Zupu – arī no cirvja kāta
«Dzīve man iemācīja taisīt ēst jau deviņu gadu vecumā, kad māte pēc māsas piedzimšanas drīz vien atgriezās darbā. Māsai bija tikai trīs mēneši, bet es biju galvenā atbildīgā, lai viņa būtu paēdusi. Tā es pavārmākslu apguvu no pašiem pamatiem, jo pirmās, ko vārīju, bija auzu tume un mannas biezputra,» stāsta fotoaģentūras f64 galvenā redaktore Anita Vaivode.
«Teju vai visu apguvu pašmācības ceļā, jo nebija, kas stāv blakus un pamāca. Ja putra piedega, bērns brēca un neēda. Lai māsa nepaliktu ar tukšu vēderu, piedegušo putru iemetu miskastē un vārīju atkal,» atceras Anita un arī izstāsta, ka dažus gadus vēlāk, kad māte zaudējusi darbu, vajadzējis iemanīties no nekā pagatavot kaut ko ēdamu. «Piestrādāju par auklīti, nedēļā nopelnot trīsarpus latus. No tiem divus notērēju ceļam, bet ēšanai palika lats nedēļā. Deviņdesmito gadu vidū cenas nebija tik augstas kā tagad – kartupeļus un kāpostus varēja nopirkt par sešiem santīmiem kilogramā. Guvu tādu rūdījumu, ka pat no cirvja kāta prastu uzvārīt zupu.»
Rudens ēdieni
Prasme meklēt risinājumu jebkurai situācijai un ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālo rezultātu Anitai lieti noder arī šodien, kad vairs nav jādzenā lats pa maku un ir arī dārzs pie mājas, kurā izaug daudz kas uzturā izmantojams. «Vakar, piemēram, pagatavoju kartupeļu, sviesta pupiņu un maltās gaļas sacepumu,» viņa atklāj. «Vispirms kādu laiciņu pavārīju sviesta pupiņas un kartupeļus, lai pēc tam tos varētu ātrāk izcept. Tad cepamajā traukā kārtoju ripās sagrieztus kartupeļus, nākamajā kārtā liku malto gaļu, ko iepriekš apcepu, uzbārstot garšaugus (dilles, pētersīļus, ķiplokus, sīpolus). Pievienoju arī kaltētu garšaugu maisījumu, ko saucu par Namamātes noslēpumu. Es dārzā audzēju dažādus garšaugus, ko svaigā veidā nav iespējams apēst. Lielu daļu iesaldēju, bet pārējo izkaltēju, samaļu dizrnaviņās un beru vienā lielā burkā. Veidojas mikslis (tam pievienoju arī samaltas ķimenes, lauru lapas, piparus), kura sastāvu neesmu spējīga nosaukt pat es, toties šis maisījums ēdienam piešķir debešķīgas garšas nianses. Turpinot par sacepumu, trešajā kārtā lieku vārītās sviesta pupiņas, tad lielās šķēlēs sagrieztus tomātus (tie arī ir ienākušies manā dārzā), pēc tam – plānās ripās sagrieztus kartupeļus un pārleju tomātu mērces, krējuma un majonēzes maisījumu. Cepu cepeškrāsnī kādas 10, 15 minūtes, izslēdzu uguni un vēl kādu laiku atstāju karstumā. Man šķiet, ka tad ēdienam ir svaiguma piegarša.»
Ja esot padevušās cūku pupas, tās izvārot un taisot kotletes. «Pupas samaļu, pievienoju garšaugus un taukumiņam kādu kūpinātas gaļas gabaliņu. Ja ir vēlēšanās, var pielikt arī olas, bet var arī bez tām iztikt.»
Latvietim – izops
Kad pavasarī parādoties pirmais zaļums, Anitu pārņemot, kā viņa saka, «govs sindroms». «Man gribas gulēt zālē un ēst zāli. Vāru nātru zupu, dzeru gārsu sulu un mēģinu to iemānīt arī citiem, bet pieneņu lapiņas lieku klāt salātiem. Rudenī man gluži kā kaķenei gribas uzēsties – kārojas gaļa, savukārt pēc Ziemassvētkiem sāk pietrūkt romantiskas idilles, tāpēc metos uz saldumiem – cepu kūkas, gatavoju dažādus desertus.»
Pērn Anita esot atklājusi čatniju. Kādā no žurnāliem izlasījusi par šo latvietim netipisko zapti un nolēmusi to izvārīt. «Dārzā bija aličas (receptē bija norādīts, ka tās vajag nenogatavojušās), arī ābolu etiķis bija aizķēries. Liku ogas katlā, pievienoju labi daudz kinzas, diļļu un ķiploku, pielēju ābolu etiķi un vārīju, līdz etiķis izgaroja un masa pēc konsistences atgādināja kečupu. Sanāca lieliska bārbekjū mērce, ko ēdam gan ar gaļu, gan ar čatniju ieziežu cepeti, pirms to likt cepeškrāsnī. Cepetis uzsūc daudzveidīgo garšu buķeti, turklāt ir sulīgs.»
