Kad rūpnieciski ražotie atspirdzinošie dzērieni izpelnās veselīga uztura aizstāvju kritiku vai arī vairs nav pa kabatai, atliek vien pievērsties limonādes gatavošanai mājās.
Plusi: tā būs svaiga, aromātiska, bez E vielām un pārspīlēta cukura daudzuma, tieši tāda, kā tev garšo. Mīnusi: ir mazliet par vēlu brūvēt limonādi, kad jau moka slāpes, tāpēc jārūpējas laikus, lai mājās tevi vienmēr gaidītu gatava limonāde vai vismaz izejvielas, no kurām to ātri var sajaukt.
Bet tas ir pat disciplinējoši. Limonādes gatavošanu šai vai nākamajai dienai vasarā var padarīt par labu paradumu, un tur nav nekā sarežģīta.
Ārsti nereti uzsver, ka vislabāk slāpes remdē tīrs ūdens. Ja ārkārtīgi gribas dzert, tad tas ir labs risinājums. Bet pieredze rāda: dienā izdzert pietiekamu šķidruma daudzumu (visbiežāk pieaugušam cilvēkam vidēji tiek ieteiktas astoņas glāzes) ir daudz vieglāk, ja dzeramais tomēr ir garšīgāks par ūdeni. Turklāt ir vēlams, lai valdītu daudzveidība: tēja, kafija, sula, kompots, morss, ķīselis, kāds piena dzēriens. Viens no variantiem noteikti ir arī mājās gatavota limonāde.
Nosaukumu limonādei devuši citroni. Klasiskā limonādes pamatreceptē sastāvdaļas ir pavisam vienkāršas: ūdens, citronu sula un cukurs. Mūsdienu izpratnē par limonādi sauc gandrīz jebkuru bezalkoholisku atspirdzinošu dzērienu, kas var būt saldināts vai nesaldināts, gāzēts vai negāzēts, dzidrs vai viegli duļķains. Limonāde esot radusies 17. gadsimtā Francijā, kad karaļa Luija VIX kalpotājs, kura pienākums bijis pasniegt vīnu, nejauši sajaucis mucas un vīna vietā iesmēlis kausā citronu sulu un tad – grūti gan pateikt, kāpēc – mēģinājis savu kļūdu labot, pielejot tai ūdeni. Domājis jau, ka par šādu izdarību būs lielas nepatikšanas, bet karalim dzēriens iegaršojies. Tā sākusies limonādes izplatība Francijā un tālāk pasaulē, katra tauta pielāgojusi šo dzērienu savai gaumei un iespējām. Latvieši nav izņēmums.
«Šitam brālim nav par skādi iedzert glāzi limonādi,» reiz dziedāja brāļi Laivinieki. Kā jau visiem vieglā žanra pārstāvjiem viņiem bija savi piekritēji un noliedzēji. Piemēram, laikraksta Latvijas Kareivis 1939. gada 7. jūlija numurā autors, kurš parakstījies ar iniciāļiem V. L., stāsta par ekskursijas braucienu pa jūru ar tvaikoni Banga, kur cita starpā norāda: «Cenzētāks varēja būt arī tvaikoņa skaņu platu krājums.» Jo īpaši viņu nav apmierinājusi bieži atskaņotā «naktslokalu kupleja» – minētā brāļu Laivinieku dziesma.
No raksta var spriest, ka arī brauciena dalībnieku kultūras līmenis nav bijis visai augsts, jo daļa tā vietā, lai baudītu dabas jaukumus, visu laiku nodevušies ēšanas un dzeršanas pārmērībām tvaikoņa ēdamsalonā. Izklausās pazīstami... Acīmredzot ir lietas, kas nemainās. Un iedzert limonādi joprojām nav par skādi, jo sevišķi karstā vasaras dienā.
Tie, kuri aizraujas ar dažādām diētām, izgudrojuši arī limonādes diētu, kas attīrot organismu no toksīniem, ļaujot atpūtināt gremošanas sistēmu un zaudēt kādu daļu no liekā svara. Limonāde tiek gatavota no destilētā ūdens, svaigi spiestas citrona sulas, kļavu sīrupa un Kajennas pipariem. Taču diez vai šāda ekstrēma recepte ļauj limonādi izbaudīt.
