Par senāko saldvielu pasaulē uzskata medu – vēstures liecības vēsta, ka jau kopš senseniem laikiem tas gan izmantots tautas medicīnā, lai veicinātu atveseļošanos, gan arī bijis ikdienas uztura un veselīga dzīvesveida neatņemams komponents.
Arī mūsdienās medus nav zaudējis savu popularitāti un joprojām to daudz patērē gan ikdienā, gan arī tad, kad pielavījusies kāda kaite, taču stabilas pozīcijas patērētāju ēdienkartē ieņem arī dabiskā saldinātāja konkurents – cukurs.
Lai arī gan medus, gan cukura enerģētiskā vērtība ir diezgan vienlīdzīga – 100 g medus satur 301,8 kcal, bet 100 g rafinēta cukura satur 410 kcal –, populārajam bišu produktam piemīt priekšrocība: tas ir tīrs no ķīmiskiem un rūpnieciskiem piemaisījumiem, līdz ar to cilvēka organismam draudzīgāks. Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs Armands Krauze par medus izcelsmi un tā saturiskajām īpašībām stāsta: «Medus ir dabīga, salda viela, ko bite ražo no augu nektāra. Medus nav «kristāliska cukura tīrviela» kā varētu nosaukt rafinēto cukuru, bet gan tīrs dabas produkts. Medus nav piesārņots ar ražošanas atkritumiem vai blakus produktiem. Tieši pretēji – medus bites ir papildinājušas to ar dažādiem vērtīgiem piemaisījumiem, piemēram, putekšņiem un fermentiem. Galvenā medus sastāvdaļa ir vienkāršie cukuri – glikoze un fruktoze, nelielos daudzumos arī citi, kā arī vitamīni, minerālvielas un aminoskābes.»
Zinātniski pierādīts, ka medus ir ne tikai cukura aizstājējs un saldinātājs, bet arī ārstniecisks līdzeklis ar plašu iedarbības spektru. Bez dabīgajiem cukuriem medū konstatēti arī antioksidanti, vitamīni, minerālvielas un mikroelementi. Pateicoties šiem sastāvā esošajiem komponentiem, medus iedarbojas uz cilvēka organismu gan kā probiotisks, gan antibakteriāls līdzeklis dažādu slimību ārstēšanai un profilaksei.
Cukuru dažādība
Arī cukura iegūšanas pirmsākumiem ir gadsimtiem sena vēsture. Cukurniedru audzēšana Austrumu valstīs aizsākās jau apmēram pirms 10 000 gadu, bet drīz pēc tam cukurniedru sīrupu cilvēki iemācījās pārvērst kristāliskos cukura graudiņos. Tāpat cukuru var iegūt no cukurbietēm – šī metode vairāk pazīstama mūsu platuma grādos. Mūsdienās cukurs kļuvis par populāru saldinātāju katrā virtuvē – ikdienā to visai bieži izmanto dzērienu un ēdienu saldināšanai, bet tikpat labi to var lietot kā konservantu, gatavojot konservus ziemai.
Pateicoties tehnoloģiju attīstībai, pieejami vairāki cukuru veidi atbilstoši katra gaumei un vajadzībām, no kuriem populārākais un pieejamākais ir baltais rafinētais cukurs. To iegūst, izšķīdinot jēlcukuru un attīrot to, izmantojot fosforskābi, kalcija hidroksīdu un oglekļa dioksīdu, bet vēlāk filtrējot caur aktīvo ogli. Aktualizējoties veselīga dzīvesveida tematikai, arvien populārāki kļūst arī citi cukuru veidi – piemēram, brūnais cukurs, kas iegūts, sajaucot balto cukuru ar cukura sīrupu, panela cukurs, kurš ir nerafinēts, tāpēc satur cukurniedrēs esošos vitamīnus, kā arī muskovado cukurs, kas ir nerafinēts minerālvielām bagāts cukurs no Maurīcijas salās audzētām cukurniedrēm.
Saldumu pārmērība
Lietojot uzturā pārlieku daudz saldumu, iespējams iedzīvoties nepatīkamās veselības problēmās, kas saistītas ar aptaukošanos, paaugstinātu cukura līmeni asinīs un pat cukura diabēta riskiem. Īpaši tas attiecas uz cukura mīļotājiem. Baltais cukurs atšķirībā no medus ir tīrā saharoze. Pārstrādes procesā saldais konservants ir zaudējis visas minerālvielas un vitamīnus, līdz ar to cilvēkiem, kas aizraujas ar cukura iekļaušanu ikdienas ēdienkartē, trūkst tādu veselībai svarīgu vielu kā vitamīnu A, C, B12, kalcija, fosfora, hroma, magnija un dzelzs. Tāpat jāmin, ka rafinētais baltais cukurs ir ātrs enerģijas avots, jo ātri pārstrādājas, līdz ar to asinīs tiek izraisītas krasas glikozes līmeņa svārstības, kuru dēļ rodas pēkšņas garastāvokļa maiņas, nogurums un atkārtota kāre pēc kaut kā salda, radot narkotisku atkarību.
***
Lizete MĀLDERE, sertificēta uztura speciāliste:
– Salīdzinot pēc sastāva medu un cukuru, medus ir patiešām labāks. Tas ir radies dabīgā ceļā, un tā sastāvā ir augļu cukurs jeb fruktoze, aminoskābes, minerālvielas un daudzas citas bioloģiski aktīvas vielas. Medus ir laba alternatīva cukuram. Tā lietošana tik strauji neizmaina cukura līmeni, kā arī tā sastāvā ir daudzas veselību veicinošas vielas – tas ir ļoti pozitīvi un var noderēt tiem, kas seko līdzi savai veselībai, kā arī cukura līmenim. Taču, neraugoties uz pozitīvo, medus, tāpat kā cukurs, ir ogļhidrāti, kas lutina saldās garšas receptorus, kā arī sniedz ātru un vieglu enerģiju. Šāda enerģija ir piemērota cilvēkiem ar augstu fizisko slodzi, bet mazāk ieteicama cilvēkiem ar sēdošu dzīvesveidu, jo bieži vien organismā pārvēršas par tauku rezervēm un liekajiem kilogramiem.
Tāpēc ir svarīgi saprast, kādam nolūkam šīs saldās piedevas tiek izmantotas – lai gūtu enerģiju un veselību vai lai vienkārši saldinātu savu dzīvi. Var ieteikt meklēt kādas labas alternatīvas, piemēram, lai uzlabotu veselību, vairāk izvēlieties bišu maizi vai ziedputekšņus, bet, lai saldinātu dzīvi, stēviju jeb cukurpuķi, kas nesatur tik daudz ogļhidrātu, kas rada šo vieglo un ātro enerģiju.