Ko darām brīžos, kad atmiņa mūs pieviļ? To var vienkārši neņemt galvā, bet var sākt uztraukties, ka klāt izdegšanas sindroms, ka esi kļuvis galīgi vecs vai – vēl jo trakāk – sākas kāda slimība. Ja bažas neliek mieru, noteikti ir vērts aiziet pie ārsta.
Ja problēmām ir medicīnisks pamats, viņš nozīmēs terapiju, ja pamata nav, pārbaude palīdzēs atgūt sirdsmieru. Bet reizēm cilvēki saasināti reaģē uz atmiņas izstrādātajiem jokiem, kaut arī tie ir pavisam parasti un tā nudien var gadīties katram.
Pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā
Neērta situācija: jūs iepazīstina ar kādu cilvēku, bet jūs tūlīt aizmirstat viņa vārdu vai arī esat palaiduši gar ausīm kādu informāciju, kas izrādās nepieciešama. Smadzeņu darbības pētnieki skaidro, ka cilvēki bieži aizmirst informāciju, kas nav regulāri vajadzīga. Ja tu ar iepazīstināto cilvēku kādu laiku sarunājies, tad noteikti centies vairākkārt nosaukt viņu vārdā – tad ir izredzes, ka tu tik viegli to neaizmirsīsi. Dažiem ir vieglāk iegaumēt cilvēku vārdus, tos saistot, piemēram, ar slavenībām, kuras sauc līdzīgi. Var pat iztēlē uzburt acu priekšā tādu kā bildi, piemēram, iepazīstoties ar kādu Olgu, var iztēloties, kā šī dāma nāk tev pretī roku rokā ar Olgu Dreģi un Olgu Rajecku.
Cilvēkiem nereti ir grūtības arī ar dažādu ierīču apgūšanu, vai tas būtu jauns mobilais telefons, TV dekoders, klēpjdators, veļas mašīna vai mikroviļņu krāsns. Meistars, pārdevējs vai kāds cits tev parāda, kā jārīkojas, bet tu visu tūlīt aizmirsti. Ir vērts vairākas reizes šīs darbības atkārtot patstāvīgi, tad nebūs atkal jāmeklē lietošanas instrukcija vai kādam jāprasa. Atkārtošana joprojām ir zināšanu māte.
Kur es liku?
Arī tā ir izplatīta problēma, kad cilvēks nespēj atcerēties, kur tikko nolicis kādu lietu, ka jāizdara kāds darbiņš vai jāiedzer zāles. Ja, noliekot pildspalvu vai brilles, esi domājis par kaut ko pavisam citu, tad nav brīnums, ka lietas noklīst. Ja tev raksturīgas šādas situācijas un tu gribi no tām izvairīties, tad jāmēģina veidot paradumu likt katru mantu tai paredzētajā vietā. Ja tu, izejot no mājām, mēdz aizmirst lietussargu, saulesbrilles vai cimdus, tad centies tos nolikt kaut kur ārdurvju tuvumā, redzamā vietā, lai tie durtos acīs un trāpītos tev ceļā, kad iesi laukā. Dažādus obligāti paveicamus darbiņus savā prātā var mēģināt sasaistīt ar lietām, kuras tu nemēdz aizmirst. Piemēram – vitamīnu lietošanu ar zobu tīrīšanu, lai ikreiz, no rīta tīrot zobus, tu atcerētos arī par vitamīniem. Senos laikos cilvēki mēdza iesiet mutautiņā mezglu un tas bieži vien līdzēja. Šodien iespējas ir plašākas – atgādinājumi telefonā, līmējamās lapiņas, laika plānotāji u. c. Par labu var nākt arī atcerēšanās vērto lietu rezumējums vakarā pirms gulētiešanas: es uz rītdienu sarunāju tikšanos ar draugu, pierakstījos pie zobārsta, iepazinos ar jauno kaimiņu, kuru sauc tā un tā.
Tepat mēles galā bija, bet pazuda
Tu zini, ka tu zini tā cilvēka vārdu, izrādes nosaukumu, veikala adresi vai vēl kaut ko, atbilde ir mēles galā, bet tu pēkšņi nevari to atcerēties. Informācija ir smadzenēs tik labi noglabāta, ka tu to nespēj dabūt ārā. Nereti pirmais prātā nāk kaut kas līdzīgs, bet nevis tieši tas, ko tu centies atcerēties – tipisks piemērs ir vecmāmiņa, kura mēdz nosaukt vienu mazdēlu otra mazdēla vārdā. Kad cilvēks cenšas atsaukt atmiņā konkrētu informāciju, daži smadzeņu apvidi aktivizējas, citi kļūst mazāk aktīvi. Pastāv teorija, ka ar gadiem mūsu smadzenes kļūst līdzīgas datoram, kas pielādēts ar milzīgu failu daudzumu, un tāpēc kļūst grūtāk sameklēt un atvērt vajadzīgo. Nav droši zināms, vai tā patiešām ir vai arī nespējai kaut ko acumirklī atcerēties ir kāds cits cēlonis. Tā vai citādi, statistika liecina, ka apmēram pusē šādu gadījumu cilvēks spēj atsaukt atmiņā vajadzīgo informāciju minūtes laikā.
