Šī ir tā pati vasara, uz kuru tu atliki norūdīšanos. Daudzi cilvēki rudenī un pavasarī, kļūstot par elpceļu vīrusu upuriem, apņemas turpmāk rūpēties par organisma imunitātes stiprināšanu, bet pēc tam to aizmirst. Norūdīšanās ir vienkārša, gadsimtos pārbaudīta lieta, kas prasa pacietību, bet neprasa naudu.
Slavenais vācu ūdensdziedniecības pamatlicējs Sebastjans Kneips 19. gadsimta otrajā pusē rakstīja, ka cilvēks var norūdīt savu ķermeni, staigājot basām kājām, brienot par rasainu zāli un aukstu ūdeni, arī pa sniegu, staigājot pa slapjiem akmeņiem, tāpat arī var praktizēt aplaistīšanos ar aukstu ūdeni. Tolaik daudz kas bija citādi. Spriežot pēc grāmatās aprakstītā, lauku iedzīvotājiem bija tāds dzīvesveids, ka viņiem nekādu speciālu norūdīšanos nevajadzēja, savukārt bagātie pilsētnieki uzskatīja staigāšanu basām kājām par nepiedienīgu, apavi bija neērti un daudz smagāki nekā šodien, bērni centās tos pēc iespējas ātrāk nomest, bet daudzas mātes pārspīlēti tuntuļoja savus mazuļus. Tomēr norūdīšanās pozitīvais efekts netiek apšaubīts arī šodien. Vislabāk, ja cilvēks norūdās jau kopš bērnības, bet, iztiekot bez pārspīlējumiem, to var darīt jebkurā vecumā.
Norūdīšanās ir sistemātisks un pakāpenisks asinsrites un nervu treniņš, kuru no fizioloģijas viedokļa vislabāk sākt tieši vasarā, protams, ja tajā brīdī cilvēks nav akūti saslimis vai arī tikko atlabis pēc slimības.
Staigāšana basām kājām
Privileģētā stāvoklī ir tie, kam ir iespēja pēc sirds patikas staigāt pļavā, dārzā, mauriņā, pludmalē vai pa nepiemēslotām meža takām. Ja šādas iespējas nav, varbūt tomēr derētu katru dienu uz 10, 15 vai 20 minūtēm doties uz vietu, kur var staigāt basām kājām. Ļaunākajā gadījumā der arī grīda, ja vien segums nav pārāk ciets un gluds. Staigāšana basām kājām ne vien norūda, bet arī kalpo pēdu deformāciju profilaksei. Ja grūti pierast, sākumā var atstāt kājās zeķes. Samirkušas zeķes tūlīt pēc pastaigas nomaina. Nekādā gadījumā nevajag staigāt arī slapjos apavos.
Brišana pa slapju zāli
Nav svarīgi, vai zāle ir rasaina, pielijusi vai speciāli aplaistīta ar ūdeni. Sāk ar 10–15 minūšu ilgu staigāšanu pa šādu zāli, tad pastaigas var paildzināt līdz pat 45 minūtēm. Pēc pastaigas, kaut arī pēdas aplipušas ar zāli, uzvelk zeķes un apavus un vēl kādu brīdi pasoļo pa smiltīm vai oļiem – vispirms ātri, pēc tam lēnāk, lai pēdas sasiltu un izžūtu.
Staigāšana pa slapjiem akmeņiem
Iedarbojas tāpat kā staigāšana pa slapju zāli. Noder akmeņaina pludmale, bruģēts pagalms vai celiņš, ko var aplaistīt ar dārza šļūteni vai lejkannu. Nav svarīgi, vai iet maziem vai lieliem soļiem. Kneips staigāšanu pa slapjiem akmeņiem ieteica gan tiem, kam ir ļoti laba veselība, gan tiem, kam mēdz būt aukstas kājas, nosliece uz kakla iekaisumiem un galvassāpēm.
