"Iepriekš gatavoju biežāk, tagad lielākoties sestdienās un svētdienās, tāpēc esmu tāds brīvdienu pavārs," savas kulinārās prasmes vērtē LNT ziņu moderators Andris Auzāns. "Protams, savs kaifs ēstgatavošanai mājās ir, jo zini, ko liec katlā, vari eksperimentēt un ēdiena tapšanas gaitā to uzlabot.".
Kaut ziema ir pašā pilnbriedā un par pavasara iestāšanos vēl domāt pāragri, Andris kā vienu no saviem kārumiem piemin mellenes un meža zemenes, pēc kurām viņš vasarā regulāri dodoties uz tirgu. "Abu šo ogu garšas buķete ir fantastiska! Tās varu apēst lielā daudzumā gan ar pienu, gan bez tā," tīksmīgi nosaka Andris un atklāj, ka šobrīd viņš esot aizrāvies ar sulu spiešanu. "Nesen nopirku jaudīgu blenderi, tāpēc gribas izmēģināt, kas sanāk, ja liek kopā vienus un otrus augļus, vienus un otrus dārzeņus. Pagaidām visgaršīgākā biezsula man ir sanākusi no āboliem, bumbieriem, banāniem, dzērvenēm un kivi, bet no svaigiem tomātiem, gurķiem, pētersīļiem un dillēm bija garām. Vai nu dārzeņiem nav tik laba sula kā sezonas laikā, vai arī pārspīlēju ar zaļumiem."
Andris stāsta, ka viņš pievēršot uzmanību jaunākajām tehnoloģijām – arī tām ierīcēm, kas domātas virtuves darbu atvieglošanai. Pirms pāris gadiem viņš esot iegādājies maizes krāsniņu. "Sākumā domāju, ka tā man būs kārtējā rotaļlieta, kas pēc pusgada apniks, taču izrādījās citādi. Kad cepu rudzu maizi, klāt lieku daudz ķimeņu. Tas aparāts jau ir gudrs – pīkst, tiklīdz kaut kas jāpievieno. Bet vislabāk man garšo maize, ko cepu no augstākā labuma kviešu miltiem. Kad kukulītis gatavs, ir pat grūti sagaidīt, kamēr tas atdzisīs."
LNT ziņu moderators sevi neuzskata par pārāk prasmīgu ēst gatavotāju, jo tad būtu bijis vajadzīgs lielāks ikdienas treniņš. "Virtuve – tā ir mātes saimniecība," neslēpj Andris un piemetina, ka pēdējos divus mēnešus gan viņš esot uzņēmies rūpes par ēdiena gādāšanu, jo mātei mazliet sašķobījusies veselība. "Man bija viens periods, kad fanoju par ķīniešu saldskābo mērci. Izvārīju rīsus, uz pannas apcepu strēmelītēs sagrieztu vistas fileju, dārzeņus, pievienoju Uncle Ben"s mērci un – ēdiens gatavs."
Andris nosmej, ka laikā, kad viņš esot sācis interesēties par ķīniešu virtuvi, gluži kā dāvana klēpī iekritis Ķīnas vēstniecības piedāvājums apmeklēt šo Āzijas valsti. "Nopriecājos, ka nu varēšu saēsties ķīniešu ēdienus, bet jau ceturtajā piektajā dienā jutos tik pārsātinājies ar vietējo virtuvi, ka sāku lūkoties uz picēriju pusi. Man garšo asi ēdieni, bet, piemēram, Sičuanas provincē gatavotie šķita pārāk vircoti. Atceros, ka kādā no maltītēm vienīgais, ko varēju dabūt iekšā, bija... žāvēta čūska, kas garšas ziņā ir līdzīga mūsu žāvētajai vistiņai. Toties, iedomājoties par slaveno sojas biezpienu, arī šodien pār muguru noskrien nepatīkamas tirpas. Atvainojiet, bet šis produkts izskatās un arī smaržo pēc fekālijām. Mēs to pat nepagaršojām, palūdzām viesmīļiem, lai biezpienu nes prom."
Daudz patīkamākas atmiņas Andrim esot par Pekinas pīli. "Putna cepetis bija garšīgs, savukārt pīles buljons ar tajā peldošo putna mēlīti šķita eksotisks. Latviešiem diezin vai ienāktu prātā buljonā iemest vistas vai pīles mēli."
Andris ir daudz ceļojis un baudījis citzemju ēdienus. Ar iepatikušos ēdienu recepšu atcerēšanos viņš īpaši nesaspringstot, taču vienkāršākās paliekot atmiņā. "Kad biju Stambulā, nejauši ieklīdu ēstuvē, kur pirms pamatēdiena man pasniedza vieglu uzkodu – dzērienu, kas bija pagatavots no bezpiedevu jogurta, svaigi rīvēta gurķa un ķiplokiem," atceras ziņu cilvēks un piemin vēl kādu savu atklājumu. "No Turcijas pārvedu šo atspirdzinošās uzkodas recepti, bet no Kanāriju salām – mojo mērcītes, kurās viena no galvenajām sastāvdaļām ir ķiploki. Šo mērci pasniedza ar maziem kartupelīšiem, kas bija vārīti ar visu mizu tik niknā sālsūdenī, ka tupenīši no lielā sāls daudzuma bija sačervelējušies."
Andris zina teikt, ka nekad nevajagot iet iekšā ēstuvē, kurā nav apmeklētāju. "Esmu vairākas reizes iegrābies, domādams, ka varēšu ātrāk paēst. Varēju jau, bet vienā restorānā, piemēram, tiku cienāts ar vecu krabju kūku, savukārt citā man nepaveicās ar jūras veltēm. Tā man bija vēl viena mācība – ka ar visādiem jūras mošķiem jācienājas zivju restorānos, jo tādos, kur ēdienkartē ir plašs spektrs, parasti neprot garšīgi pagatavot zivis. Īstu baudu es pērnvasar piedzīvoju Neapolē, kur, sēžot nelielā restorāniņā jūras krastā, ar pirkstu bakstīju sānos tām spurainēm, kuras gribu nobaudīt."
Andris sevi neuzskata par gardēdi, saka – esmu vienkārši uzturams. "Protams, kaut kas man negaršo, piemēram, loki un speķis, bet no burkāniem un riekstiem rodas alerģiskas reakcijas. Toties saldumi gan man garšo. Vienreiz noriskēju un mājās uztaisīju tiramisu. Bija O.K."