlnieka, ģenerāļa Asima Munira 18. jūnija vizīte Baltajā namā, kurš aicināja izvirzīt Trampu Nobela Miera prēmijai - red.), starp Trampu un Modi ir radusies jauna spriedze. Tagad Trampam, lai panāktu Modi piekāpšanos, “figūras no šaha galdiņa ir jānoslauka”. Vai Modi piekāpsies, kļūs skaidrs jau tuvāko dienu laikā."

Tramps draud Ķīnai

“Канал визионера”: “Būtiskākais ir tas, ka Tramps draud Ķīnai. Bet tieši Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins un neviens cits spēj izdarīt spiedienu uz Putinu, lai apturētu karu Ukrainā. ASV un Ķīnas tirdzniecības karš ir gandrīz vai kā draudi bombardēt Pekinu, atbildot uz uzbrukumu Taivānai - acīmredzams blefs, bet tik neprātīgs, ka tas varētu arī nostrādāt.

27. jūlijā Stokholmā sākušās ASV finanšu ministra Skota Besenta un Ķīnas vicepremjeru He Lifenga sarunas. Galvenā tēma - "tirdzniecības pamiera" termiņa pagarināšana, kas tika noslēgts uz 90 dienām un beigsies 12. augustā. Un, protams, Ķīnas naftas iepirkumi no Krievijas, ko Vašingtona vēlas sasaistīt kopā ar vienošanos par tarifiem, tāpat kā Indijas gadījumā. Tur daudz kas tiks izlemts par šo Trampa ultimātu Kremlim. Vienkāršojot - Tramps tieši tagad gaida ielūgumu uz Pekinu 3. septembrī, ko viņš joprojām nav saņēmis. Un kopā ar garantijām par vienošanām - vai nu tarifiem, vai Krievijas naftas iepirkumiem, vai karu Ukrainā - citādi nav jēgas vizītē doties.

Vai Tramps kaut ko iegūs? Pilnīgi iespējams. Kas notiks, ja viņš to nedabūs? Protams, varbūtība, ka ASV ieviesīs 100% sankcijas pret Krievijas naftas pircējiem, ja Ķīna stingri atteiksies tām pakļauties, ir tuvu nullei. Bet nav arī pilnīga nulle. Tomēr daudz ticamāk, ka ASV augustā ieviesīs citas, mērenākas sankcijas pret Krieviju, kārtējo reizi atliekot 100% sekundārās sankcijas. Tas izriet arī no Trampa paziņojumiem. Jo Trampam vienmēr ir kur atkāpties - šī viņam nav pirmā “Trump Always Chickens Out” reize (“TACO” - "Tramps vienmēr piedraud, šokē un atkāpjas"). Turklāt vienmēr ir iespēja kaut ko vinnēt.”

Ir pienācis laiks jaunam globalizācijas projektam

ASV bāzētās pasaulē lielākās aktīvu pārvaldības kompānijas "BlackRock Inc." priekšsēdētājs un izpilddirektors Lourenss Duglass Finks laikrakstam “Financial Times” jūnijā izklāstījis savu situācijas redzējumu: “Globālā ekonomika ir dīvainā situācijā: mēs daudz vairāk zinām par tās nākamajiem septiņiem gadiem nekā saprotam par tās nākamajām septiņām dienām. Gandrīz divus mēnešus, ceļojot pa pasauli, esmu dzirdējis vienu un to pašu jautājumu: kas notiks ar tarifiem? Bet ir tikai minējumi. Sliktākie scenāriji ir visai drūmi: preču piegādes šoki, augoša inflācija, palēnināta ekonomika. Taču šobrīd visi šie minējumi jau paši par sevi ir kļuvuši par preci, kas iekļauti nāvīgi spekulatīvās cenās, kas atspoguļojas bezgalīgos mediju virsrakstos. Tas ir septiņu dienu stāsts. Septiņu gadu stāsts ir klusāks, bet daudz nozīmīgāks. Trampa tarifi ir simptomātiska reakcija pret laikmetu, ko varētu saukt par "globālismu bez ierobežojumiem". Kopš Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā pasaules IKP ir pieaudzis vairāk nekā iepriekš visā cilvēces vēsturē. Taču peļņa tika sadalīta nevienmērīgi. Vairāk nekā 3800 procentu peļņu guva, piemēram, “Standard and Poor's 500” investori, nevis ražotāji, kaut vai Amerikā tā sauktais “Rust Belt” (ASV reģioni, kuriem ir raksturīga ražošanas nozaru samazināšanās un ekonomiskā lejupslīde - red.). Tāpēc nav nekāds brīnums, ka šis globalizācijas modelis tagad brūk kopā.

Taču tā ierosinātais aizstājējs - ekonomiskais nacionālisms aiz slēgtām robežām vairs nepārliecina. Galvenais jautājums pašlaik ir: kas aizstās veco ekonomikas globalizācijas modeli, kas mūs līdz visam tam ir novedis? Un atbilde kļūst arvien acīmredzamāka. Tas nav ne globālisms, ne protekcionisms, bet gan abu sajaukums: atvērti tirgi ar nacionāliem mērķiem un ražotāju interesēs.”

