Izstrādājums, kas sastāv no neēdamas elastīgas pamatnes un dažādām piedevām, kas piešķir garšu un aromātu – tā košļājamā gumija raksturota uzziņu avotos.
Lai arī reizēm smagi nopelta, tā tomēr iekarojusi cilvēku sirdis, jo pasaulē ir pietiekami daudz ļaužu, kuri vēlas izbaudīt košļāšanas prieku.
Vienmēr paticis košļāt
Kaut arī košļene mūsdienu izpratnē ir radusies 19. gadsimtā Amerikā, cilvēkiem dažādās pasaules malās vienmēr paticis kaut ko košļāt. Senie grieķi esot gremojuši mastikas koka sveķus, maiji košļājuši sabiezējušu kaučuka koku sulu, Dienvidaustrumu Āzijā lietots īpašs gremojamais sastāvs no beteļpalmu augļiem un kaļķiem. Košļāšanai labi noderējis arī bišu vasks, bet ziemeļnieki cienījuši skuju koku sveķus, kas reizēm speciāli ietvaicēti uz uguns. Amerikāņu kolonisti no indiāņiem iemācījušies košļāt Kanādas egļu sveķus – pirmo komerciāliem nolūkiem iegūto košļeni, kas bijusi nopērkama tirgos. Savukārt Krievijā arī šodien pazīstams izstrādājums Sibirskaja smolka, kas gatavots no ciedru un lapegļu sveķiem un kalpo arī mutes dobuma dezinfekcijai, zobu sāpju remdēšanai un smaganu stiprināšanai. Neko nezinādami par zobu suku un zobu pastu, arī senie cilvēki vēlējās kaut kā tīrīt zobus un atsvaidzināt elpu.
Stāsts par izgudrotāju un ģenerāli
Jau 19. gadsimta vidū ASV notika pirmie mēģinājumi ražot košļenes pārdošanai, par pamatni izmantojot Kanādas egles sveķus, parafīna vasku un kaučuku. Bet tad izgudrotājam Tomasam Adamsam radās interese par vielu, kas iegūta no sapodillas koka (Manilkara chicle) piensulas. To mēdza košļāt trimdā uz Ņujorku izsūtītais meksikāņu ģenerālis Santa Anna, jo viņa dzimtenē šāds paradums bija izplatīts. Adamss tobrīd meklēja vielu, kas varētu aizstāt kaučuku, tāpēc pasūtīja sapodillas sveķus un mēģināja no tiem ražot rotaļlietas, maskas un zābakus, taču nekas neiznāca. Tas viņš nolēma ražot košļājamo gumiju. Būdama elastīga un košļāšanai tīkama, tā izspieda no tirgus savas priekšteces.
Arvien lielāka daudzveidība
Sākumā košļenes nebija aromatizētas, bet pēc tam ražotāji sāka domāt, kā piešķirt tām garšu, pēc tam – kā padarīt to noturīgāku. Pirmā aromatizētā sapodillas košļene bija ar lakricas garšu. Vēlāk tika radītas tehnoloģijas, kā pievienot cukuru, kukurūzas sīrupu. Panākt noturīgu aromātu pirmajai izdevās piparmētru košļājamai gumijai. Šodien gumijas bāze vairs nav tāda kā senāk, bet piparmētru garša joprojām ir viena no populārākajām. Vēlāk nāca klāt jaunas garšas un formas, un šodien varam izvēlēties plāksnītes, spilventiņus, bumbiņas, lentes, pildītas vai kociņkonfektes vidū paslēptas košļenes. 