Ēdienkarte no divām valstīm

Ilggadējas kultūras darbinieces Dainas Āboliņas dzīves gaitas jau nepilnu gadu saistās ar divām valstīm – Latviju un Austriju, tāpēc viņa ar interesi un prieku iepazīst arī svešzemju virtuvi.

«Man ēst gatavošana notiek viļņveidā. Šķiet, ar ēdienu receptēm ir tāpat kā ar valodu – ja tās nelieto, tad aizmirstas,» secina Daina Āboliņa.

Tagad Daina, dzīvojot Austrijā, gatavo ēst ik dienu, jo viņa veic sociālās aprūpētājas pienākumus. «Par laimi, mana aprūpējamā – tante Roza, kurai ir 87 gadi, nekad nesaka, ka ēdīs tikai austriešu ēdienus. Tāpēc pagatavoju arī kādu ēdienu no latviešu virtuves. Viņai tie garšo, par tiem mana tante priecājas,» atklāj Daina. Pamazām tiekot apgūtas arī austriešu virtuves noslēpumi. Rozai mājās esot saglabājušās viņas vecmammas pavārgrāmatas, jo pati esot gardu kūku cepēja, un glabājoties arī ar roku rakstītas, apkopotas receptes. Marmora kūku un ābolu strūdeli Roza cepot gardu, un arī Daina izmēģinājusi pagatavot šos gardumus.

Topā ķirbju sēklu eļļa

Daina bieži gatavojot zaļos salātus, kas svešajā zemē vietējiem esot iecienīti. Var ņemt rukolu, salātlapas, tomātus, sīpolu, mocarellas bumbiņas (var izmantot arī citu sieru vai sagrieztus ceptas vistas gabaliņus). Pievieno sāli, piparus, etiķi un ķirbju eļļu. Paprika šajos salātos neiederas. Salātiem aizdaram reti tiek izmantots krējums, pārsvarā ķirbju sēklu eļļa, kas tiekot ražota Austrijā. To Daina iekļāvusi savā ēdienkartē un ved arī uz Latviju tuviniekiem, lai gan ne visiem tā garšojot. To nevarot salīdzināt ar ķirbju sēklu eļļu, kas nopērkama Latvijā. Austrieši veikalos šo eļļu reti pērk, parasti to iegādājas tieši no ražotāja – svaigi izspiestu, jo tā netiek ražota ilgstošai uzglabāšanai. Daina Grācā baudījusi saldējumu ar ķirbju sēklu eļļu. Bijis ļoti garšīgi! Viņa spriež, ka tagad Latvijā ir daudz kas nopērkams, tāpēc ar kaut ko īpašu mājiniekus nevarot pārsteigt. «Reizēm pagatavoju Rozas mājās rasolu. Viņiem tas ļoti garšo!»

Prasmīgā ēst gatavotāja salīdzina, ka turienes majonēzi gan nevarot vienādot ar Latvijas gardo majonēzi. Ciemakukulī no mājām esot aizvedusi krievu sinepes, to kvalitāti austrieši protot novērtēt. Rasolam Daina gatavojot mērci no krējuma, sinepēm un etiķa, lai būtu asums, un iztiekot bez majonēzes.

Zupas gatavo citādi

«Austrieši daudz ko vāra eļļā, bet man tas īsti neiet pie sirds,» spriež Daina. Tur interesanti tiekot vārītas zupas. «Latvieši zupā liek visu – frikadeles, kartupeļus, burkānus. Austrijā atsevišķi izvāra buljonu no kārtīga liesa liellopa gaļas gabala. Klāt pieliek plikus kauliņus bez gaļas, prāvu selerijas gabalu, pētersīļus un vāra divas stundas. Rezultātā iznāk dzidrs buljons.» Buljonam mēdz pievienot dažādas klipmveida bumbiņas vai nūdeles, kuras arī izvāra atsevišķi. Tās uzliek uz šķīvja un virsū uzlej buljonu. «Tanti Rozu esmu iemācījusi pagatavot buljonu pēc citas receptes. Austrijā no zupas tiek izņemts vārītais liellopa gaļas gabals un to pēc tam izmanto, gatavojot otro ēdienu. Es parasti tā nekad nedaru.»

Mācās viena no otras

Kartupeļus Austrijā parasti vārot ar mizu. Žāvētu gaļu vai speķi mēdz sagriezt un papildināt ar eļļu un dabisku ābolu etiķi. Kad Daina gatavojot ēst, Roza mēdzot nereti jautāt, vai ēdiens tikšot gatavots pēc latviskas receptes. Latviete tad sirmajai kundzei smaidot atbildot, ka ēdiens gatavots no tā, kas esot atrodams ledusskapī. Citreiz Daina rūpīgi pārdomā, ko gatavot, un labprāt ļaujas arī eksperimentiem. Viņa ar Rozu mēdzot mācīties viena no otras, tādējādi miksējot divu valstu virtuves īpatnības. Viņas labi saprotas gan ēšanas jomā, gan abas interesējas par kultūras dzīves norisēm. «Gados vecāki cilvēki vairāk izmanto tradicionālas lietas, viņus pamazām var pieradināt pie jaunām garšām.»

