Kurzemnieka spēka avoti

"Ēst gatavošana, protams, ir neizbēgama ikdienas sastāvdaļa, taču, atklāti sakot, esmu tik aizņemts, ka virtuvē pie plīts esmu rets viesis. Tāpēc – visu cieņu ģimenei, kas gādā par mūsu maltītēm," atzinīgus vārdus saviem tuvajiem velta X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģents Gints Ceplenieks.

"Man patīk taisīt ēst, un šo to arī protu, turklāt nebaidos improvizēt un salikt dažādus produktus interesantās kombinācijās un proporcijās," stāsta diriģents un nosmej, atceroties savus pirmos soļus pavārmākslas pamatu virzienā. "Tas notika laukos pie vecmāmiņas Rucavā, kur mēģināju tikt pie vārītām olām. Uzliku uz plīts katliņu ar ūdeni, iemetu olas un ar hronometru rokās sēdēju blakus, jo gribēju tās nevis cieti novārītas, kādas parasti sanāca vecākiem, bet ar mīkstu dzeltenumu. Biju noskaidrojis – lai tiktu pie tādām olām, jāvāra piecas minūtes. Tā arī rīkojos, taču neņēmu vērā, ka katlā ir daudz ūdens, tāpēc pagāja krietns laika sprīdis, kamēr tas uzvārījās. Olas sanāca neēdamas, jo nepaguva izvārīties, – bija jēlas."

Rucavas puses ēdienu karalis

Ja pirmais mēģinājums, pagatavot sev brokastis, bijis neveiksmīgs, tad pārējie virtuves darbi vecāsmātes virsvadībā izrādījušies veiksmīgi. "Viņa cepa mājās rudzu maizi, tāpēc gan palīdzēju mīcīt mīklu, lai tā nekāptu pāri abras malām, gan meklēt kļavu lapas, ar kurām noklāt garo lizi, lai mīklas klaipus ieliktu pašā krāsns dziļumā. Sējām arī sieru, turklāt – ne tikai uz Jāņiem, kūlām sviestu, cepām speķa raušus, plātsmaizes un darījām daudz ko citu. Man patika iesaistīties ēdiena tapšanas procesā, tāpēc neliku mieru vecmāmiņai, ja viņa kādreiz kaut ko neļāva darīt. Tagad, atskatoties uz bērnības un puikas gadiem, varu teikt tikai vienu – man ir brīnišķīga pieredze!"

Par Rucavas puses ēdienu karali Gints Ceplenieks uzskata rāceņu kukulīšus – rīvētu kartupeļu klimpas. "To dēļ mūsu Rīgas radi rāvās uz laukiem, jo citviet neko tik garšīgu nevarēja dabūt. Gaidot ciemiņus, vajadzēja samizot spaini kartupeļu jeb kā teica vecie rucaunieki nokasīt spanni rāceņu," atceras diriģents. "Ja maizi tagad nav sanācis cept, tad kartupeļu plāceņi joprojām ir manas ģimenes ēdienkartē."

Gints piemin arī Rucavā iecienīto rāceņu drīvinu – svaigi rīvētu kartupeļu un speķa sacepumu. "Uz cepešpannas kārto sarīvētus svaigos kartupeļus jeb, kā saka kurzemnieki, rāceņus, kam pievienots smalkos gabalos sagriezts speķis, un cep cepeškrāsnī. Sanāk kraukšķīgs un sātīgs ēdiens, ko pasniedzot pārlej ar skābo krējumu vai, ja vēlas, klāt piekož mazsālītu, skābētu vai marinētu gurķi," zina teikt Gints.

Rudzu maize ar speķa pildījumu un skābputra

Stāstot par rāceņu rīvinu, diriģents atceras, ka vecāmāte, cepot rudzu maizi, parasti kādu no kukulīšiem pildījusi ar žāvētu gaļu līdzīgi kā speķa raušus. "Apēdot šķēli šādas maizes un piedzerot glāzi rūgušpiena vai skābputras, izsalkums nemocīja ilgu laiku."