20. gadsimta 30. gados radās mode košļenēm pievienot bildītes, piemēram, ar multiplikācijas filmu varoņiem. Vēlāk sāka ražot košļājamās gumijas bez cukura. Tā kā mūsdienās košļene ir izstrādājums ar zemu mitruma saturu un stabilām sastāvdaļām, tā saglabā savas īpašības ļoti ilgu laiku, tāpēc lielākajā daļā valstu uz košļeņu paciņām likums neprasa norādīt derīguma termiņu – sacīts Starptautiskās košļājamās gumijas asociācijas mājas lapā. Sevišķi ilgi uzglabātas košļenes var kļūt trauslākas un bezgaršīgākas, tomēr joprojām ir droši lietojamas. Norīt košļeni gan nav vēlams, jo tā gluži vienkārši nav šim mērķim paredzēta. Ja tomēr gadās norīt, nekas ļauns nenotiek – košļene izceļo cauri gremošanas traktam tādā pašā ātrumā kā cits apēstais ēdiens vai nedaudz lēnāk. Esot zināmi tikai daži gadījumi, kad gumijas rijējiem bijusi vajadzīga ārsta palīdzība. Piemēram, kāds puika katru dienu apēdis vairākas košļenes, bet kāda meitene izmanījusies norīt košļeni kopā ar vairākām monētām. Kad mazulim sākt dot košļenes – tas ir vecāku ziņā. Viņiem jābūt drošiem, ka bērns ar košļeni neaizrīsies un spēs arī saprast, ka to nevajag norīt.
Ir arī tā dēvētās funkcionālās košļenes, piemēram, ar kofeīnu, ženšeņu, zaļās tējas ekstraktu, un pat medicīniskās košļenes, kas satur zāles, kuras uzsūcas organismā caur mutes gļotādu. Armijas vajadzībām tiekot izstrādātas īpašas, brīvā pārdošanā nepieejamas antibakteriālās košļenes, kas varētu aizstāt parastos mutes dobuma higiēnas piederumus kaujas apstākļos. Arī II pasaules karā amerikāņu kareivji tikuši apgādāti ar košļājamo gumiju, lai palīdzētu viņiem koncentrēties un mazināt stresu.
Starp citu, košļenes cilvēki izmanto ne tikai košļāšanai. Mazu un lielu bērnu iecienīta nodarbe ir arī burbuļu pūšana. Lielākā, Ginesa rekordu grāmatā ierakstītā, burbuļa diametrs bijis 23 collas (58,42 cm). Pastāv arī savdabīgs mākslas veids – gum art, kur dažādi darbi tiek darināti no izkošļātām gumijām.
Kaitinošie aspekti
Dzīvojot sabiedrībā, jāatceras, ka it visam, arī gumijas košļāšanai, ir savs laiks un vieta. Lai kā jūs cienītu košļenes, to gremošana var neglābjami sabojāt par jums iespaidu darba intervijā, koncertā vai priekšā stādīšanas ceremonijā savas izredzētās vecākiem. Gremotājs citiem bieži šķiet truls, neaudzināts, tīšu necieņu demonstrējošs. Un kurš gan var izskaitīt, cik skolas solu, liftu un sabiedriskā transporta līdzekļu salonu cietuši no pielipinātām košļenēm. Kad esi nejauši uzsēdies vai uzkāpis tādai lipīgai, staipīgai substancei, humora izjūta kaut kur pazūd.
Piemēram, Singapūrā 1992. gadā valdība stingri aizliedza ievest jebkādas košļenes pat personiskam patēriņam, laikam jau neredzot citu ceļu, kā cīnīties pret huligānu nodarītajiem zaudējumiem. Nomestas košļenes kļuva par cēloni pilsētas uzkopšanas tehnikas bojājumiem, ar tām regulāri bija nolipināti soli publiskās vietās, lifti, atslēgas caurumi, bet modernā metro vagonos tika sabojātas durvis.
***
NODERĪGI!
Pielipušās košļenes radīto skādi ne vienmēr var vērst par labu, jo sevišķi, ja gumija nonākusi matos. Vispirms jācenšas lielāko košļenes masu izņemt tāpat, pēc tam cietušo matu šķipsnu ieziež ar augu eļļu un košļeni mīcot slidina arvien zemāk. Ja izdodas, var atviegloti uzelpot un matus izmazgāt, ja ne – darbs šķērēm.