Nesen Daina uzzinājusi, ka, putojot olu baltumu, vajagot pievienot šķipsniņu sāls. «Kad pie tantes Rozes brauc ciemiņi, tad vienmēr cepam kūkas.» Daina ārzemēs novērtējusi polentu – kukurūzas miltu mannu, kuru apmēram pusstundu uzbriedina, pievienojot nedaudz ūdens. No garšvielām visplašāk izmanto tradicionālās dabiski audzētās. Daina iekārtojusi pie Rozas nelielu dārzu, kura agrāk nebija, un izaudzē garšaugus, salātus, gurķus un tomātus.

Izglīto godu saimniece

Daina ēst gatavošanas prasmes lieliski apguvusi jau pusaudzes gados. Apmēram 13 gadu vecumā laukos Kalsnavas pusē kāda godu saimniece, gādājot par bēru mielastu, ierādījusi Dainai nepieciešamos darbus. «Viņa lika visu darīt, pati tikai komandēja, bet man patika,» atminas Daina un uzskaita ēdienus, – galvas sieru, pildītas zivis un citus, kuru gatavošanā pielikusi savu roku. Tad, kad Dainas tētis atzīmējis 60 gadu jubileju, pusaugu meitene jau mācējusi pati sarūpēt tikpat bagātīgu svētku galdu. «Pateicoties papam, ēdu visu. Mums nebija tā, ka varēju atļauties pateikt – šito ēdīšu, to neēdīšu. Par to viņam jāsaka paldies. Tagad jokojoties to stāstu saviem mazbērniem.»

Bērnības ēdiens sievietei saistās ar dzelzceļnieku veikalu Kalsnavā, kur varēja nopirkt baltmaizes ķieģelīti. Tā smarža atmiņā saglabājusies joprojām. «Atceros, kā tēvs gatavoja gaļas desas. Kad nokāva cūku, bēniņos glabājās gaļas gabali. Kad mājās neviena nebija, uzkāpu pa kāpnēm augšā, nogriezu ādiņu un cepu uz uguns. Tas man bija gardums.» Daina atminas, ka tad, kad strādājusi lauku kultūras namā par vadītāju, bieži vien aicināti uzstāties mākslinieki no Rīgas. Tad cepusi biezpienmaizes, gatavojusi dažādus salātus, ar ko cienāti viesi. Daina neslēpj, ka vienu brīdi dzīves ritms, vadot kultūras dzīvi, bijis tik spraigs, ka ēdienreizi neesot mācējusi bez steigas aizvadīt, – kafijas krūzīte bijusi vienā rokā, bet ar otru ņēmusi maizīti, ko uzkost.

Pēcpusdienas tradīcijas nemaina

Dainai patīk dažāda un daudzveidīga ēdienkarte. Viņa gatavojot pēc receptēm, kuras atrodot internetā vai žurnālos. «Austrijā biezpiens ir mīksts, tāda īsta biezpiena tur nemaz nav,» salīdzina Daina. Tāpēc, atbraucot uz mājām Latvijā, visvairāk kārojoties biezpiena un siļķes. Znoti tad mēdzot palutināt sievasmāti ar garšīgiem ēdieniem. Viens no tiem esot suši, kas pārspēj veikalos piedāvāto. Sieviete salīdzina, kā tā sauktās kafijas pauzes ietur latvieši un kā austrieši. «Latvieši vispirms nobauda kaut ko stiprāku, bet austrieši sāk ar saldo – vispirms apēd kūku un iedzer kafiju. Pēc tam papļāpā un tad mielojas ar uzkodām – šķiņķi, sieru vai desu. Tāda Austrijā ir pēcpusdienas tradīcija,» iepazīstina Daina. Vakariņas ietur agri – apmēram piecos, sešos, pēc tam noteikti tiekot apēsts kāds našķis.

Daina Āboliņa iesaka

Biezpiena sacepums

Sastāvdaļas: 500 g biezpiena, 75 g sviesta, 3 olas, 250 g cukura, 50 g miltu, 50 g kartupeļu cietes, 200 g skābā krējuma, 100 g mandeļu skaidiņu, paciņa vaniļas cukura.

Pagatavošana: saputo sviestu un cukuru, pievieno vanilīna cukuru, olu dzeltenumus, mandeļu skaidiņas, skābo krējumu, kartupeļu cieti un miltus. Samaisa, pievieno biezpienu. Iecilā masā saputotus olu baltumus un cep cepeškrāsnī 200 grādu temperatūrā apmēram stundu. Sacepums vislabāk garšo ar ķīseli! Var pārliet arī ar skābu krējumu, dekorēt ar ogām.