Vīģe, auglis ar respektablu vizītkarti
 
©F64

Svaigas vīģes mūsu veikalos nav bieži sastopamas, taču žāvētu gan netrūkst, un diezgan daudziem cilvēkiem tīk ar tām panašķēties.

Te jāievēro princips, ka laba daudz nevajag. Vīģes jākošļā ilgi un pamatīgi, izbaudot to īpašo tekstūru. Tas, ka sēkliņas kraukšķ zobos, pieder pie lietas.

Reiz vīģes bija svētas, tās tika godātas Āzijas dienvidos, Senajā Ēģiptē, Grieķijā un Romā, minētas babiloniešu rakstos divtūkstoš gadus pirms mūsu ēras un, protams, Bībelē. Lieki atgādināt, kādam nolūkam pirmajiem cilvēkiem kalpoja vīģes lapas. Un aizliegtais auglis? Vispārpieņemts ir uzskats, ka tas bija ābols, bet, pēc atsevišķu pētnieku domām, tas varēja būt arī apelsīns, hurma vai vīģe.

Senajā Grieķijā domāja, ka vīģes augļus mirstīgajiem ierādījusi dieviete Dēmetra. Lai uzlabotu savu sniegumu, vīģes pirms olimpiskajām spēlēm ēda senie atlēti, bet spēļu uzvarētāji līdz ar lauriem saņēma vīģes balvā – varētu teikt, ka tās bija pirmās olimpiskās medaļas. Īpaši slavena ar savām vīģēm bijusi Senā Atikas pilsēta. Valdnieks Solons (639. – 599. g. p.m.ē.) aizliedzis izvest vīģes no Grieķijas, un arī vēlāk pastāvējuši to eksporta ierobežojumi. Cilvēki, kuri nosūdzējuši citus par vīģu nelikumīgu izvešanu vai to zagšanu no svētajiem kokiem, dēvēti par sikofantiem. Šis vārds saglabājies vairākās mūsdienu valodās, piemēram, angļu, un ar to apzīmē lišķi, pielīdēju. Savukārt Persijas valdnieks Kserkss pēc savas sakāves 480. gadā pirms mūsu ēras esot licis sev katrā ēdienreizē pasniegt Atikas vīģes kā atgādinājumu, ka viņam nav izdevies iekarot zemi, kur aug šādi augļi.

Senie romieši uzskatīja, ka vīģes ļaudīm pirmais parādījis dievs Bakhs. Novācot ražu, viņam tika ziedotas pirmās vīģes un notika svētki, kuru dalībnieki rotājās ar žāvētu vīģu virtenēm. Leģenda vēsta, ka vīģes koka ēnā vilcene barojusi vēlākos Romas dibinātājus Remu un Romulu.

Ne jau tikai garšas īpašību dēļ vīģes allaž ir tik augstu vērtētas. Cilvēki ievēroja, ka vīģes dod spēku jauniem un palīdz to atgūt veciem, uzlabo gremošanu un ir lietojamas pret dažādām kaitēm. Mūsdienu pētījumi daudzus no senajiem vērojumiem apstiprina. Regulāri ēdot vīģes, var veicināt asinsspiediena normalizēšanos un kaulu blīvuma saglabāšanos. Lietojot saprātīgā daudzumā, vīģes var kļūt par labu našķi cilvēkiem, kas cenšas zaudēt svaru – tās gan satur daudz ogļhidrātu, bet vienlaikus ir bagātas ar balastvielām, tāpēc sniedz ilgāku sāta sajūtu. Tautas medicīnā žāvētas vīģes lieto kūtras vēdera izejas gadījumā. Pret klepu dzer pienu, kurā mērcētas vīģes, bet vīģu novārījumu lieto sviedrēšanai.

**

NODERĪGI

• Žāvētās vīģēs ir 50 – 77% ogļhidrātu, kas ir sešas reizes vairāk nekā svaigās.

Šķiedrvielu saturs tajās ir ap 10%. Apēdot 100 g žāvētu vīģu, tiek uzņemts ap 250 kcal.

• Vīģēs ir fermenti, dabiskas antibakteriālas vielas, 11 dažādu vitamīnu, 14 aminoskābju un 14 minerālvielu, tai skaitā kalcijs, dzelzs, magnijs, fosfors, kālijs.

• Žāvētu vīģu krāsa var būt tumšāka vai gaišāka atkarībā no augļu šķirnes. Uz vīģu virsmas var būt cukura kristāliņi.

• Žāvētas vīģes glabā sausā, vēsā vietā, iepakojumam jābūt noslēgtam, lai nevarētu piekļūt gaiss.

• Žāvētas vīģes, tāpat kā citi tamlīdzīgi produkti, var būt apstrādāti ar sēra savienojumiem, lai saglabātu krāsu un pasargātu no tālākas oksidēšanās.

Ja cilvēks nepanes šos savienojumus, ieteicams meklēt bioloģiskajā lauksaimniecībā audzētas vīģes.