Kapitāls nevar veicināt izaugsmi, ja tas iestrēdzis birokrātijas slazdā

Lorenss Duglass Finks: “Tomēr ES darbojas saskaņā ar 27 dažādām tiesību sistēmām. Un pat ja jūs pārvarēsiet birokrātijas šķēršļus un nolemsiet ieguldīt, piemēram, kādā enerģētikas uzņēmumā, elektrolīnijas projekta apstiprināšana var ilgt 13 gadus. Jūs varētu atbalstīt šo projektu, lai apmierinātu pieaugošo pieprasījumu pēc datu centriem, bet, ja šie datu centri apmāca mākslīgo intelektu, tas nosaka pilnīgi jaunu regulējumu. Rezultātā notiek sistēmas paralīze. Eiropieši ietaupa trīs reizes vairāk no saviem ienākumiem nekā amerikāņi, bet investē daudz mazāk. Taču arī Eiropā lietas mainās. Arvien vairāk tiek veicināta nepieciešamība novērst šķēršļus, kas kavē kapitāla piesaisti: ātrāka projektu apstiprināšana, mazāka birokrātija mākslīgā intelekta ieviešanai, vienots regulējums 27 sistēmu vietā un, pats galvenais - veidojas reāla uzkrājumu un investīciju savienība.

Ja es būtu ES politiķis, šī savienība būtu mana galvenā prioritāte. Investori rūpīgi vēros, vai reformas tiks īstenotas. Protams, paplašinātie tirgi visu neatrisinās. Nekontrolēta finansializācija var veicināt nevienlīdzību. Šis bija pirmais globalizācijas melnraksts: milzīga bagātība, nevienmērīgi sadalīta, maz domājot par to, kas no tās guva labumu — vai kur. Tagad tiek rakstīts otrais globalizācijas melnraksts — reglobalizācija, kas veidota ne tikai labklājības radīšanai, bet arī tās virzīšanai cilvēkiem un vietām, kas pirmajā reizē tika atstātas novārtā.”

SVF: globalizācijas laikmets kļūst par pagātni

Uz stingrākas ASV tirdzniecības politikas fona Starptautiskais valūtas fonds (SVF) fiksē jauna posma sākumu globālajā ekonomikā — makroreģionu veidošanos.

Kā norāda fonda vecākais ekonomists Lorenco Rotunno un viņa kolēģe Mišela Ruta:

“Trampa izraisītā tirdzniecības kara uzvarētāji nebūs tie, kas ieviesīs tarifus, bet gan tie, kas spēs ātri pārstrukturēt loģistiku un izveidot ilgtspējīgus reģionālos ekonomiskos blokus."

Pēc fonda aprēķiniem, katrs jauns tarifu pieaugums samazina piegādes valstij par trešdaļu, burtiski pārvēršot to par daļēji slēgtu ekonomiku. Pēc ekspertu domām, Trampa tarifi varētu īpaši smagi ietekmēt tieši ASV tirgu: importa samazinājums no Ķīnas varētu sasniegt 88%, un amerikāņu ienākumi samazināties par 0,2%, bet, ja konflikts saasināsies - divreiz vairāk. Cietīs metalurģija, ieguves rūpniecība, elektronika un plastmasas ražošana.

Uz šī fona ES un ASV apspriež iespēju noslēgt daļēju tirdzniecības nolīgumu, kas līdzīgs Japānas modelim, ar vienotu 15% tarifu un vairākiem izņēmumiem. Tomēr Brisele jau ir sagatavojusi “plānu B”: 7. augustā varētu stāties spēkā atbildes muitas tarifi amerikāņu precēm 93 miljardu eiro vērtībā. SVF brīdina: globalizācijas laikmets kļūst par pagātni, un to aizstāj reģionalizācija. Jaunajā augsto tirdzniecības barjeru pasaulē uzvarēs tas, kurš pirmais izveidos jaunas tirdzniecības alianses un dažādos eksportu.

Pasaule mainās neatgriezeniski

Pēc katras industriālās revolūcijas pasaule neatgriezeniski mainās. Kā dzīve kādā britu Dauntonas abatijā, kas no Viktorijas laikmeta līdz Otrajam pasaules karam mainījās līdz nepazīšanai, lai gan cilvēki palika tie paši. Tagad atrodamies laikmetu krustpunktā. Un vienīgais, kas pagaidām ir acīmredzams, ka procesu kontrole aizgājusi greizi. Jaunās pasaules noteikumi tiek izstrādāti steigā un kā pagadās, kas, jāatzīst, vienmēr ir bijusi tieši Krievijas stiprā puse, kas jebkurā haosā jūtas kā zivs ūdenī, nevis kā knislis dzintarā, kas sastindzis Eiropas regulās.