Izcila pavārmeistare Dina Čibireva savulaik Rojā atvēra divas kafejnīcas, brīvdienās tur rīkoja atpūtas pasākumus un klientiem piedāvāja dažādu tautu ēdienus. Paralēli klāja galdus banketiem, veidoja ēdienkartes vairākām Rīgas kafejnīcām un apmācīja jaunos pavārus.
Pirms tam viņa, būdama pārtikas tehnoloģe pēc specialitātes, ieguva labu pieredzi Amerikā, pusgadu gatavojot ēdienus miljonāriem, un jaunas receptes atveda arī uz Latviju. «Daudz ceļoju, braucu ciemos pie draugiem. Ceļojuma laikā ASV man piedāvāja strādāt, zinot, ka esmu pavāre. Man tolaik gribējās uz mājām, jo zināju, ka Latvijā šajā laikā zied vizbulītes un smaržo bērzi,» nostalģiskās atmiņās kavējas Dina.
Dekorēšanā – vienkāršība
Amerikā viņa iemācījusies, ka ēdienus var vienkārši dekorēt, jo amerikāņi vizuālajam noformējumam nepievērš tik lielu nozīmi kā latvieši. «Viņiem galvenais, lai ēdiens būtu garšīgs. Amerikāņi nav tik smalki, neprot novērtēt, cik daudz darba ieguldīts dekorējuma izveidošanā.» Dinai šķitis interesanti, ka amerikāņi nākuši pie viņas uz nelielu kafejnīcu, kur viņa palīdzējusi darbā ar savām zināšanām, un vēlējušies pierakstīt receptes. Vietējie brīnījušies, ka viņa ēdieniem neizmanto konservus, piemēram, kad gatavojusi soļanku vai krēmzupu no mīdijām. Viņi vēlējušies uzzināt, kas rakstīts uz konkrētās kārbiņas iepakojuma. Dina uzskata: jo amerikānis bagātāks, jo veselīgāk viņš ēd. Šajā valstī iemācījās ēdienu dekorēšanu akcentēt ar vienkāršību. Amerikā esot nācies klāt galdu arī indiešu kāzās. Divatā ar otru pavāri apkalpojušas 500 svētku viesu. «Indiešu virtuve ne īpaši man patīk, taču nācās to darīt. Gatavojām pīrādziņus no tik plānas mīklas kā papīrs Spring Rolls (tāda salīdzinoši nesen parādījusies arī Latvijā).To saslapina eļļā, un veido pīrādziņus ar vistas gaļu, dārzeņiem un rīsiem vai ar kādu citu pildījumu. Vienkārši un ātri.»
Vairākus mēnešus jūrā
Pavāra profesiju šodien vēlas apgūt salīdzinoši maz jauniešu, jo darbs nav viegls, bet tas esot jādara no sirds. «Daži topošie pavāri nepieciešamās iemaņas spēj iegūt jau pāris dienās, bet vienu pavāru mācīju gadu. Pavāriem – iesācējiem jau pēc divām stundām, kas pavadītas pie plīts, sāp kājas.» Dina izstāsta, ka viņa izvēlējusies turpināt ģimenes tradīcijas, jo gan mamma, gan tēvs ir pārtikas tehnologi. Trīs gados esot mēģinājusi izcept pirmo olu, pie plīts pakāpjoties uz ķeblīša. Pirms pāris gadiem Dinas ikdiena strauji izmainījās, jo viņa sāka strādāt par šefpavāri uz kuģiem, kas dodas jūrā uz tālām zemēm. Kad sieviete atbrauc uz Latviju un kādu laiku pavada šeit, arī nesēž dīkā – gatavo ēdienus banketiem, lutinot citus ar garšīgu maltīti. No saldajiem ēdieniem ārzemju latvieši, kas tiekot cienāti ar viņas ēdieniem Latvijā, esot iemīļojuši brūkleņu krēmu. Ogas sajauc ar sakultu krējumu, pievieno želatīnu. «Lai iegūtu kontrastu, var sablenderēt kivi un pārliet ar šādu mērci saldēdienu. Tās vietā var ņemt dažas mellenes un dekorēt ar piparmētru lapiņu.» Rojā Dinai esot sava garšaugu dobe. No rīta savējiem pagatavojot brokastis un papildinot ar septiņu veidu dažādiem garšaugiem, taču mīļie cilvēki, gluži pretēji, viņu lutinot – ļauj atpūsties no darbošanās virtuvē. «Jūrā dodos reizi gadā uz vairākiem mēnešiem. Iepriekšējā reizē uz kuģa nostrādāju astoņus mēnešus, izbraukāju 30 valstu. Divas dienas pavadījām jūrā, divas – krastā. Iepriekšējā brauciena laikā pa Āfriku trīs nedēļas aizritēja jūrā, it nemaz nepiestājot krastā.» Pašlaik viņa jau apmēram trīs mēnešus pavada mājās, bauda Latvijas ziemu un atkalredzēšanās prieku ar tuviniekiem. Taču jau pavisam drīz – nākammēnes – viņa atkal kārtos somas, lai postos tālā ceļā, jo gaida jauni darba pienākumi sabiedriskās ēdināšanas jomā. Un tad vēlreiz Latvijas un mājas sajūtas varēs klātienē tvert tikai rudenī. Dina neslēpj, ka labprāt katrreiz strādātu citā pasaules vietā, jo viņai nepatīkot sēdēt uz vietas. Ja vien šajā laikā varētu kaut uz mirkli iegriezties mājās, lai pārliecinātos, ka savējiem klājas labi, un viņus samīļotu, tad sirds gūtu pilnīgu labsajūtu.
