Pavasarī locītavas grib atgūt kustību prieku

© nra.lv

Biežāk doties laukā, piedalīties talkā, sēt un stādīt, aizstaigāt līdz jūrai, atsākt lēnos skrējienus vai doties kādā ceļojumā – pavasarīgas vēlmes pārņem visdažādākā vecuma ļaudis. Ievērojot mērenību un piesardzību, šie prieki nav liegti arī cilvēkiem, kuri cieš no locītavu problēmām, piemēram, no tādas izplatītas kaites kā osteoartrīts.

Kad ārsts saka – locītavas ir jāsaudzē, tas nozīmē izsargāties no pārslodzes, necilāt smagumus, turēt locītavas siltas, normalizēt svaru un arī dot locītavām pietiekami daudz kustību. Tas attiecas arī uz veseliem cilvēkiem. Ja rodas locītavu problēmas – sāpes, kustību ierobežojums, pietūkums u.c., noteikti jādodas pie ārsta. Medicīna pazīst vairāk nekā 1000 dažādu locītavu slimību, un ir nepieciešamas speciālas zināšanas, lai noteiktu pareizo diagnozi un izraudzītos piemērotu ārstēšanu. Bet, ja skaidri zināms, ka jums ir osteoartrīts, neaizmirstiet noskaidrot, kā vajadzētu vingrot, lai atvieglotu locītavu problēmas. Vingrošana palīdz stiprināt muskuļus ap locītavām, saglabāt stiprus kaulus, turēt grožos ķermeņa masu, justies možākiem dienā un labāk gulēt naktī. Pareizi vingrojot, uzlabosies pašsajūta, ar laiku mazināsies locītavu stīvums. Vislabāk izvēlēties vingrojumus palīdzēs zinošs fizioterapeits.

Strādājot dārzā

Jāatceras, ka locītavām nepatīk viena veida poza, ilgstošas viena veida kustības, smagumu nešana, nepareiza smagumu celšana, kā arī pārslodze kopumā. Par to visu vajadzētu padomāt jau pirms dārza darbu uzsākšanas. Daudzi cilvēki, cenšoties padarīt vairāk, par šiem faktoriem pilnīgi aizmirst un pret vakarpusi jūtas galīgi "sabeigti", gadās, ka vairākas dienas vispār vairs nespēj neko prātīgu padarīt un lielos daudzumos lieto pretsāpju medikamentus. Pirms darbu sākšanas, gluži kā skolā pirms sporta stundas, vēlama neliela iesildīšanās, piemēram, maza pastaiga vai viegli apļošanas vingrinājumi. Darba veidus vajadzētu bieži mainīt. Teiksim, var pusstundu grābt sausās lapas, tad mirkli pasēdēt saulītē, šķirojot sīpolus, pēc tam var sagatavot nelielu dobi, atkal grābt lapas, tad sīpolus iestādīt utt. Ieteicams sagādāt ērtus, vieglus darbarīkus, kas konstruēti, ievērojot ergonomikas principus. Kustībām vajadzētu būt mierīgām, plūstošām. Laiku pa laikam der vienkārši atpūsties. Noteikti vajadzīgs pārtraukums, ja jūtams, ka locītavām slodze sāk nepatikt. Ja locītavas sāp vēl stundu pēc darbu beigām, tas liecina, ka slodze ir bijusi par lielu.

Dodoties tūrisma ceļojumā

Cilvēkiem ar locītavu problēmām jāņem vērā savas fiziskās iespējas, tāpēc nevajag plānot pārāk intensīvu ceļojuma programmu, kur paredzēts daudz laika pavadīt transportā, soļot, kāpt kalnos vai staigāt šķēršļotā apvidū. Kritiski jāizvērtē savas iespējas ceļot lidmašīnā vai tūristu autobusā, kā arī viesnīcu piedāvātās ērtības – vai tās ir pietiekamas, lai jūs varētu atpūsties, nevis mocīties ar locītavu sāpēm. Dodoties ceļā ar mašīnu, nepieciešama bieža apstāšanās, lai varētu izkustēties un izstaipīties, jo ilgstoša sēdēšana palielina locītavu stīvumu. Ceļasomai jābūt vieglai un ar ritenīšiem, apaviem – ērtiem, vēlams iegādāties ortopēdiskās zolītes. Ja vajadzīgs spieķis, tas noteikti jālieto. Protams, jāpaņem līdzi visi nepieciešamie medikamenti. Iesākumā var doties īsās ekskursijās turpat dzīvesvietas tuvumā, lai novērtētu savus spēkus.

