Sociālajā vietnē "Facebook" publicētā Ukrainas aizstāvja vēstule mammai ir tik emocionāla, ka bez asarām to nav iespējams izlasīt. Tā raksta latvieši, kuras izlasīja šo vēstuli.
Publicējam vēstuli pilnībā:
"Mēs līdz pēdējām neticējām, ka mūs apmainīs. Jo viņi visu laiku par mums ņirgājās - veda gan nošaut, gan apmainīt. Bet pēc tam atveda atpakaļ un ņirdza par mums," raksta no gūsta atbrīvotais azovietis. Bet kad kareivis ienācis busiņā un teicis: "Jūs esiet mājās, puiši, Slava Ukrainai!" Es vienkārši pārstāju elpot, iedomājies, mammu, es sēdēju un neelpoju. Un, kad skatījāmies uz cilvēkiem ceļa mala, kuri mums sagaidīja ar karogiem un ziediem - tas bija kā kino, it kā ne ar mums. Vēlāk, kad jau atbraucām, bija pirmie apskāvieni, pirmā pīpe, un man iedeva telefonu, lai es varētu tev piezvanīt, bet es aizmirsu numuru...Tu neticēsi, mammu, kā to var aizmirst, es taču tavu numuru divus gadus domās atkārtoju - atceries, kā tu man bērnībā teici: mani sauc..es dzīvoju..mammai jāzvana numurs tāds un tāds. Puiši raudāja, bet es nevarēju. Slimnīcā mums iedeva apģērbu un aizveda uz ēdnīcu. Bet tur ir ēdiens, mamm!! Uz galda katram trīs ēdieni! Gūstā es mēnesī tik daudz neapēdu, kā šoreiz. Un tā zupas smarža ir tāda, ka man sareiba galva...Šķīvis dziļš un zupa līdz pašām malām. Es ar karoti tā lēni un prātīgi, lai neviena pilīte neizlītu, bet rokas trīc, vajadzēja ēst smuki, bet gribējās vienkārši iegāzt to šķīvi mutē iekšā! Un tās rokas trīcēka! Un kā man gribējās ēst, mammu, tu nevari iedomāties. Bet es tā saudzīgi, lai manas trīcošas rokas visu nesabojātu. Tur sieviete bija, mums deva papildus ēdienu, zupu pielēja, kartupeļus pielika, piegāja pie manis, apķēra galvu, sāka paijāt, kā mūsu ome kādreiz, pakausī nobučoja un teica: "Ēd, bērniņ, es vēl atnesīšu, un te es sāku raudāt. Ēdu un raudu, tik ļoti kauns, ka acis nevaru pacelt, bet pēc tam paskatījos, un raud visi, ēdam un raudam. Bet tik garšīgu zupu es nekad dzīvē neesmu ēdis, mammu. Tu taču neapvainosies, mamm?.."