Anita ir pārliecināta, ka uzturā jālieto tas, kas izaug šeit pat Latvijā. Šī pārliecība viņai radusies pēc vairāku uzturam veltītu grāmatu izlasīšanas. Starp tām bijusi arī kāda pirms kara izdota pavārgrāmata. «Visi pazīst kariju, kurkumu, bet nezina, kas ir izops. Manai mammai tas tāpat kā dievkociņš bija košumkrūms dārzā, bet tie abi, izrādās, ir garšaugi, kurus pirms kara izmantoja teju vai katra mājsaimniece. Izops vizuāli līdzinās timiānam, bet pēc garšas ir kaut kas pa vidu starp majorānu un rozmarīnu,» skaidro Anita. «Kad draugam vaicāju, kādu garšaugu sēklas lai beru dobē, ko audzēsim, viņš atbildēja – visas. Bet ne jau visiem viss garšo. Es zinu, ka kinza labi sader ar zivīm, arī salātiem var pievienot, bet, kad to pieliku grieķu salātiem, ēdēji neizpratnē jautāja, kāpēc tāda garša, vai dillēs nav gadījusies blakts.»
Ziemas zupa
Šim gadalaikam ļoti piemērota Anitai šķiet pupiņu zupa. To vārot, viņa nežēlo laiku, kā arī parūpējas par daudzveidīgām piedevām. «Lai buljons sanāktu dzidrs, žāvētās cūkas ribiņas vai stilbu vāru vienā katlā (garšai piemetu sīpolu, piparus, lauru lapas), bet pupiņas – otrā. Parasti izvēlos vai nu vislielākās, vai visraibākās, bet dārzeņus sagriežu dažādās formās – kubiņos, strēmelītēs, aplīšos, jo mēs taču ēdam arī ar acīm. Pēc pāris, trim stundām, kad gaļa un pupiņas ir mīkstas, gaļu izņemu no katla, nolobu no kauliņiem un buljonā turpinu vārīt zupu. Lieku katlā burkānus, kartupeļus, sviesta pupiņas, kāļus un, kad dārzeņi jau gandrīz gatavi, pievienoju vārītās pupiņas. Kad servēju galdu, salieku arī daudzus trauciņus ar piedevām, lai zupa garšotu labāk. Vienā trauciņā ir olīvas, otrā – marinēti gurķīši, trešajā – citrona šķēlītes, ceturtajā – zaļumi.»
Bet patlaban, kad ir bagātīga kabaču raža, Anita no tiem cepot... picas. «Palielāku kabaci sagriežu ripiņās, uz tām lieku tomāta šķēli, gaļas šķēli, mazos gabaliņos sagrieztu marinētu gurķi un papriku, uzbārstu zaļumus, bet pa virsu – sieru. Uz cepešpannas uzleju eļļu (kabačiem tā patīk) un cepu cepeškrāsnī.»
Dažkārt no kabačiem gatavojot sautējumu. «Uz pannas apcepu gabaliņos sagrieztus kabačus un labi daudz sīpolu, kā arī papriku, vārītus burkānus. Beigās pārleju ar tomātu pastu.»
Anitas firmas salāti
Ja ātri gribas sarīkot dārza svētkus, bet negribas ilgi stāvēt pie plīts, cepot slinko vistu. «Vistu stilbiņus ierīvēju ar Namamātes noslēpumu, noziežu ar eļļu vai majonēzi, uz pannas uzberu divus kilogramus sāls un uz tās kārtoju stilbiņus. Tos cepu aptuveni pusstundu. Gaļa sanāk sulīga un mīksta, ar kraukšķīgu ādiņu.»
Mājinieku un draugu iecienīti esot arī Anitas salāti. «Uz liela šķīvja katrs kārto sev porciju. Vispirms uzber čipsus, tiem virsū liek salātus (rukolu, ledus salātus, zaļās salātu lapas, arī spinātus), uzbārsta lociņus, tad liek tomātus, gurķus, papriku, fetas sieru un olīvas. Visam pa virsu kārto sīpolus, ko iepriekš iemarinēju. Ja kārojas, salātiem pievieno basturmu vai augstas kvalitātes žāvēto desu. Nobeigumā pārlej salātu mērci, kas pagatavota no olīveļļas, balzametiķa, citronu sulas un medus.»
***
Anitas Vaivodes iecienītā ēdiena recepte
Zefīra, augļu un putukrējuma kārtojums
• Vajag: zefīru, ja desertu gribas saldāku, izmanto arī bezē cepumus, augļus un ogas, putukrējumu, cukuru, vanilīnu un želatīnu.
• Pagatavošana: stikla traukā vispirms kārto gabaliņos sagrieztu zefīru, tad var nedaudz pievienot bezē cepumus, pēc tam uzber augļus un ogas (kad bijusi sezona, Anita izmantojusi zemenes, tad mellenes, tagad – persikus un nektarīnus, ābolus un bumbierus), tad bezē. Pārlej saputotu putukrējumu, kuram pievienotas garšvielas un želatīns, un liek ledusskapī.