No kurienes tu to zini
Gadās, ka stāstītājs pilnīgi pareizi atceras kādu faktu, bet kļūdās par informācijas avotu. Piemēram, viņam šķiet, ka šo faktu dzirdējis televīzijas ziņās, bet patiesībā to pastāstījis kaimiņš. Kaut kādu informācijas daļu viņš atceras precīzi, bet jauc detaļas – notikuma laiku, vietu, iesaistītos cilvēkus. Līdzīgi ir tad, ja cilvēks kādu ideju, izteikumu vai darbu uzskata par paša izdomātu, bet patiesībā ir to kaut kur redzējis vai dzirdējis, tikai šo apstākli piemirsis. Ja tā gadās rakstniekam vai komponistam, viņu apsūdz plaģiātismā. Parasti šie atmiņas jociņi ir nekaitīgi, bet tie var slikti beigties, ja kļūmīgo atmiņu īpašnieks kļūst par aculiecinieku noziegumam un uz viņa liecības pamata kāds tiek sodīts. Šāda tipa atmiņas problēmas kļūst biežākas ar gadiem.
Traucē vēlāki iespaidi
Mēdz būt arī tā, ka cilvēks ir redzējis kādu notikumu un pēc tam par to saņēmis vēl citu informāciju, no kuras tā iespaidojies, ka vairs neatšķir, ko redzējis savām acīm un ko uzzinājis pēc tam, jo sevišķi, ja šī informācija nākusi no avota, kam viņa acīs ir autoritāte. Šīs parādības iespaidā pieaugušie reizēm stāsta gadījumus no savas bērnības, kādi patiesībā nekad nav bijuši. Sevišķi bieži par patiesām atmiņām tiek noturēti notikumi, kurus cilvēks ir atkārtoti iztēlojies.
Atmiņas arī ir subjektīvas
Viens no mītiem, kas saistīts ar atmiņu – ka tā visu fiksē objektīvi, kā novērošanas kamera. Katrs cilvēks tomēr filtrē visu caur savas pieredzes, ticības, zināšanu un pat acumirkļa garastāvokļa filtru. Tas nekur nepazūd, arī atsaucot notikumus atmiņā. Amizants piemērs šajā ziņā ir cilvēku atmiņas par savām romantiskajām attiecībām. Kādā pētījumā iesaistīja pārus, kas tikko bija uzsākuši satikties. Katru cilvēku lūdza novērtēt sevi, savu partneri un abu savstarpējās attiecības. Pēc diviem mēnešiem vērtējumu vajadzēja atkārtot, turklāt otrajā vērtēšanas reizē pētījuma dalībniekiem arī lūdza atcerēties, ko viņi bija sacījuši pirmajā. Tie, kuru domas par partneri šajā laikā bija kļuvušas sliktākas un jūtas atsalušas, stāstīja, ka viņu pirmais vērtējums ir bijis daudz negatīvāks, nekā bija patiesībā. Bet tie, kuru simpātijas bija pieņēmušās spēkā, uzskatīja, ka ir snieguši par partneri daudz rožaināku vērtējumu nekā īstenībā.
Nevēlamas ļaunas atmiņas
Mēs vairāk raizējamies, ja kaut ko nevaram atcerēties, bet ir arī situācijas, kad cilvēks visu laiku atceras to, ko labprāt gribētu aizmirst – traumējošus notikumus, negatīvas emocijas, bailes. Dažas atmiņas precīzi atspoguļo reālos notikumus, bet dažas var būt arī sagrozītas. Tādas atmiņas raksturīgas cilvēkiem ar depresiju un pēctraumas stresu. Depresīvi cilvēki mēdz atgremot savas dzīves negatīvos notikumus un kļūdas, bet tas tikai dzen vēl dziļāk depresijā. Tie, kuri piedzīvojuši traumatiskus notikumus, piemēram, seksuālu vardarbību vai karu, atceras to atkal un atkal. Šiem cilvēkiem vajadzīga kvalificētu speciālistu palīdzība.