Viens no veselīga dzīvesveida ieteikumiem ir atteikties no "baltās indes" – cukura. Runā, ka arī brūnais cukurs nav neko veselīgāks par balto. Kas tur slikts? Zināms, ka cukurs dod papildu kalorijas, tāpēc pieaug liekā svara risks, kas nes sev līdzi sirds un asinsvadu, locītavu slimību un diabēta draudus.
Turklāt cukurs izspiež no ēdienkartes veselīgākus produktus un organismam kļūst grūtāk saņemt visas nepieciešamās uzturvielas.
Par cukuru valda arī dažādi mīti, reizēm tas tiek arī nepamatoti apsūdzēts kaitējuma nodarīšanā mūsu veselībai, tomēr parasti ieteikums neēst tik daudz cukura ir pamatots.
"Lielāko daļu cukura mēs uzņemam, ēdot saldumus." Tas neatbilst patiesībai. Aptuveni trešā daļa no patērētā cukura daudzuma slēpjas saldinātos gāzētos un negāzētos dzērienos, pat ja tie nemaz nešķiet tik saldi. Tāpēc slāpju remdēšanai vislabāk izmantot tīru, svaigu ūdeni.
"Cukurs paliek cukurs, un nav nekādas starpības, vai tas ir kūkās vai augļos." Kopumā tā ir taisnība, tomēr augļi ir stipri labāki par kūkām. Ķermenis līdzīgi pārstrādā gan tos cukurus, kas ir augļos vai pienā, gan tos, kas ir kūkās un konfektēs. Cukuri tiek sašķelti līdz glikozei, tā ātri dod daudz enerģijas, kurai paliekot nepatērētai veidojas tauku uzkrājumi. Cukuri, kas ir augļos, tiek absorbēti lēni, savukārt vienkāršie cukuri no saldumiem ātri paaugstina cukura līmeni asinīs līdz tādai pakāpei, kas veicina asinsvadu novecošanos. Ēdot augļus, mēs uzņemam ne tikai ogļhidrātus, bet arī vitamīnus, minerālvielas, balastvielas, antioksidantus un citas labas lietas. Un augļus mēs parasti nevaram tik ātri un viegli apēst lielā daudzumā kā, piemēram, saldējumu.
"Cukurs izraisa otrā tipa diabētu." Arī tā zināmā mērā ir taisnība. Izpētīts, ka otrā tipa diabēta attīstību veicina pārmērīga ēšana, tai skaitā – arī pārmērīga cukura ēšana. Organisms sašķeļ apēsto ēdienu līdz glikozei, un, ja glikozes ir pārāk daudz, aizkuņģa dziedzeris saņem signālu ražot milzīgu insulīna daudzumu. Nedabiski augstais insulīna daudzums apmulsina šūnas, un tās neprot izmantot insulīnu tā, kā vajadzētu. Asinīs paaugstinās cukura līmenis.
"Cukura ēšana liek cilvēkam izskatīties vecākam." Patiešām, regulāra saldumu ēšana lielās devās liek ādai izskatīties vecākai, jo cukurs saistās ar kolagēnu, kas atrodas ādā. Tieši kolagēns padara ādu elastīgu, bet cukura ietekmē tas maina struktūru un nevar vairs labi pildīt savus uzdevumus, tāpēc sejā rodas grumbas.
"Saldumu ēšana vainīga pie tā, ka bērni kļūst hiperaktīvi." Tas nav tiesa. Daudzi pētījumi pierādījuši, ka cukurs neizraisa hiperaktivitāti, kaut arī vecākiem šķiet, ka, piemēram, bērnu jubilejās lielā plosīšanās iet vaļā tāpēc, ka visi saēdušies saldumus. Tā nav hiperaktivitāte, viņiem vienkārši ir jautri.
"Cukurs veicina sirds slimības." Tas atbilst patiesībai. Pārmērīga cukura lietošana veicina triglicerīdu līmeņa celšanos asinīs. Ja cilvēks ēd vairāk cukura, nekā ķermenis spēj sadedzināt, aknas to pārstrādā taukos, kas nokļūst asinīs un nogulsnējas uz asinsvadu sieniņām.
"Liels cukura patēriņš paaugstina vēža risku." Taisnība. Zviedru pētnieki konstatējuši, ka cilvēkiem, kuri lieto uzturā ļoti daudz cukura, ir par 70% lielāks aizkuņģa dziedzera vēža risks nekā tiem, kuri izvairās no saldumiem. Tie, kuri piedevām lieto daudz gāzētu dzērienu, paaugstina vēža risku vēl vairāk.