Trūkst Latvijas maizes
Pašai vislabāk patīk Austrumu virtuve, jo katrs ēdiens pēc garšas ir atšķirīgs. Topā esot suši. «Latviešu tradicionālajā virtuvē ēdieni ir trekni. Cūkgaļu pati nemaz neēdu,» savas ēdienkartes iezīmes atklāj Dina un papildina, ka cenšas ēst veselīgi. «Tā kā Latvijā dzīvoju pie jūras, tad man, protams, ļoti garšo zivis. Nav nekā labāka par ceptām reņģēm! Tās pat nevar salīdzināt ar lasi,» smaida Dina. Viņai patīkot vienā ēdienreizē panašķoties ar grilētu zivtiņu, kam pievienoti zaļumi. Viņa iesaka apcept spinātus kopā ar bekonu, pārliet ar olu. Esot projām no mājām, visvairāk pietrūkstot Latvijas maizes, tāpēc viņa uz kuģa cep baltmaizi. Kādu kukulīti sagatavojot ar ķiploku un zaļumiem, citus – ar baziliku, kaltētiem tomātiem un tomātu pastu. Dina teic, ka ārzemēs ir pavisam citas garšas buķetes. Tāpēc, atbraucot uz Latviju, ir grūti iepirkties un doties ieturēt maltīti kafejnīcā. Tad vislabāk ēst mājās, un ja vēl kāds cits pagatavo. Iepriecina, ja kāds cits sarūpē maltīti, un to viņas tuvinieki arī cenšas darīt, lai Dina atpūstos.
Čūska sargā banānkoku
Ceļotājai un citu zemju virtuvju pazinējai ir daudz interesantu stāstu un neaizmirstamu iespaidu, ko grūti aprakstīt vārdos un klausītājam iztēloties. Piedzīvojumu un neparastu situāciju esot ne mazums. Dina stāsta, ka, piestājot svešzemju krastā, tradicionālais gājiens ir – doties nopirkt nepieciešamos produktus. Braucienā pa Āfriku uz kuģa strādājusi kopā ar pavāri, vairāk nekā 70 gadu vecu sievieti. «Viņa izdomāja, ka vajadzīgi banāni, lai gan parasti preces uz kuģa mums pieveda klāt. Kāds vietējais teica, lai neejot pēc šiem eksotiskajiem augļiem, jo tiem esot sargs.» Kolēģe tik un tā devusies pie banānu plantācijas un ieraudzījusi, ka tuvumā nav neviena sarga, tāpēc nolēmusi, ka nāksies tos lasīt pašai. «Līdzko viņa sāka plūkt, ieraudzīja pieminēto sargu un apstulba. Tā bija čūska, taču neviens pirms tam nepateica, kas ir sargs. Tā tiekot sargāts katrs koks. Finālā sieviete atnāca atpakaļ bez augļiem.» Dina uzreiz sajūsminās, cik fantastiski garšojot eksotiskie augļi – mango, ananasi, banāni un citi – salīdzinājumā ar tiem, kas nonāk veikalu plauktos Latvijā.
Dina, kas ir liela zivju fane, pati nobaudījusi dažādas zivis un eksotiskus ēdienus. «Čūsku gan neesmu ēdusi, pret tām man ir fobija. Esmu nogaršojusi dažādus tarakānus, žāvētus tārpus, haizivs steiku.» Dina teic, ka tagad cilvēku patiesībā ir grūti pārsteigt ar kaut ko, jo arī Latvijā daudz kas ir pieejams. Bruņrupuču zupu, kas esot ļoti garšīga, neesot spējusi nodegustēt. Viesojoties Horvātijā, bija plānots nogaršot jūras ežus, bet arī tas nav izdevies. «Uz kuģa esot, cilvēks ir pavisam citādāks, jo tur viņu nenomāc tās problēmas, kādas ir, dzīvojot uz sauszemes. Tad viņam šķiet, ka visapkārt ir tikai labi cilvēki,» secina ceļotāja. Izrādās, ka Dinas jaunības sapnis bijis iestāties jūrskolā (taču tajā viņa nav tikusi) un strādāt uz kuģa. «Tam bija lemts piepildīties pavisam nesen. Taču sapņiem ir jātic un uz tiem jātiecas. Lai gan it visur pasaulē ir skaisti, tomēr velk atpakaļ uz mājām,» saka drosmīgā sieviete.
Dinas Čibirevas iemīļota recepte
Lasis amerikāņu gaumē
• Sastāvdaļas: laša fileja un konservētas persiku pusītes.
• Pagatavošana: laša fileju ar ādu liek uz paplātes. Uzliek uz tās persiku pusītes un pārlej šķidrumu. Atstāj uz nakti marinādē.
Pēc tam liek cepeškrāsnī uz 15 līdz 20 minūtēm. Pasniedz ar salātiem – spinātiem, bumbieru un ar cukuru apgrauzdētiem valriekstiem, kam pievienota olīveļļa, citrona sula, sāls un cukurs, virsū uzkaisīts zilais siers.
Tos kārto uz liela šķīvja.