Citronam piedēvē kulinārijā visbiežāk izmantotā citrusaugļa slavu. Vismaz mūsu platuma grādos tam jāpiekrīt.
Citrons vienlīdz labi iederas atspirdzinošā limonādē ar ledu un karstā tējā ar medu. Mandarīniem ir sava noteikta sezona. No apelsīniem parasti novēršamies vasaras ogu un rudens augļu laikā, un tikai ziemā tie mūsu acīs atkal atgūst savu burvību. Greipfrūti ne visiem garšo specifiskā rūgtuma dēļ. Toties citronus pērk un lieto augu gadu, turklāt ziemā citronu nots kopējā garšu kompozīcijā skan mazliet citādi nekā vasarā. Ir laiks karstvīnam, punšam, citronu kūkām, kēksiem, kliņģeriem un citronu marinādē gatavotiem gaļas ēdieniem. Dzimis aziāts Citrona izcelsme nav īsti skaidra, savvaļā tas nav sastopams. Par citronkoku dzimteni pētnieki vienbalsīgi atzīst Āziju, bet, vai tā ir Indija, Ķīna, Malaizija, Birma vai kāda cita zeme, par to domas dalās. Reģionos, kur citroni aug, tos plaši lieto gan tautas medicīnā, gan pārtikā. Iespējams, ka pirmie svešzemnieki, kas novērtēja citronu labās īpašības, bija jūrasbraucēji – viņi ievēroja, ka citronu sula glābj no cingas, kas rodas ilgā kuģojumā, kad jāiztiek ar stipri vienveidīgu pārtiku. Lai gan toreiz neviens vēl nezināja, kas ir C vitamīns, tas netraucēja izdarīt secinājumus no pieredzes. Bet daudzus gadsimtus vēlāk cilvēku apziņā jēdzieni citrons un C vitamīns sasaistījās ļoti cieši. Uztura speciālistiem jau apnicis skaidrot, ka mūsu pašu upenēs, mežrozīšu augļos vai dillēs šā vitamīna ir krietni vairāk. Citrons joprojām ir tāds kā etalons, ar kuru salīdzina citus C vitamīna avotus. Plaši pazīstams Citroni bijuši pazīstami Senajā Romā un arābu zemēs, vēlāk izplatījušies Itālijā un Spānijā. Par eiropiešu plašāku iepazīstināšanu ar citroniem esot jāpateicas arī krustnešiem, kuri tos atveduši no Palestīnas. Savukārt uz Jauno pasauli citronu sēkliņas esot aizvedis pats Kolumbs personīgi. Lai kur citroni nonāca, tie tika novērtēti un iecienīti. Tropu un subtropu zemēs cilvēki tos sāka audzēt dārzos, bet vēsākā klimatā centās padarīt par telpaugiem. Piemēram, Krievijā jau kopš 19. gadsimta vidus ir tautas selekcionēta šķirne – Pavlovas citroni. Arī vienā otrā Rīgas mājoklī manīti citronkociņi uz palodzes vai lodžijā. Nav par skādi iedzert limonādi Padzerties gribas gan ziemā, gan vasarā. Mājās gatavota limonāde ir gan garšas, gan izmaksu ziņā pieņemams risinājums. Īstā limonāde, kā liecina jau pats nosaukums, ir pagatavota tieši no citroniem, bet citu augļu un ogu limonādes izdomātas vēlāk. Pats vienkāršākais paņēmiens: izspiež vienu ēdamkaroti citronu sulas, pievieno ēdamkaroti cukura, glāzi ūdens un sajauc. Glāzē var ielikt citrona šķēlīti. Liek lietā arī rīvētu citrona virsmiziņu – to saberž ar cukuru, pievieno citronu sulu, ja vēlas – pielej mazliet baltvīna, atšķaida ar ūdeni. Pirms pasniegšanas izkāš. Lai uzlabotu limonādes krāsu, tai var pievienot nedaudz kurkumas vai safrāna. Ja kādreiz gadās iespēja nopirkt daudz citronu par izdevīgu cenu, var pagatavot limonādes koncentrātu: ņem 1 kilogramu citronu un 1 kilogramu cukura, citronus sagriež ripiņās, izņem sēklas, liek burkā kārtām ar cukuru. Burku cieši aizvāko un tur istabas temperatūrā aptuveni nedēļu, divreiz dienā apgriežot otrādi, lai cukurs labāk izšķīstu. Ja tas šķīst ātri un burkā atbrīvojas vieta, pieber vēl papildus cukuru. Vēsā vietā šādi sagatavotus citronus var glabāt pusgadu vai pat ilgāk. No iegūtā šķidruma gatavo limonādi, bet citronu šķēlītes liek pie tējas.