Lai noņemtu pielipušu košļeni no apģērba, vispirms ar neasu nazi nokasa lielumu, atlikušo košļeni paberzē ar ledus gabaliņu,
lai sacietē, tad cenšas noskrubināt. Drēbes var arī ielikt maisiņā un
ievietot saldētavā – sasalušu košļeni ir vieglāk noņemt.
Ja košļene pielipusi pie paklāja, arī tad pirmais darbs ir nokasīt lielumu, pēc tam izmanto ledus gabaliņu. Var arī gumijai uzlikt plānu polietilēna atgriezumu, piespiest, kādu brīdi pūst ar fēnu virsū karstu gaisu un pēc tam mēģināt košļenes paliekas ātri noknibināt.
***
Kāds labums no košļenēm?
Košļājamā gumija bez cukura kalpo mutes dobuma higiēnai. Lai arī gumijas košļāšana neaizstāj zobu tīrīšanu, tā veicina siekalu izdalīšanos, kas palīdz neitralizēt skābi un aizskalo no zobiem ēdiena paliekas, tā sargājot zobu emalju. Tāpēc, ja nevar pēc ēšanas iztīrīt zobus, ieteicams košļāt gumiju aptuveni 20 minūtes. Turklāt košļene atsvaidzina elpu un mazina mutes sausumu.
Cilvēkiem, kuri pārsvarā lieto uzturā mīkstu barību, dažādas putriņas un biezeņus, košļenes gremošana var kalpot apakšžokļa locītavas treniņam. Ikreiz pēc ēšanas viņiem derētu aktīvi košļāt gumiju 3–5 minūtes, pakāpeniski paildzinot šo laiku. Ja regulāri grauž burkānus, ābolus, citus cietus augļus un dārzeņus, tad šāds treniņš nav vajadzīgs.
Košļene var būt arī palīgs tievētājiem, jo sevišķi tiem, kuriem izveidojies ieradums nepārtraukti ēst, veicot monotonus darbus, skatoties televizoru, lasot, kaut ko domājot vai vienkārši garlaikojoties. Labāk tādos brīžos gremot košļeni, tad kaloriju patēriņš būs minimāls. Ja ēdiena porcija ir apēsta, bet cilvēks vēl nejūtas paēdis, košļenes gremošana palīdz sagaidīt brīdi, kad smadzenes saņems attiecīgu signālu no kuņģa un iestāsies sāta sajūta. Savukārt košļenes gremošana pirms ēdienreizes palīdzēs labāk sagremot apēsto. Taču nevajag mānīt gremošanas sistēmu un košļāt gumiju tukšā dūšā, ja pēc tam neseko ēdienreize.
Košļene var būt arī sabiedrotais cīņā pret kaitīgiem ieradumiem, piemēram, var gremot gumiju ikreiz, kad rodas vēlme uzsmēķēt vai apēst kādu neveselīgu našķi. Varbūt ar košļeni vien nebūs līdzēts, bet tā sniedz papildu iespēju.
Gumijas košļāšana palīdz labāk koncentrēties un mazināt stresu. Daudzi pret šo atziņu ir noskaņoti ļoti skeptiski, bet liela daļa cilvēku no pieredzes zina, ka tas iedarbojas. Pētnieki spriež, ka gumijas košļāšana kaut kādā veidā saistīta ar smadzeņu darbības intensifikāciju, jo tā veicina asiņu pieplūdi galvas smadzenēm par 25–40%. Lai gan lielākā daļa pedagogu saprotamu iemeslu dēļ iebilst pret to, ka audzēkņi stundās gremo košļenes, pēdējā laikā daļa ASV skolotāju pat rosinot skolēnus lietot košļenes pārbaudes darbu laikā, jo tas palīdz pārvarēt uztraukumu un sakopot domas.