Rīdziniece Sarmīte Klūga pirms divarpus gadiem atradusi jaunu vaļasprieku – sākusi cept maizi. Par to viņa var pateikties iespējai dzīvot lauku mājā, kur bija saglabājusies veca maizes krāsns.
Sarmīte atklāj, ka joprojām ar vienu kāju gan esot Rīgā, bet ar otru un – galvenais – arī ar sirdi – laukos.
«Man vajadzēja apmēram četrus gadus dīdīties ap krāsni, kamēr uzsāku to darīt – cept maizi. Kaimiņiene cienāja ar maizi, kas bija papildināta ar graudiem un sēkliņām un kas man ļoti garšoja. Viņa iedeva mazu pikuci ierauga, recepti un teica, lai es cepu pati, jo man taču esot kārtīga krāsns,» maizes cepšanas vēsturi atceras Sarmīte Klūga.
Sākumā viņa neesot sapratusi, cik ilgi krāsns jākurina, kāda malka ir vispiemērotākā, kurā brīdī jāņem ārā ogles un citas lietas. Pirmajos cepšanas mēģinājumos iesācēja no krāsns mutes ņēmusi laukā mazus cietus kukulīšus, kurus varēja mest pret sienu, jo tie praktiski bija pārvērtušies par oglēm. «Lēnām pašmācības ceļā mācījos un cepšanas procesu izzināju no pamatiem. Esmu vēlējusies paskatīties, kā to citi dara, ievākt informāciju, bet vienmēr pietrūcis laika. Kaimiņienes dotā recepte tagad pilnībā izmainīta.» Sarmīte zināja, ka šajā mājā ārpus Rīgas savulaik cepta maize, tāpēc iesāktās tradīcijas bija jāturpina. «Tas ir mans pienākums. Būtu grēks, ja es, tur dzīvojot, to nedarītu. Man noteikti palīdzēja labie gariņi, kas sēž aizkrāsnē,» smaida maizes cepēja.
Iedvesma izmēģināt jaunu
Viņa esot sapratusi: maize ir dzīva, tāpēc ieraugs ir pareizi jāglabā, lai iegūtu garšīgus klaipiņus, ko celt galdā. Cik bieži maizīte tiekot cepta? «Pati bez maizes nedzīvoju,» atbilde Sarmītei ir zināma. «Vienmēr rūpējos, lai arī savējiem, mammai, mājās ir maize, lai tā nav jāpērk.» Taču tā gluži neesot, ka veikalā maizi vairs nepērk nemaz. Īpašos gadījumos vai svētku reizē sevi palutinot ar franču bageti, bet pati cep vairāku veidu maizi no rudzu miltiem, papildina ar ķiplokiem, ķimenēm, ķirbju un citām sēklām. Cep arī burkānmaizi, kurai izmanto pašas audzētus burkānus. Tad, kad paredzēts cept maizi, cepēja cenšas radīt tādus apstākļus, lai neviens netraucē. «Tas nav mans untums. Vairākkārt esmu pārliecinājusies: ja notiek pretējais, tad maize neizdodas, kaut ko aizmirstu pievienot, jo to cepu, ņemot vērā savas izjūtas.» Maizi cept neesot viegls darbs.
Ir tādi brīži, kad rodas iedvesma izmēģināt ko jaunu. Nesen Sarmīte maizi papildinājusi ar kūpinātu speķi un ķiplokiem. «Taču tad sapratu, ka speķis nav vajadzīgs, pietiek ar ķiploku. Ķimenes savu reizi var aizstāt ar koriandru.» Parasti vienā cepienā tiekot pie astoņiem vai, visbiežāk, deviņiem kukulīšiem, jo skaitli «deviņi» viņa uzskata par maģisku. Sarmīte spriež, ka maizes cepšanas process prasa nemitīgu attīstību. «Neesmu atmetusi domu tikties ar cilvēkiem, kas maizes cepšanas prasmes mantojuši no paaudzes paaudzē – to mācējušas vecmāmiņas un vecvecmāmiņas, izmantojušas kļavu lapas.» Sarmīte teic, ka viņas ģimenē ir mediķu dinastija un ar maizes cepšanu dzimtā neviens neesot nodarbojies. «Man, kad biju maza meitene, patika cept kūkas, ruletes un cepumus, bet kopā ar bērnību tas aizgāja.»
Atkarība no saldumiem
Ikdienā gan netiekot ēsta tikai maize, taču no tās gūst spēku un enerģiju. «Esmu saldummīle,» saka Sarmīte. Dažkārt pagatavojot tiramisu, kas garšojot abiem ar dēlu Deinu. «Ja no rīta pēc brokastīm nevarot apēst kaut ko saldu, tad kafijas garša esot sabojāta.» Pašlaik topā ir brūkleņu–ābolu ievārījums, ko Sarmīte pati savāra. Viņa atminas, ka speciāli vienā reizē nolēmusi apēst daudz Rafaello konfekšu, lai pēc tām vairs nekārotos, un tad sapratusi, ka ievārījums tomēr saista vairāk. Reizēm tiekot nopirkta melnā šokolāde, jo tā rada laimes sajūtu.
