Nesen pārliecinājos, ka iedzīvotāji sākuši aktīvi lasīt veikalos pieejamo produktu marķējumu. Izplatītākā pieeja – saskaita, cik E vielu pievienots, pat neiedziļinoties to atšifrējumos un produktus ar vairākiem E atliekot malā.
Tomēr es gribu aicināt izprast, ka visas E?vielas nav vienādas. Drīzāk jāpriecājas, ka ražotāji, dažādu likumu pamudināti, godīgi norāda visas produkta sastāvdaļas. Piemēram, tipiskas majonēzes sastāvdaļas ir skābuma regulētāji citronskābe, etiķskābe un dzeramā soda, kuras visas trīs īsāk apzīmējamas ar E.
Aplūkojot lielveikalu sortimentu, varam ievērot, ka atrast pārtikas produktus, kas būtu ražoti bez E?vielām, turklāt būtu par pieņemamu cenu, kļūst aizvien grūtāk. Vai tāpēc cilvēkam būtu jāpārstāj ēst un jāuzskata, ka E vielas ir šā gadsimta drauds?
Ir maldīgi domāt, ka visi produkti, kuru sastāvā ir E?vielas, ir neveselīgi un nav ieteicami uzturā. Daudzi nemaz nezina, ka tādas pārtikas piedevas kā etiķis un citronskābe arī tiek apzīmētas ar E, bet mēs tās izmantojam, marinējot produktus, turklāt nesaskatot nekādu apdraudējumu veselībai. Būtiski, ka E apzīmējums ir cēlies no vārda "ēdams" (no angļu valodas eatable)?– tātad uzturā lietojamas piedevas. Savukārt piedevas, līdzīgi kā cukuru pie rīta tējas, mēs taču neēdam karotēm! Pieliekam tik, cik uzskatām par vajadzīgu.
Ir divu veidu E vielas, kas tiek izmantotas pārtikas ražošanā,?– E?vielas, kas ir dabiskas izcelsmes vai analoģiskas dabiskajām. Piemēram, E250?– pienskābe vai E500?– dzeramā soda. Otra grupa ir E?vielas, kurām ir noteiktas konkrētas normas, ko var izmantot pārtikas produktu ražošanā, un, pārsniedzot to atļauto normu, var rasties veselības traucējumi.
Taču jāuzsver, ka E vielu izmantošanu stingri regulē Latvijas un Es likumi. Pārtikas ražošanas nozare ir viena no visstingrāk reglamentētajām un kontrolētajām tautsaimniecības nozarēm visā pasaulē. Produkti, kas tiek izstrādāti atbilstoši reglamentētajām normām, ievērojot visus drošības standartus, nedrīkst apdraudēt cilvēka veselību. Pretējā gadījumā šis produkts nemaz nenonāk līdz veikala plauktam. Par to atbildīgas kontrolējošās institūcijas.
E vielas savā ziņā var uzskatīt par pārtikas industrijas likumsakarīgu izaugsmi, lai apmierinātu augošo pieprasījumu pēc pārtikas. Šodienas dzīves ritmā pat ne visi lauku iedzīvotāji audzē visus Latvijas klimatam piemērotos dārzeņus un augļus. Pašu iegūti piena produkti ir tikai retajam. Ideāls variants, protams, ir dzīvot laukos, saimniekot bioloģiskā saimniecībā un uzturā lietot tikai to, kas ir pašu izaudzēts,?– bez jebkādām ķimikālijām un piedevām. Taču šāds dzīvesveids par realitāti var kļūt tikai nedaudziem.
Mūsdienu cilvēkam daudz svarīgāk ir būt informētam un zinošam, saglabājot mēra izjūtu. Arī ilgstoši uzturā lietojot it kā ļoti veselīgu, bet vienveidīgu pārtiku, piemēram, ēdot tikai ābolus, var iegūt nevēlamu efektu. Svarīgi, lai visas organismam nepieciešamās uzturvielas būtu sabalansētas un samērīgas, līdz ar to būtiski ne tikai pašam izglītoties un ar prātu izvēlēties pārtiku, bet arī ieklausīties savā organismā.