Citroni, apelsīni, laimi, dažādas ogas un augļi, garšaugi, mājās gatavoti sīrupi un sulas, tēja – tas viss un daudz kas cits noder garšīgas un atspirdzinošas limonādes gatavošanai. Sava veida limonāde ir arī zaptūdens, ko vienā otrā ģimenē vēl nav aizmirsuši. Ja mājās ir kāda izēsta medus burka, kur uz malām saglabājušās medus paliekas, tajā var ieliet siltu ūdeni, burku aizvākot un sakratīt, to laiku pa laikam atkārtojot, līdz medus izšķīst, tad pievieno vairākas citronu šķēlītes un atstāj atdzist. Limonādei var pirkt dzeramo ūdeni vai gāzēto ūdeni, bet pieņemams ir arī vārīts ūdensvada vai akas ūdens, tikai jārēķinās ar to, ka nepieciešams laiks, lai dzērienu atdzesētu. Limonādes saldināšanai var izmantot cukuru, brūno cukuru, sīrupu, medu vai kādu cukura aizstājēju, bet to var arī nesaldināt. Tieši pārmērīgs cukura daudzums ir galvenais, ko pārmet populārajiem rūpnieciski ražotajiem bezalkoholiskajiem dzērieniem. Ja vēlas, dzērienam pievieno arī ledu, ko līdzekļu taupīšanas nolūkā var sasaldēt mājās, izmantojot veidnītes vai speciālus ledus saldējamos maisiņus.
**
RECEPTES
• Klasiskā limonāde.
Izvāra sīrupu no vienas glāzes cukura un vienas glāzes ūdens. Izspiež sulu no 4–6 citroniem. Sīrupu un sulu sajauc, pievieno četras glāzes auksta ūdens
(ja šķiet par saldu, ūdeni ņem vairāk), uz stundu ieliek trauku ar limonādi ledusskapī.
• Rabarberu un rozmarīna limonāde. 400 g rabarberu kātu nomizo, sagriež gabaliņos, pārlej ar divām glāzēm ūdens, pievieno pusotru glāzi cukura un trīs ēdamkarotes kapātu rozmarīna lapiņu. Uzvāra, samazina liesmu, turpina vārīt
15 minūtes vai tik ilgi, līdz rabarberi izjūk. Limonādi izkāš, pievieno pusglāzi svaigi spiestas citronu sulas, atdzesē. Pasniedzot pievieno ūdeni vai gāzēto ūdeni, lai iegūtu vēlamā salduma limonādi.
• Zaļās tējas limonāde. Limonādes krūzē liek nelielu saišķīti svaigu piparmētru, aplej ar četrām glāzēm zaļās tējas (ja grib, var izmantot arī aromatizētu zaļo tēju), pievieno divas glāzes ūdens un cukuru pēc garšas. Atdzesē.
• Ingvera un medus
limonāde. Mērglāzē izspiež sulu no diviem citroniem, pievieno vienu mazu notīrītu ingvera saknes gabaliņu un divas tējkarotes medus. Pielej verdošu ūdeni līdz 300 ml atzīmei.
Samaisa, atdzesē.
• Limonāde no ceptiem citroniem. Sešus citronus sagriež šķēlītēs, liek cepamā traukā un pārkaisa ar vienu glāzi cukura, pārlej ar ūdeni un pievieno nedaudz vaniļas cukura. Cep cepeškrāsnī 170 grādu siltumā aptuveni pusstundu (līdz citroni karamelizējas). Tos sasmalcina ar blendera palīdzību, pievieno sešas glāzes ūdens, samaisa, izkāš, ja nepieciešams, pievieno vēl cukuru. Ja vēlas, pieliek ledu, glāzes rotā ar piparmētru galotnītēm.
• Laimu limonāde. Izspiež sulu no sešiem laimiem, ieliek saldētavā. Izspaidas liek katliņā, pārlej ar 3,5 glāzēm verdoša ūdens, pievieno šķipsniņu sāls un pēc garšas pūdercukuru, nostādina 15 minūtes. Izkāš, pievieno atdzesēto sulu, dažus ledus gabaliņus un patur ledusskapī divas stundas.