Uvojas laiks, kad gribas, lai mājās smaržotu pēc mandarīniem, piparkūku un karstvīna garšvielām, un arī gaļas vai dārzeņu ēdienus nereti vēlamies pikantākus nekā vasarā.
Ziemīgajā garšvielu buķetē īsti labi iederas ingvers – patiesi universāla garšviela, kas lietojama saldiem un sāļiem ēdieniem, tējām un atspirdzinošiem dzērieniem. Ingvers iekļauts arī rūpnieciski ražotajos garšvielu maisījumos karija, piparkūku un dažādu citu ēdienu pagatavošanai. Reizēm tas var spēlēt pirmo vijoli, bet vēl biežāk izceļ un padara izteiksmīgāku citu sastāvdaļu garšu, tāpēc pavāri ingveru izmanto dažādās garšvielu kombinācijās.
Asumam un svaigumam
Latvijas patērētāju simpātijas ingvers iekaroja pamazām un bez liela trokšņa. Interesanti, ka citur Eiropā to pazīst jau kopš devītā gadsimta un ingvers allaž ir viena no visvairāk pieprasītajām un ievestajām garšvielām.
Pievienots ēdienam, ingvers palīdz to ilgāk saglabāt svaigu, jo satur arī vielas, kas iznīcina baktērijas. Senos laikos tam tika piedēvēta pat spēja aizkavēt mēri. Ķīniešu tautas medicīna ingveru lieto jau daudzus gadsimtus. Ir zināms, ka ingvers efektīvi palīdz pret sliktu dūšu, uzlabo gremošanu un ēstgribu, ingvera tēju lieto arī saaukstēšanās gadījumā.
Par savu savdabīgo smaržu ingvers var pateikties ēteriskajām eļļām, bet aso garšu piešķir viela, ko sauc par gingerolu. Kā jau tas ievērības cienīgam produktam piedienas, ingveram dažādās valodās ir daudz nosaukumu un apzīmējumu, viens no tiem – ragainā sakne.
Mēs lielākoties izmantojam svaigus, jaunus ingvera sakneņus, kuri ir "blāvā bifeļādas krāsā" – tā to raksturo lietpratēji. Tādas saknītes ir maigas un sulīgas. Citviet lieto arī vecākas saknes, kas ir tumšākā krāsā un krietni sausākas, šķiedrainākas. No tām var izspiest sulu ar īpaši intensīvu garšu, kas labi saderas ar jūras veltēm, kazas gaļu un arī ar dārzeņiem.
Mīl siltumu
Ingvera dzimtene meklējama Āzijas dienvidos, tas ir subtropu un tropu augs, kurš nemīl aukstumu. Ingvers izaug aptuveni metra augstumā, tam ir glītas, spožas lapas, balti vai rožaini pumpuri un dzelteni ziedi, tāpēc to izmanto arī dekoratīvos stādījumos. Saknītes ievāc sezonas beigās, kad augam nokrīt laksti.
Starp citu, ingveru var audzēt arī puķupodā, ja gadās nopirkt dzīvotspējīgu saknīti, kura sāk dzīt jaunās atvases. Saknīti iestāda podiņā, pārsedz ar caurspīdīgu plēvi un novieto uz saulainas palodzes. Kad dzinumi izspraucas cauri augsnei, plēvi noņem. Ingveram patīk gaisma, taču ne tieši saules stari; tas jālaista regulāri, tomēr nedrīkst pārlaistīt, jo sakneņi var sākt pūt. Pēc 3–4 mēnešu ilgas audzēšanas, kad laksti nokrīt, var paņemt pa kādai saknītei un izlietot. Līdz pavasarim puķupodu noliek vēsā, tumšā vietā. Bet tas – tiem, kuri mīl eksperimentēt. Vienkāršāk ir nopirkt saknītes veikalā. Pērn pasaulē izaudzēts gandrīz 1,4 miljoni tonnu ingvera. Visvairāk to audzē Indijā, Ķīnā, Indonēzijā, Nepālā, Malaizijā, Bangladešā, Japānā, Taizemē, Filipīnās, Šrilankā.