«Man patīk atrasties dabā, mežā un dārzā. Laukos mežs visapkārt, tāpēc kājas pašas nes uz turieni, un visi darbi tiek atlikti.» Viņa esot kaislīga sēņotāja. Tiekot ceptas un marinētas dažādas sēnes. Tās liek uz pannas kopā ar kartupeļiem, burkāniem, papriku, ķiplokiem, ko bagātīgi papildina ar dažādiem zaļumiem, un virsū sviestu. «Domāju, lai ēdiens ir veselīgs. Tas ir pats svarīgākais, un arī garšīgs. Ieeju veikalā un bieži vien nezinu, ko nopirkt, nekas mani neuzrunā. Dārzeņu nodaļai automātiski eju garām, jo tos izaudzēju pati. Cenšos neēst eksotiskos augļus, jo tie nav vietējie. Mūsu āboli, bumbieri un meža ogas ir daudz spēcīgāki un mūsu organismam vajadzīgāki. Finālā veikalā nopērku olīveļļu un nelaimīgos našķus.»
Rukolu agrāk – kompostam
Sarmīte iecienījusi ēdienkartē lietot plašu garšaugu klāstu – timiānu, raudeni, baziliku, salviju, rozmarīnu, izopu, kas tiek izaudzēti dārzā, tāpat kā dažādi salāti. Salātus parasti saplūkā, aizdaram izmanto mammas gatavoto ābolu vai upeņu etiķi. «Protams, ar salātiem vien nepietiks, tāpēc tos papildinu ar sieru. Gaļa lēnām zūd no manas ēdienkartes, arī bez tās var iegūt sātu. Tāpēc ēdu biežāk. Labprāt mielojos ar laukos audzētu cāli, kas pievienots kartupeļiem un salātiem. Ja tāda nav, tad, visticamāk, iztikšu bez gaļas.» Sarmītes ēdienkartē ir dažādas pupas. «Veģetāriete gan neesmu, jo lietoju olas un piena produktus, garšo zivis, lai gan kvalitatīvas jūras veltes ir grūti nopirkt.» Agrāk neesot garšojusi rukola. «Kad pirmo reizi to iesēju dārzā kā eksotisku salātu, tā man negaršoja, jo ir ar specifisku smaržu. Kad ciemos atbrauca mamma, teicu, lai viņa to ved projām ar visām saknēm vai tā ceļos uz komposta kaudzi. Mamma aizveda, bet otrā gadā tā atkal iesējās. Lasīju, ka rukola ir veselīga, taču nevarēju to ieēst. Trešajā gadā iepatikās. Tagad jau audzēju trīs dažādas šķirnes un tā kļuvusi par vieniem no iemīļotākajiem salātiem.» Rukolu salātos pasniedz ar tomātiem un Fetas sieru vai sasmalcinātu pievieno zupai diļļu vietā.
Veikalu plauktā bieži Sarmīte raugās sieru, taču tādu, kuram būtu pievienots pēc iespējas mazāk sāls. Tā gan esot vairāk, nekā gribētos, pašas ceptajā maizē. «Zupas man garšo, ja kāds cits uzvāra. Pati zupu vāru no meža sēnēm, kam pievienoju pupas. Lieliski šādas sastāvdaļas sader kopā.» Dārzeņus izmanto atbilstoši sezonai. Tagad topā esot bietes, garšo kartupeļu pankūkas. «Laukos uz plīts gatavotam ēdienam ir cita garša, un ja vēl produkti izaudzēti dārzā,» jūsmo saimniece. Jauns atklājums ir dēla Deina, kas virtuvē ir lielāks eksperimentētājs nekā mamma, recepte. Kopā vāra melnos rīsus, griķus, lēcas un šķeltos zirņus, nepievienojot sāli. Nokāš un pārkaisa ar kariju. Pasniedz ar salātiem. Garša esot brīnišķīga.
Sarmītes Klūgas iemīļotas receptes
Tiramisu ar žāvētiem ķiršiem
Sastāvdaļas: mājās cepts biskvīts (6 olas, 8 ēdamkarotes miltu, 8 ēdamkarotes cukura), 2 krūzes stipras kafijas, 500 g Mascarpones siera, glāze žāvētu vai saldētu ķiršu, liķieris Amaretto.
Pagatavošana: uzcep biskvītu un atdzesē. Ja slinkums cept, tad nopērk cepumus Dāmu pirkstiņi. Kamēr biskvītu cep, uzvāra kafiju. Ķiršus aplej ar liķieri, ļauj, lai tie sasūcas ar alkoholu. Pēc tam tos iekuļ sierā. Sagriež atdzesētu biskvītu un mērcē kafijā. Kārtām traukā kārto biskvītu, sieru, atkal biskvītu un sieru. Uzkaisa kakao. Vislabāk pagaidīt sešas stundas, kad visas sastāvdaļas savelkas, un tad var mieloties, taču var ēst uzreiz, ja trūkst pacietības.
Šokolādes konfektes
Sastāvdaļas: liels melnās šokolādes gabals un saldais krējums.
Pagatavošana: šokolādi izkausē ūdens peldē un pievieno krējumu. Papildina pēc izvēles ar smalki sagrieztām aprikozēm, mandeļu skaidiņām, sasmalcinātiem lazdu riekstiem, melnajām plūmēm vai rozīnēm. Apviļā kakao.