Somijas aizsardzības rūpnieks skaidro, kas Eiropai nepieciešams, lai uzvarētu nākamajā karā

Somijas uzņēmuma “Nammo Lapua Vihtavuori Oy” viceprezidents, atvaļinātais komandieris leitnants Jussi Voutilainens paziņojis, ka, ja Eiropa vēlas uzvarēt nākamajā karā, tai ir jāsamazina birokrātija un jāveido reāla sadarbība starp valstīm, raksta “postimees.ee”.

“Mēs vairs nevaram pilnībā paļauties uz Amerikas Savienotajām Valstīm vai kādu citu ārēju spēku. Eiropai ir jākļūst neatkarīgākai aizsardzības jautājumos,” norāda Voutilainens. Viņš teica, ka partnerība ar ASV joprojām ir svarīga, taču Eiropai ir jābūt gatavai rīkoties patstāvīgi. “Mums ir vairāk jāsadarbojas savā starpā, bet vienlaikus jāuztur labas attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm,” viņš piebilda.

Šodien situācija ir tālu no ideālas. Kā norāda Voutilainens, viena no galvenajām Eiropas militārā sektora problēmām ir sadrumstalotā munīcijas un ieroču ražošana. Tas ir īpaši redzams Ukrainā, kur Rietumu sistēmu nesaderība rada loģistikas grūtības - atšķirīgi ekipējuma standarti kavē efektīvu kaujas operāciju veikšanu un noved pie vērtīgu resursu izšķērdēšanas.

Ir arī citas problēmas. Tā kā ieroču ražotāji Eiropā konkurē savā starpā, ne visi uzņēmumi, piemēram, padara pieejamus ieroču sistēmās esošās munīcijas ballistiskos datus. “Šī ir nopietna problēma. Mūsuprāt, šajā jomā ir nepieciešami vienoti noteikumi, kas jānosaka NATO vai Eiropas Savienībai. Pat ja ieroču sistēmām ir slēgti moduļi, piemēram, “melnā kaste”, visiem ballistiskajiem datiem par Eiropas munīciju tajās jābūt pēc noklusējuma. Tad militāristi varēs viegli izvēlēties atbilstošo šāviņa veidu un garantēt augstu precizitāti,” viņš paskaidroja.

Kāpēc tas ir tik svarīgi? Ja sistēmā nav pieejami nepieciešamie ballistiskie dati, artilērijas precizitāte samazinās. Tā rezultātā ir jāizdara papildu šāvieni, lai pielāgotos, kas ienaidniekam atklāj ieroča pozīciju - un turklāt tiek izšķērdēti krājumi.

“Eiropas 155 mm lādiņi - no "Nammo", "Rheinmetall" vai KNDS - ir daudz precīzāki nekā Krievijas 152 mm lādiņi. Ja mums būs visi nepieciešamie dati un sadarbība, Eiropa varēs šaut tālāk un precīzāk. Precīza šaušana ietaupa munīciju un laiku. Mēs nevarēsim saražot tik daudz lādiņu kā Krievija, bet mēs varēsim kompensēt mazāku apjomu ar kvalitāti,” sacīja Voutilainens.

Aizsardzības uzņēmumi ir arī komerciāli uzņēmumi, kas ražošanu sāk tikai tad, kad tiem ir pasūtījumi, un tas arī rada problēmas. “Daudz tiek runāts par ilgtermiņa līgumiem, taču lielākajai daļai Eiropas valstu joprojām nav ne vidēja termiņa, ne ilgtermiņa līgumu. Jāatzīmē, ka visaktīvākās šajā jomā ir mazās valstis. Jo tālāk valsts atrodas no Krievijas robežas, jo mazāk tā ir noskaņota uzņemties šādas saistības,” atzīmēja Voutilainens.

Viņš uzsvēra, ka, ja uzņēmumam ir jāiegulda simt miljoni eiro, uzņēmumam ir jābūt pasūtījumiem vismaz miljarda vērtībā, lai investīcijas atmaksātos. Bet pat šajā gadījumā peļņa nav garantēta.

Vienlaikus pastāv strīdi par to, cik daudz munīcijas dot Ukrainai un cik paturēt turpmākajiem kariem. "Karš vienmēr atgriežas. Mums ir jāpapildina savas rezerves, bet šobrīd mēs nevaram saražot pat divus miljonus munīcijas vienību gadā. Nosūtīt miljonu uz Ukrainu un vienlaikus papildināt savas rezerves mūsdienu apstākļos nav iespējams," viņš ar nožēlu piebilst.

Voutilainens uzskata, ka būtiska problēma Baltijas valstīm ir koordinācijas trūkums - trīs mazas valstis, kurām kara gadījumā būtu jācīnās kopā, nav veikušas kopīgus ieroču iepirkumus.

“Ja paskatāmies uz pašgājējām artilērijas vienībām, Lietuva iegādājās "Panzerhaubitze 2000", Igaunija - K9, Latvija - M109. Viņi visi pieņēma lēmumus gandrīz vienlaicīgi, bet rezultāts ir trīs pilnīgi atšķirīgas platformas,” viņš min piemēru.

“Situācija ir tāda pati kājnieku kaujas mašīnām: Igaunijai ir CV90, Latvijai ir britu CVR(T), bet Lietuvai ir "Boxer". Tas nozīmē, ka ir trīs dažādi aprīkojuma veidi, trīs kalibri un trīs dažādas loģistikas ķēdes, un atkal lēmumi tika pieņemti gandrīz vienlaicīgi. Kāpēc nebija sadarbības?” jautā Voutilainens.