No drīvina nonākam pie skābputras, kas savulaik (un arī tagad) bijusi lielā cieņā Kurzemē kā atspirdzinošs dzēriens (un arī ēdiens) vasarā – it īpaši, kad jāstrādā siena pļavā. Lai pagatavotu skābputru, uzvāra ūdeni, pievieno miežu putraimus un vāra, līdz tie mīksti. Tad liek klāt rūgušpienu gabalos tā, lai veidotos kunkuļi. Atdzesē un lej šķīvjos, pievieno skābo krējumu un nedaudz sāls. Ēd ar rudzu maizi, kam uzziests sviests. Ja putru vēlas skābāku, to var skābēt vienu divas dienas, tikai nepievieno pienu. Tādā gadījumā piens pielejams pirms pasniegšanas, tāpat arī krējums. "Pēc siena vākšanas skābputra lieliski veldzē, un esi arī paēdis," apgalvo diriģents un piemin vēl vienu Rucavas pusei raksturīgu ēdienu – apgrūstus rāceņus. "Izvāra kartupeļus, uz pannas apcep cūkas cauraudzīti vai speķīti kopā ar sīpoliem, un tad kartupeļus sagrūž jeb viegli sajauc kopā ar cepto gaļu. Kopā ar lapu salātiem garšo lieliski!"

Tikpat debešķīgs, pēc Ginta domā, esot baltais sviests, taču viņš vairs neatceroties, kā vecmāmiņa to gatavojusi. "Šo sviestu vecmāmiņa parasti cēla galdā ar vārītiem kartupeļiem, siļķi un sīpolu ripām."

Ābolu zupa un firmas kēkss

Tiem, kam Kurzeme nav dzimtā puse, noteikti pārsteigums būs ābolu zupa. Gints atminas, ka vecmāmiņa to itin bieži esot vārījusi. "Varbūt dažam būs grūti noticēt, bet tā ir vienreizēji garšīga zupa, jo jauno kartupeļu saldenums pretstatā ābolu skābenumam rada interesantu garšu salikumu. Kad nav daudz laika stāvēt pie katliem, ābolu zupa ir glābiņš, jo vajag tikai ūdeni, kartupeļus un ābolus."

Gints atklāj, ka laukos bijis milzīgs ābeļdārzs – kādi 70 augļu koki, tāpēc par ābolu trūkumu nevarējuši sūdzēties. "No baltajiem dzidrajiem, rožāboliem, cukuriņiem, bumbierāboliem un citām šķirnēm varējām ne tikai zupu vārīt, spiest sulu, taisīt kompotu un ievārījumu, bet arī izbarot lopiņiem, vest uz tirgu un tāpat atdot kaimiņiem."

Savukārt visos ģimenes svētkos esot bijusi tradīcija cept firmas kēksu. "Ja atmiņa mani neviļ, vajadzēja glāzi cukura, divas glāzes miltu, trīs olas, paciņu margarīna, tējkaroti sodas un divus bērnu biezpiena sieriņus ar rozīnēm. Visu samīca, liek veidnē un cep cepeškrāsnī."

Nobaudījis cienastā pasniegto galeti, kas noziesta ar pikantu masu, kuras sastāvā ir sinepju graudiņi un čili, diriģents atzīst, ka tik asu ēdienu pretinieks gluži neesot, taču arī sajūsmā par tiem nav. "Es priekšroku dodu ēdieniem, kur var saprast, kas ir kas, nevis tikai sajust garšvielas," pauž Gints Ceplenieks. "Ēšanas paradumi jau gadu gaitā mainās, jo ir cits dzīves ritms un iespējas, tomēr daudzus no bērnībā baudītajiem un izgaršotajiem ēdieniem joprojām augsti vērtēju."

***

Ginta Ceplenieka iecienīto ēdienu receptes

Skābputra

Vajag: 500 g miežu putraimu, 1,5 l ūdens, 2 glāzes rūgušpiena, 2,5 l ūdens, 100 g skābā krējuma.

Pagatavošana: putraimus vāra ūdenī bez sāls, līdz tie mīksti. Karstai putrai pielej rūgušpienu, no kā rodas kunkuļi. Atdzesē. Aukstai putrai pievieno svaigu pienu un skābo krējumu. Ja putru vēlas skābāku, to var skābēt vienu divas dienas, tikai nepievieno pienu. Tādā gadījumā piens pielejams pirms pasniegšanas, tāpat arī krējums.

Rāceņu kukulīši ar speķa mērci

Vajag: 10 svaigu kartupeļu, 3 vārītus kartupeļus, sāli, mērcei – žāvētu speķi, sīpolus un skābu krējumu.

Pagatavošana: atsevišķi sarīvē gan vārītos, gan nevārītos kartupeļus, nevārītajiem nospiež sulu, sajauc sarīvēto masu kopā, pievieno sāli, veido klimpas, kuras liek vārīties ūdenī. Kad klimpas uzpeld, ņem laukā no katla. Mērcei uz pannas apcep gabaliņos sagrieztu speķi ar sīpoliem, tad pievieno ūdeni, uzkarsē, pieliek nedaudz miltus, bet bagātīgi – skābo krējumu.