Arī kaltēts, marinēts, cukurots
Izmantot ingveru mēs mācāmies pamazām. Diezgan daudziem mūsu valsts iedzīvotājiem iegaršojusies ingvera tēja, sāļajiem ēdieniem pievieno svaigu ingveru, cepumiem vai kēksiem – pulverīti no paciņas. Ja ieskatās, veikalos var atrast arī neparastākas lietas – marinētu, cukura sīrupā konservētu vai iecukurotu ingveru, ko iegūst, ja sīrupā vārītus ingvera gabaliņus apžāvē un apviļā cukurā (to sauc arī par kristalizēto ingveru).
Tuvojoties Ziemassvētkiem, to reizēm pārdod veikalos glītā spožā iesaiņojumā, un ingvera gabaliņi izskatās kā kārdinošas marmelādes konfektes, tomēr ļoti jūtama raksturīgā asā garša, pie kuras jāpierod pakāpeniski. Kristalizēto ingveru izmanto marmelādes vārīšanai, piemēram, kopā ar bietēm, citroniem un medu, vai arī glazē ar šokolādi – iznāk eksotisks saldums. Savukārt marinētas plānas ingvera šķēlītes izmanto gan suši, gan dažādu zivju ēdienu gatavošanai, gardēži sevišķi slavē marinēta ingvera un trekno zivju kombināciju. Savukārt ingvers cukura sīrupā izmantojams limonādes vai ledus tējas pagatavošanai.
***
NODERĪGI!
Ingvera sakneņi ir labi uzglabājami – istabas temperatūrā tos var turēt aptuveni nedēļu, bet ledusskapī – mēnesi.
Liekot ingveru ledusskapī, to vēlams ietīt papīrā un pēc tam ielikt polietilēna maisiņā vai ietīt pārtikas plēvē.
Ilgākai glabāšanai ingvera sakneņus var sasaldēt un turēt saldētavā, ietītus folijā, nogriežot pa gabalam pēc vajadzības.
Iegriezti ingvera sakneņi glabājas tikpat labi kā veseli, atliek vien noņemt apkaltušo griezuma vietu.
Ingvera sakneņus visērtāk ir notīrīt ar dārzeņu mizojamo nazi vai īsu virtuves nazīti ar smailu galu.
Kaltēto malto ingveru glabā tumšā vietā hermētiskā iepakojumā.
Svaigu ingveru aizstājot ar kaltētu, vēlamā attiecība ir 6:1. Tā kā svaiga un kaltēta ingvera garša tomēr ir nedaudz atšķirīga, tos ēdienos var arī kombinēt, iegūstot īpaši labu aromātu.
Ja nav laika gatavot salātus, katru dienu var apēst dažas svaigas nomizotas ingvera saknes ripiņas.
Ingvers var izraisīt arī alerģisku reakciju. Tas nav ieteicams cilvēkiem, kuri slimo ar žultsakmeņu slimību vai iekaisīgām gremošanas trakta slimībām.
Dažādos rīsu, gaļas un dārzeņu ēdienos ingvers labi sader kopā ar romiešu ķimenēm, sinepju graudiņiem, ķiplokiem, koriandru, kurkumu.
Saldajos ēdienos iecienīta kombinācija ir ingvers, kanēlis un krustnagliņas.
Piedevās pie zivju ēdieniem var pasniegt kraukšķīgus, eļļā apceptus, salmiņos sagrieztus ingvera sakneņus.
Jogurtam var pievienot nedaudz smalki rīvēta ingvera ar cukuru (pēc garšas) un šķipsniņu sāls.
Gaļas, putnu gaļas, zivju un dārzeņu ēdieniem var pagatavot mērci no rīvēta ingvera, sakapātiem ķiplokiem, sojas mērces un sezama eļļas.
Lai iemarinētu ingveru, sakneņus nomizo, sagriež plānās ripiņās un dažas minūtes vāra viegli sālītā ūdenī, pēc tam notecina un pārlej ar cukura un rīsu etiķa maisījumu attiecībā 1:4. Atdzesē, uzglabā ledusskapī.
Tējai izmanto smalki sarīvētu svaigu ingveru vai kaltētu ingveru. Var pievienot medu, citronu, apelsīnu.