Želeja – saldēdiens un iespēja radoši izpausties

Pagatavot kaut ko garšīgu kopā ar bērniem – tā ir mīļa, absolūti atbalstāma un vienlaikus arī mazliet riskanta iecere. Kopīga rosīšanās virtuvē var satuvināt paaudzes, bet var arī beigties ar konfliktu.

 Bērni var apgūt jaunas noderīgas iemaņas, kas viņus iedrošinās darboties arī turpmāk. Bet var arī zaudēt pacietību un jebkādu vēlēšanos gatavot ēst. Lai tā nenotiktu, ir jābruņojas ar pacietību, jābūt gatavam neuzbāzīgi pamācīt un parādīt, bet nedrīkst kritizēt. Un, kas ir vēl svarīgāk, – labi jāpārdomā, kādus ēdienus, no kādiem produktiem piedāvāt viņiem pagatavot, lai tas būtu interesanti, taču ne pārāk grūti un darbietilpīgi, lai bērni varētu likt lietā savu izdomu un visbeidzot – lai rezultāts iznāktu arī garšīgs un pietiekami veselīgs.

Viens no produktiem, kurš lieliski atbilst šiem kritērijiem, ir viegli un ātri pagatavojamās Alojas želejas. SIA Aloja–Starkelsen projekta vadītājs Raitis Šarkovs žurnālam Māja pastāstīja, ka jaunā produkta ieceri ražotāji balstījuši uz rūpīgiem pētījumiem, lai varētu piedāvāt patiesi kvalitatīvu, latviešu virtuves tradīcijām atbilstošu un arī bez lielām pūlēm pagatavojamu kārdinošu saldo ēdienu, kuru vecāki turklāt bez bažām var dot arī bērniem. Tam, kurš jautājumā nav tik pamatīgi iedziļinājies, varētu šķist, ka līdzīgu izstrādājumu taču veikalos netrūkst. Taču Alojas želejas pasargā pircēju no tādiem nepatīkamiem pārsteigumiem kā sintētiska garša vai indīgi koša krāsa, kas ietonē arī ēdāja mēli. Želejām ir patīkama, maiga, dabiska garša un krāsa. Šobrīd var nopirkt septiņus sauso želeju veidus: Kivi, Zemene, Apelsīns, Persiks, Dzērvene, Ķirsis un Citrons. Izvēloties tieši šīs garšas, ņemts vērā gan tas, kas Latvijas patērētājiem labāk garšo, gan arī tas, lai būtu krāsu daudzveidība, kas ļauj pagatavot skaistu kārtaino želeju, kas ir iecienīts deserts, jo patīk un garšo gan maziem, gan lieliem ēdājiem. Novērots, ka bērniem visinteresantāk šķiet gatavot krāsainu želeju veidnītēs – tas ir pa spēkam pat divgadīgam ķēpausītim, ja kāds nedaudz piepalīdz. Ar nepacietību tiek gaidīts brīdis, kad želeja sastings, varēs to izņemt no veidnītēm un kad dienasgaismu ieraudzīs jaukas, gardas un krāsainas figūriņas, kuras pēc kārtīgas apbrīnošanas apēst pašiem un piedāvāt citiem.

Bērni – un ne jau tikai bērni – ir kāri uz saldumiem. Želeja nenoliedzami ir veselīgāka alternatīva par daudziem citiem. Ēdieni, kuru sastāvā ir želatīns, ir viegli sagremojami, tie satur vērtīgas aminoskābes, tajā skaitā glicīnu, kas ietilpst daudzu olbaltumvielu un bioloģiski aktīvu savienojumu sastāvā un ir vajadzīgs cilvēka organismam. Pastāv uzskats, ka želatīns nāk par labu kaulu, locītavu, nagu un matu veselībai. Vēstures avoti liecina, ka želatīna pirmsākumi nosacīti atrodami jau 15. gadsimtā – tā gan esot bijusi līmei līdzīga masa, kas iegūta no storveida zivju asakām. Vēlāk ļaudis mājās gatavojuši «teļa kājas desertu» – paši ieguvuši želatīnu no teļu kājām, iespēju robežās to attīrījuši un sajaukuši augļu sulām un cukuru. Šāds saldēdiens tapis ilgi un lēni. 1845. gadā želatīna ražošanu patentēja amerikāņu inženieris Pīters Kūpers, bet vēlāk patents tika pārdots Pērlam B. Vaitam, kuram piederēja arī klepus sīrupa ražotne. Kopā ar savu sievu Meju viņš tad arī veidoja dažādas želeju receptes, kas kļuva populāras.

