Ja daba ērkšķogām būtu atvēlējusi īsu, vienīgi tām raksturīgu ogu laiku, mēs varbūt to gaidītu ar tādu pašu nepacietību kā zemeņu laiku.
Bet, ienākoties pašā vasaras vidū, ērkšķogām jākonkurē ar daudzām citām dārza un meža ogām. Pirmo vietu tās izcīna reti, tomēr nav arī pilnīgi noniecinātas, jo ērkšķogām ir daudz labu īpašību.
Sauktas arī par stiķenēm un krizdolēm, šīs ogas aug gandrīz katrā dārziņā. Ogulājiem mūsu mērenais klimats patīk labāk nekā dienvidzemju svelme, ogas šeit padodas aromātiskākas un vitamīniem bagātākas. Dienvidos ērkšķogu krūmus bieži stāda ābeļu vai citu augļu koku ēnā, bet vairāk uz ziemeļiem tiem patīk netraucēti gozēties saulē. Ogulājiem nav pa prātam zemas, mitras vietas, bet kopumā tie neprasa pārāk lielu kopšanu. Protams, jo labāk krūmiņš aprūpēts un mēslots, jo labāka ir raža un lielākas ogas.
Pieredzējuši dārzkopji saka: daļu ērkšķogu vajag nolasīt vēl negatavu, tad pārējās krūmā palikušās izaugs rekordlielas. Ievārījums, kompots ziemai un arī daudzi ēdieni tūlītējam patēriņam vislabāk izdodas tieši no negatavām ērkšķogām. Tā kā zaļas ērkšķogas ir īpaši bagātas ar pektīnvielām, tās piešķir ievārījumiem lielisku stingru konsistenci. Arī citiem ievārījumiem, tādiem kā aveņu vai zemeņu, pievieno ērkšķogas, lai tie labāk sarecētu. Dažkārt saimnieces speciāli gatavo ērkšķogu želejas pusfabrikātu, ko uzglabā vēsumā un pievāra klāt citām ogām un augļiem, kad tie ienākas. Taču jāņem vērā, ka ērkšķogu garša ievārījumos, kompotos un citos ēdienos vienmēr ir stipri jūtama. Arī no tīrām ērkšķogām gatavotu izstrādājumu garša daudziem šķiet pārāk asa, tāpēc liekam lietā dažādas piedevas un garšvielas, lai to padarītu maigāku: noder vanilīns, kanēlis, apelsīnu miziņas, raudene; ērkšķogas var savārīt kopā ar banāniem,
zemenēm, upenēm un avenēm u.c.
Ērkšķogas izmanto arī mājas vīnam, kas garšas ziņā ir vistuvākais vīnogu vīnam. Ne velti ērkšķogas sauc par ziemeļu vīnogām – šo apzīmējumu esot lietojis pasaulslavenais selekcionārs Ivans Mičurins.
Ērkšķogas ir samērā bagātas ar C vitamīnu (pat līdz 60 mg/100g), satur arī B grupas vitamīnus un karotīnus, vara sāļus, kāliju, fosforu, dzelzi, mangānu, cinku u. c. Tautas medicīna iesaka ērkšķogas pret aptaukošanos, ēdot tās 3–4 nedēļas un paralēli lietojot mazkaloriju produktus. Augstā folskābes satura dēļ ērkšķogas ieteicamas mazasinīgiem cilvēkiem un tiem, kuri atkopjas pēc liela asiņu zuduma. Ērkšķogas satur arī vielas, kas palīdz stiprināt asinsvadu sieniņas. Iekaisušu kaklu var skalot ar svaigas ērkšķogu sulas un medus maisījumu, ērkšķogu ēšana labvēlīgi ietekmē ādas stāvokli. Bet pats galvenais arguments: nogatavojušās, saldas un sulīgas ērkšķogas ir ļoti gardas! Pat ja jūs apsēdusi vēlme visu dārza ražu ievārīt krājumos skarbajai ziemai, tomēr atstājiet kādu odziņu arī krūmā, lai būtu, ar ko pamieloties.
***
NODERĪGI!
Svaigam patēriņam lieto gatavas ērkšķogas, bet ievārījumiem, kompotiem un citiem termiski apstrādājamiem ēdieniem ņem ērkšķogas tehniskā gatavībā – vēl cietas, kas tikko sāk iegūt šķirnei raksturīgo krāsu.
Lai ērkšķogas vārot saglabātu skaisti zaļu krāsu, tām pievieno ķiršu lapas.
Ērkšķogas ziemas krājumiem var arī saldēt (vēlams uzkaisīt nedaudz cukura, kas samalts kafijas dzirnaviņās) un kaltēt.
No lielām zaļām ērkšķogām gatavo rotājumus tortēm, kūkām un citiem konditorejas izstrādājumiem: ar asu nazīti ogai izdara 4–6 gareniskus iegriezumus, uzmanīgi iztīra sēkliņas, uz brīdi iegremdē ogas karstā, biezā cukura sīrupā, notecina, kārto uz paplātes, kas izklāta ar foliju, piešķir ziedlapiņām vēlamo formu un apžāvē.
Dažādās ēdienu receptēs ar ērkšķogām var aizstāt ābolus, rabarberus vai kivi.
Marinētas ērkšķogas ir laba piedeva cūkgaļas cepetim.