Reklāmraksts tapis sadarbībā ar SIA "Liger farmaceitiskais mārketings"

***

Glikozamīna kurss

Osteoartrīta ārstēšanai iesaka trīs mēnešus ilgu glikozamīna sulfāta kursu divas reizes gadā, dienā uzņemot 1500 mg šā preparāta. Eiropā glikozamīnu izmanto ārstniecībā kopš 1960. gada, ir uzkrāta pieredze un notikuši arī pietiekami plaši klīniski pētījumi par tā iedarbību. Cilvēka organismā glikozamīns vai tā polimēri atrodami praktiski visos audos, bet visaugstākā koncentrācija ir locītavu skrimšļos. Glikozamīns ir sastāvdaļa daudziem glikozaminoglikāniem – vielām, kas veido ķermeņa saistaudus.

Glikozamīns tieši vai netieši piedalās locītavu virsmu, cīpslu, saišu, sinoviālā šķidruma, ādas, nagu, sirds vārstuļu, asinsvadu, kuņģa un zarnu trakta, elpceļu un urīnceļu gļotaino sekrētu veidošanā. Ja cilvēka vielmaiņa darbojas labi un viņš lieto pilnvērtīgu uzturu, organisms pats spēj sintezēt saistaudu sastāvdaļas, bet, palielinoties vecumam vai arī rodoties vielmaiņas traucējumiem, skrimšļa atjaunošanās vairs nav pilnīga.

Skrimšļaudu bojājumus sekmē ģenētiska nosliece, vecums, traumas, aptaukošanās, smags fizisks darbs. Vienkāršoti varētu teikt, ka locītavu virsmu ieeļļo t.s. sinoviālais šķidrums. Pēc bojājuma locītavā pasliktinās asinsapgāde un vielmaiņa, šķidruma slānītis kļūst plānāks un ūdeņaināks, organismam pašam ir grūti šo bojājumu labot. Notiek locītavas deģenerācija, kas izraisa sāpes, kaulu trauslumu, seko kustību traucējumi un attīstās artrīts.

Izšķir divas artrīta formas: reimatoīdo artrītu un osteoartrītu. Reimatoīdais artrīts ir hronisks autoimūns iekaisums, kas bojā kaulu virsmu, tie saaug kopā, sekas ir nekustīgums, pietūkums un sāpes. Osteoartrīts ir progresējoša locītavu deģenerācija, kuras dēļ locītavas zaudē gludo slīdvirsmu, kļūst raupjas, trauslas, deformētas un sāpīgas.

Glikozamīnu brīvā veidā lieto ļoti reti, jo tas gandrīz neuzsūcas organismā no kuņģa un zarnu trakta, bet visplašāk tiek izmantots glikozamīna sulfāts. Iekšķīgi lietots, glikozamīna sulfāts palīdz mazināt bojātās locītavas sāpes un iekaisumu, kā arī uzlabot kustību spēju, palēnina skrimšļa degradāciju. Pateicoties tam, ka glikozamīna sulfāta molekulas ir mazas, tās viegli uzsūcas asinīs no tievās zarnas un no asinīm pāriet sinoviālajā šķidrumā.

Glikozamīna sulfāts ir lēnas darbības līdzeklis osteoartrīta ārstēšanai. Pētījumos pierādīts, ka tas ir drošs preparāts ar labu panesamību. Atšķirībā no nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem, kurus parasti izmanto šādos gadījumos, glikozamīna sulfāts, arī ilgstoši lietots, neatstāj nevēlamu ietekmi uz gremošanas traktu un nierēm. Glikozamīna sulfāta iedarbība jūtama apmēram pēc mēneša. Glikozamīna sulfātu mēdz lietot arī pēc operācijām, lai sekmētu brūču dzīšanu, un vienkārši lielas fiziskas slodzes gadījumā. Pacientam būtu vispareizāk par to konsultēties ar savu ārstu.

Svarīgākais