Cik cukura var atļauties
Nevar izvairīties no tā cukura, ko dažādi produkti satur dabīgā veidā. Taču mediķi iesaka nopietni padomāt, pirms speciāli pievienot cukuru ēdieniem. ASV aprēķināts, ka dienā pieļaujamais cukura daudzums ir 25 grami sievietēm un 38 grami vīriešiem. Ieteicams uzmanīgi lasīt, kas rakstīts uz produktu iepakojuma. Iespējams, tur nebūs atrodams vārds cukurs, toties būs minēts glikozes sīrups, kukurūzas sīrups, iebiezināta cukurniedru sula, sukroze, glikoze, dekstroze vai kaut kas tamlīdzīgs. Arī medus, kuru parasti uzskata par ļoti veselīgu produktu, nav tik nevainīgs. Veselīgumu tam piešķir bioloģiski aktīvās vielas, bet, ja medus ir gatavos produktos kā saldinātājs un ticis termiski apstrādāts, tad vērtības iet bojā un paliek pāri saldviela, kas nav neko labāka par cukuru.
Vai cukura aizstājēji ir laba alternatīva?
Ja nākas ierobežot cukura patēriņu, tomēr ļoti gribas kaut ko saldu, šķiet kārdinoši dažādi produkti, uz kuru iesaiņojuma rakstīts bez cukura. Reizēm tie ir produkti bez saldinātājiem, taču visbiežāk tie satur kādu no mākslīgajiem saldinātājiem. Vai cukura nomaiņa pret mākslīgu saldinātāju ir risinājums, lai varētu saglabāt ierastos ēšanas paradumus un vienlaikus novērstu draudus veselībai? Diemžēl tas nav tik vienkārši. Ir jāievēro vēl trīs nosacījumi: nedrīkst pārēsties, nedrīkst uzņemt pārāk daudz nevajadzīgu kaloriju un jāraugās, lai uzturs būtu daudzpusīgs.
Cukura aizstājēji ir pārbaudīti klīniskos pētījumos un atzīti par drošiem lielākajai daļai cilvēku, tomēr tas nenozīmē, ka tie ir ļoti veselīgi. Lielākā daļa mākslīgo saldinātāju ir apritē samērā nesen, tāpēc var gadīties, ka vēl nav zināmi visi efekti, ko tie spēj izraisīt, lietojot regulāri un gadiem ilgi. Daži jutīgāki cilvēki apgalvo, ka konkrēti mākslīgie saldinātāji viņiem izraisot galvassāpes, nogurumu, gremošanas problēmas u.c.
Jākontrolē, cik apēdam
Nevajag cerēt, ka cukura aizstāšana ar mākslīgo saldinātāju ļaus ātri un viegli tikt vaļā no liekā svara. Ja ēdiens vai dzēriens ir bez cukura, tas nenozīmē, ka produkts ir mazkalorisks. Ir cilvēki, kuriem cukura aizstājēji palīdz noturēt sasniegto rezultātu pēc veiksmīgas tievēšanas, bet paši par sevi tie nepalīdz zaudēt svaru. Dažu pētījumu dati rāda, ka var pat notikt pretējais: mākslīgo saldinātāju lietošana it kā iedrošina un rosina cilvēkus ēst lielākas porcijas, nekā viņi apēstu tad, ja ēdienam būtu pievienots parastais cukurs. Eksperimentos ar dzīvniekiem secināts, ka, iespējams, mākslīgie saldinātāji izjauc ķermeņa dabisko spēju skaitīt kalorijas, kam par kritēriju kalpo tieši apēstās pārtikas saldums. Kad dabiskā regulācija izjukusi, kaloriju patēriņš var kļūt lielāks. To gan vēl ir par agru pasludināt par pierādītu faktu, tāpēc pagaidām vienkārši jāseko kaloriju kopējam daudzumam visā, ko mēs ēdam vai dzeram, neatkarīgi no izmantotā saldinātāja. Nevajadzētu aizmirst arī par fizisko slodzi.
Akcents – daudzveidība
Kāre pēc saldumiem ir dabiska. Taču saldumi nav jāēd visu laiku. Ja cilvēks pārtiek no cepumiem, smalkmaizītēm, konfektēm un saldajiem ēdieniem, tad viņš nesaņem daudzas vajadzīgas uzturvielas neatkarīgi no tā, vai šiem ēdieniem pievienots cukurs vai cits saldinātājs. Uztura speciālisti iesaka nevis meklēt mākslīgi saldinātus aizstājējus saviem neveselīgajiem našķiem, bet tomēr radināties ēst veselīgākus produktus, kaut vai svaigus augļus un ogas. Tad organisms saņems arī vitamīnus, daudzveidīgas minerālvielas, balastvielas, antioksidantus u.c. Ja ļoti garšo gāzēti dzērieni, reizēm var atļauties to diētiskās versijas, tomēr ieteicamākas ir svaigas sulas, vājpiens, ūdens, zāļu tēja.
Faktiski attieksmei pret cukuru saturošiem un mākslīgi saldinātiem ēdieniem vajadzētu būt vienādai – tos var atļauties reizēm. Liedzot sev saldumus pilnīgi un galīgi, kāre var tikai pieaugt, cilvēks neiztur un beigās tomēr apmierina kāri, turklāt vēl pārēdas. Varbūt nevajadzētu tik daudz domāt par to, vai ēdieni ir vai nav saldi, bet par to, lai produkti būtu daudzveidīgi.