Bradāšana pa ūdeni
Vilinoša nodarbe pie jūras, upes, ezera. Ja nevar tikt pie ūdeņiem dabā, var izmantot kaut vai savu vannu, ielaižot tajā vēsu ūdeni. Sākumā iebrien līdz potītēm, pēc tam līdz kāju ikriem un visbeidzot – līdz ceļiem. Sāk ar vienu minūti, pēc tam bradāšanas laiku paildzina līdz 5–6 minūtēm. Sākumā vannā var lietot viegli siltu ūdeni, pēc tam – arvien aukstāku. Dabā, protams, jāpielāgojas tādai temperatūrai, kāda pieejama. Pēc bradāšanas kādu brīdi aktīvi jākustas, jo sevišķi tad, ja kājas ir nosalušas.
Roku un kāju iegremdēšana aukstā ūdenī
Palīdz tiem cilvēkiem, kuriem mēdz salt rokas un kājas, intensificē asinsriti ekstremitātēs. Var vispirms iegremdēt aukstā ūdenī kājas līdz ceļiem vai vēl dziļāk, paturēt vienu minūti, pēc tam iegremdēt rokas. Var šo procedūru veikt arī kājām un rokām vienlaikus. Ūdens nedrīkst būt stindzinoši auksts.
Ja var atļauties – ūdens procedūras
Labus rezultātus veselības stiprināšanā var dot procedūras, ko palīdz izraudzīties un veic sertificēti ūdensdziedniecības speciālisti, izmantojot speciālas vannas, dušas, masāžas ierīces u.c. Ūdens procedūras izmanto kā papildmetodi arī dažādu slimību ārstēšanai. Tās stiprina imūnsistēmu, attīsta organisma spēju pretoties stresam, sliktiem laika apstākļiem, sniedz atslodzi ķermenim un prātam. Ūdens procedūras veic arī skaistumkopšanas nolūkā, tās palīdz atbrīvoties no liekā svara un celulīta, jo uzlabo asinsriti un aktivizē vielmaiņu, rezultātā sāk noārdīties tauki, palielinās muskuļu tonuss. Tās gan nevar aizstāt vingrošanu.
Ūdens iedarbojas uz mūsu organismu termiski, mehāniski un ķīmiski. Auksta ūdens ietekmē sašaurinās ādas asinsvadi, samazinās siltuma atdeve, nedaudz paaugstinās asinsspiediens un paātrinās sirdsdarbība, tiek tonizēta nervu sistēma, rodas aukstuma sajūta, āda kļūst bālāka un vēsāka. Pēc tam asinsvadi atkal paplašinās, āda kļūst sārtāka, cilvēks sāk justies mundrs un svaigs. Silts ūdens paplašina asinsvadus, pazemina asinsspiedienu, nedaudz palēnina pulsu, atslābina muskuļus un iedarbojas nomierinoši. Mehānisko kairinājumu rada ūdens masas spiediens uz ķermeni (baseinā vai peldoties brīvā dabā) un ūdens kustība (duša, upes straume, jūras viļņi).
Ķīmiskais faktors izpaužas kā ūdens iedarbība uz ādas receptoriem. Lai šis kairinājums būtu izteiktāks, ūdens procedūrām izmanto jūras ūdeni, vannām pievieno sāli, dažādas augu piedevas, tāpat ir minerālūdeņu, radona u.c. vannas.
***
Noderīgi
Lai no norūdīšanās būtu jēga, tā nav jāveic kampaņas veidā, bet sistemātiski, sākot vasarā, turpinot rudenī, ziemā un tālāk visu gadu.
Visvienkāršākās norūdīšanās metodes ir norīvēšanās ar mitru dvieli, ietīšanās mitrā peldpalagā; duša, vanna, peldēšanās, staigāšana basām kājām.
Ja īstenotas norūdīšanās pamatmetodes, var sākt domāt par ziemas aukstumprocedūrām, sākot no ierīvēšanās ar sniegu līdz ziemas peldēšanai.
Norūdīšanās procedūru intensitāte un ilgums ir jāpalielina ļoti pakāpeniski.
Ja cilvēks ir saslimis, noguris un slikti jūtas, norūdoties jāievēro piesardzība, jo sevišķi vecākiem ļaudīm.
Maksimāli ieteicams izmantot norūdīšanās iespējas brīvā dabā.
Kakla norūdīšanai var to skalot ar vēsu ūdeni vai minerālūdeni, ēst saldējumu.