Arī pie mums želejas ir pazīstamas un iecienītas, tās bieži gatavoja arī tajos laikos, kad želatīnu nācās pirms lietošanas mērcēt vairākas stundas, ļoti uzmanīgi kausēt ūdens peldē un izkāst caur sietiņu, lai ēdienā nejauši nenokļūtu kādi kunkuļi. Nereti želejas krāsa iznāca pelēcīga un nespodra, tāpēc saimnieces izmantoja dažādas viltības, lai to padarītu košāku, piemēram, lika klāt citronskābi. Šodien pagatavot želeju ir vienkārši – atliek vien pievienot paciņu Alojas želejas puslitram karsta ūdens, izšķīdināt, saliet veidnītēs, atdzesēt un nolikt ledusskapī, lai sastingt. Ražotāji ir parūpējušies, lai visas nepieciešamās sastāvdaļas tur jau būtu pareizās proporcijās, tas ietaupa laiku, kas vajadzīgs tieši pašas želejas masas pagatavošanai, un var nodoties pārējo saldēdiena sastāvdaļu gatavošanai un improvizēt, veidojot rotājumus.

RECEPTES

Želejas apelsīni

Apelsīnus pārgriež uz pusēm, uzmanīgi izņem visu mīkstumu. Mizas bļodiņas pielej ar apelsīnu želeju, liek ledusskapī, lai sastingt. Katru sagriež 2–3 daļās, liek deserta šķīvīšos, klāt pasniedz saputotu saldo krējumu vai saldējumu. Masai var pievienot arī izlobītu apelsīnu mīkstumu vai citus augļus un izmantot kādu citu želejas veidu, piemēram, kivi želeju. Tādā gadījumā bļodiņas pasniedz veselas, gar malām caur konditorejas uzgalīti izveido putukrējuma rotājumu josliņu.

Cepumi ar želejas vidiņu

Cepumiem izmanto smilšu mīklu un vairāku krāsu želejas, un nedaudz bieza ievārījuma. Mīklu plāni izveltnē uz dēļa, ar glāzi izspiež apaļas ripas, pusei no tām izspiež vidiņus, izmantojot mazākas cepumu veidnītes (zvaigznītes, puķītes, sirsniņas utt.). Uzmanīgi liek uz plāts, izcep cepumus cepeškrāsnī 200 grādu temperatūrā gaiši zeltaini brūnus. Atdzesē. Ar ievārījumu salīmē kopā izdobtās un neizdobtās pusītes. Vidiņā ar mazu karotīti uzmanīgi pilina želeju, ieliek ledusskapī, lai sastingt.

Želejas groziņi

Tiem vajadzīga smilšu mīkla, dzērveņu želeja, konservētas persiku pusītes, saldais krējums, kas saputots ar cukuru, pievienojot putukrējuma stindzinātāju, nedaudz svaigu dzērveņu. Izvēlas nelielas, lēzenas groziņu veidnītes, tās piepilda ar smilšu mīklu, vidu nedaudz sadursta ar dakšiņu, liek cepeškrāsnī 200 grādu temperatūrā un izcep zeltaini brūnus groziņus. Izņem no veidnītēm, atdzesē. Katrā ieliek vairākas plānas persiku šķēlītes, pārlej ar želeju, kas jau sāk sarecēt, liek ledusskapī sastingt. Rotā ar putukrējumu un dzērvenēm. Ja želeja paliek pāri, to ielej trauciņā, liek sastingt, pēc tam griež gabaliņos un arī izmanto rotāšanai.

NODERĪGI

• Garšīga un iecienīta ir želeja ar svaigiem vai konservētiem augļiem un ogām, ko atkarībā no lieluma un savas ieceres var pievienot veselus vai sagriezt gabaliņos. Želeju var izvēlēties ar tādu pašu garšu un krāsu kā augļiem vai arī atšķirīgu.

• Jāatceras, ka želejā neliek svaigus kivi, ananasus, vīģes, guavas, papaijas un ingveru, jo tie satur fermentu bromelaīnu, kas liek želatīnam zaudēt sarecēšanas spēju. Šos augļus var izmantot vārītus vai konservētus.

• Želatīna maisījumu nedrīkst uzvārīt, lai tas nezaudētu savu spēju sarecēt un nerastos nepatīkama piegarša.

• Vislabāk darboties ar sagatavoto želejas masu, kad tā jau atdzisusi, bet vēl nav sākusi sastingt – tad želejas virsma izveidojas līdzena un glīta.

• Ja iecerēts ar želeju pārliet torti, kura pārziesta ar krēmu, kā arī desertus no putukrējuma, biezpiena, jogurta un citiem piena produktiem, tie iepriekš jāatdzesē ledusskapī un pēc pārliešanas ar želeju tūlīt jāatliek atpakaļ.

• Lai pagatavotu kārtainu želeju, lielā veidnē vai porciju veidnītēs vispirms ielej vienu želejas veidu, to liek ledusskapī, lai sastingt, tad uzmanīgi lej virsū nākamo kārtu utt. Ja želeja ir pārāk karsta, kārtiņu robeža sanāk izplūdusi – parasti tas nav vēlams, bet dažkārt tiek darīts ar nolūku, jo izskatās interesanti.

• Ja saldajā ēdienā paredzētas arī piena vai krējuma želejas starpkārtas, jārēķinās, ka to sastingšanai būs vajadzīgs aptuveni divas reizes ilgāks laiks.

• Nonākot laika trūkumā, lai paātrinātu želejas sastingšanu, to var uz brīdi ielikt saldētavā.