• Ja nopirktajām žāvētajām vīģēm ir cieta miza, tās var vai nu nomizot, vai izmērcēt ūdenī, kuru pēc tam izdzer. Vīģes vāra arī augļu sulās vai vīnā un izmanto saldajiem ēdieniem.

RECEPTES

Vīģu bumbiņas

• Sastāvdaļas. 200 g žāvētu vīģu, 200 g rozīņu, viena tējkarote malta kaltēta ingvera, 50 g sasmalcinātu riekstu.

• Pagatavošana. Vīģes un rozīnes samaļ gaļasmašīnā, pievieno pārējās sastāvdaļas, samīca, izveido mazas lodītes, apžāvē. Brokastīs ieteicams apēst 1 – 2 bumbiņas, īpaši tiem, kam raksturīga kūtra vēdera izeja.

Kliju saldā maize ar vīģēm un aprikozēm

• Sastāvdaļas. Viena glāze kliju, viena glāze vājpiena, pusglāze sasmalcinātu žāvētu aprikožu, pusglāze sasmalcinātu žāvētu vīģu, viena glāze brūnā cukura, viena glāze miltu, pusotra tējkarote sodas, pustējkarote sāls, viena tējkarote malta kanēļa.

• Pagatavošana. Bļodā liek klijas, pievieno pienu, sagatavotos augļus un cukuru. Samaisa un atstāj uz 15 minūtēm, lai klijas sabriest. Pievieno izsijātus miltus, sāli, sodu un kanēli, sajauc viendabīgu mīklu. Liek ar pergamentu izklātā veidnē, cep cepeškrāsnī 180 grādu temperatūrā, cep aptuveni 45 minūtes. No veidnes var izņemt 10 minūtes pēc cepšanas beigām. Sagriež pabiezās šķēlēs.

• Piebilde. Ja vēlas, var izmantot arī cita veida žāvētos augļus.

Liellopu gaļa ar lēcām un vīģēm

• Sastāvdaļas. Trīs ēdamkarotes olīvu eļļas, 600 g liellopu gaļas mīkstuma, sāls, malti melnie piparu, viens litrs buljona, viena glāze lēcu, viens vidēji liels kālis, viena glāze žāvētu sasmalcinātu vīģu, pusglāze rozīņu, malts kanēlis, muskatrieksts, kaltēts baziliks, sāls.

• Pagatavošana. Gaļu sagriež kumosa lieluma gabaliņos, liek dziļā pannā sakarsētā eļļā un apcep brūnu. Pievieno buljonu, sautē gaļu uz vidējas uguns, līdz tā mīksta (aptuveni 45 – 60 minūtes). Ar putu karoti izņem gaļu, liek atsevišķā traukā. Buljonā, kas palicis pannā, ber lēcas, uzkarsē un vāra 15 minūtes, pievieno sīki sagrieztu kāli, kanēli, muskatriekstu, sāli, baziliku, gaļu, vīģes un rozīnes. Vāra vēl 10 minūtes.

Vīģu un zilā siera maizītes

• Sastāvdaļas. 200 g zilā siera, 200 g svaigā siera bez piedevām, piecas ēdamkarotes sausā baltvīna, pustējkarote Vorčesteršīras mērces, šķipsniņa aso sarkano piparu pulvera, divas ķiploku daiviņas, sešas žāvētas vīģes, zaļumi un sarkanais saldais pipars rotāšanai; maizes šķēlītes, grauzdiņi vai krekeri – pēc izvēles.

• Pagatavošana. Svaigo sieru saputo ar sadrupinātu zilo sieru, pievieno vīnu, mērci, piparus un spiedē saspiestus ķiplokus, visu labi sajauc. Uz maizītēm liek plānas vīģu šķēlītes, nedaudz siera maisījuma, glītu sarkanās paprikas gabaliņu un nedaudz zaļumu, piemēram, pētersīļu lapiņas.

Vīģes ar mandeļu «kauliņiem»

• Sastāvdaļas. 12 žāvētas vīģes, 12 veselas mandeles, pusglāze ābolu sulas, divas ēdamkarotes brendija, viena glāze vājpiena jogurta (bez piedevām), viena ēdamkarote medus.

• Pagatavošana. Mandeles aplej ar verdošu ūdeni, patur dažas minūtes, novelk miziņu. Vīģes liek katliņā, pārlej ar ābolu sulu, pievieno brendiju, vāra, līdz tās kļūst mīkstas. Katrā vīģē iespiež mandeli, tās saliek traukā cieši citu pie citas, pārlej ar atlikušo sulu un atstāj uz divām stundām. Šķidrumu nolej, sajauc ar jogurtu un medu, saputo. Sešās glāzēs liek katrā pa divām vīģēm, pārlej ar sagatavoto mērci, atdzesē ledusskapī vai uz brīdi ieliek saldētavā.