Margarīnu var nosaukt par karotāju gan tāpēc, ka tam nācies pastāvīgi cīnīties par vietu mūsu ēdienkartē, gan tādēļ, ka tieši kara laikos interese par šo produktu allaž pieaugusi.
Par margarīnu izteikts tik daudz galēju apgalvojumu, ka patērētājam ne vienmēr ir pa spēkam izsekot visiem pavērsieniem, lai, pārāk neieslīgstot detaļās, saņemtu atbildi uz vienkāršu jautājumu: nu tad ēst man šo produktu vai neēst?
Šodien uztura speciālisti saka: ēdiet droši. Ja margarīns ir kvalitatīvs, tad satur gan nepiesātinātās omega3 un omega6 taukskābes, gan taukos šķīstošos A, D un E vitamīnus, turklāt var nebažīties par pārmērīgu slikto tauku daudzumu.
Kādreiz
Kas zina, vai margarīna ražošana vispār būtu attīstījusies, ja imperators Napoleons III savulaik nebūtu apsolījis piešķirt balvu tam, kurš izgudros lētāku sviesta aizstājēju flotes, armijas un trūcīgās tautas vajadzībām. Balstoties uz sava priekšgājēja Mišela Ežēna Ševrela atklājumiem, franču ķīmiķis Ipolits Mežē Murjē 1869. gadā izveidoja un patentēja tehnoloģiju, kā sacietināt šķidras taukvielas. Iegūto produktu viņš nosauca par oleomargarīnu. Bagāts gan izgudrotājs nekļuva, jo jaunais produkts patērētājus īpaši nepiesaistīja. Vēlāk tika uzlabotas margarīna receptes un ražotāji atskārta, ka derētu pievienot krāsu, lai tas vairāk atgādinātu sviestu.
Konkurences cīņa
Kad bija sākusies plaša rūpnieciska margarīna ražošana, tas patiešām kļuva par sviesta konkurentu, jo bija krietni lētāks. Pircēji novērtēja arī lietošanas ērtību, jo margarīns, pat glabājot vēsumā, bija mīksts un viegli uzziežams. Piensaimnieki laikus pamanīja draudus un, pateicoties viņu iniciatīvai, daudzviet tika pieņemti likumi, kas noteica margarīnam augstus nodokļus un arī aizliedza to krāsot sviesta krāsā. Atjautīgi ražotāji risināja šo problēmu, komplektā ar margarīnu pārdodot arī pārtikas krāsas paciņu, lai pircējs varētu to piejaukt pats. Dažās Amerikas pavalstīs pat bijusi izvirzīta prasība krāsot margarīnu nepievilcīgā rozā tonī, lai tas neizskatītos pēc sviesta. Kanādā līdz pat 1948. gadam margarīns bija ar likumu pilnīgi aizliegts, izņemot dažus gadus pēc Pirmā pasaules kara, kad trūka sviesta. Savukārt margarīna krāsošanas aizliegums visilgāk saglabājies Kvebekas provincē – tas atcelts tikai 2008. gadā.
Kā ar sliktajiem taukiem
Daudzu cilvēku apziņā margarīna vārds joprojām ir saistīts ar transtaukiem. Kopš deviņdesmito gadu vidus vadošie margarīna ražotāji sāka tos izslēgt no savu produktu sastāva. Tika noskaidrots, ka transtauki margarīnā veidojas, izmantojot tehnoloģiju, kas daļēji sacietina eļļā esošās taukvielas. Savukārt, sacietinot taukus pilnībā, nevis daļēji, transtauki neveidojas. Pie sliktajiem taukiem zināmā mērā pieskaita arī piesātinātos dzīvnieku valsts izcelsmes taukus, ko satur sviests, krējums, treknie sieri, gaļa u.c. Arī tie līdzīgi transtaukiem paaugstina holesterīna līmeni asinīs. Margarīns satur daudz labo tauku, kas nāk par labu sirds un asinsvadu veselībai. Trīs galvenās margarīna sastāvdaļas ir dabisku augu eļļu maisījums, nedaudz cieto augu tauku (piemēram, palmu vai kokosriekstu) un ūdens. Priekšroku ieteicams dot tām margarīna šķirnēm, kurās ir augstāks omega3 un omega6 taukskābju saturs. Margarīns, kas saiņots paciņās, galvenokārt domāts cepšanai un konditorejas izstrādājumiem, bet trauciņos tiek fasēts sviestmaižu margarīns.
***
Pašgatavota margarīna receptes
No piena pulvera
SASTĀVDAĻAS. Pusglāze vājpiena pulvera, 1/3 glāzes ūdens, 1/4 glāzes kefīra, 1 – 1 1/2 glāzes olīvu eļļas, šķipsniņa sāls, šķipsniņa maltas kurkumas.
PAGATAVOŠANA. Piena pulveri atšķaida ar ūdeni un kefīru, sablendē. Nepārtraucot blendēt, mazās porcijās lej klāt eļļu, līdz masa ir vajadzīgajā biezumā – nedaudz šķidrāka par rūpnieciski ražoto margarīnu; beigās pievieno sāli un kurkumu. Liek ledusskapī. Var gadīties, ka margarīnam pietiek ar mazāku eļļas daudzumu, nekā norādīts receptē. Ja tas iznācis par šķidru, turpina blendēt, pa daļām vēl papildus pievienojot vājpiena pulveri.
Ar olu dzeltenumiem
SASTĀVDAĻAS. 20 g rapšu eļļas, 30 g cieto palmu tauku, viena ēdamkarote piena, divi olu dzeltenumi, sāls, dažas pilītes citronu sulas, rīvēta citrona miziņa.
PAGATAVOŠANA. Palmu taukus izkausē bļodiņā karstā ūdens peldē, pievieno eļļu, pārliek traukā ar aukstu ūdeni un puto, izmantojot miksera lēnāko ātrumu. Pēc brīža izņem no aukstā ūdens, pievieno pienu un dzeltenumus, turpina putot, līdz veidojas mīksta viendabīga masa, piejauc sāli, citronu sulu un miziņas. Atdzesē ledusskapī.