Savās ikdienas gaitās steidzoties, sievietei nav laika prātot par filozofiskām tēmām, tomēr pienāk brīdis, kad gribas apstāties, padomāt un rast atbildi uz būtiskiem jautājumiem: kas es esmu, kurp eju, ko šajā dzīvē gribu – kāda ir mana būtība?
"Sievietes būtība ir kaut kas netverams. Katrai sievietei tā ir unikāla, turklāt akcenti mainās ar gadiem, iegūstot jaunu dzīves pieredzi, tāpēc vienojošu definīciju nevar sniegt," stāsta Personības attīstības centra Alter ego vadītāja, psiholoģe konsultante un psiholoģijas zinātņu maģistre Lilita Danilāne. "Bet no manas pieredzes darbā ar sievietēm izriet, ka būtiska loma ir diviem aspektiem: pirmkārt, no kāda vecuma sieviete pati sevi par tādu uzskata un, otrkārt, kad viņa sastopas pati ar savu pieredzi."
– Vai tad savu pieredzi sieviete neuzkrāj jau kopš mazotnes?
– Dzīvojot savā pirmdzimtajā ģimenē, meitene vispirms sastopas ar pieredzi, ko viņai nodod māte, vecāmāte un citi viņas dzīvē svarīgi tuvinieki. Simbolisks piemērs: maza meitene ļoti grib pati nomizot kartupeļus. Pienāk vecāmāte un saka: "Meitiņ, griez taču plānākas miziņas!" Tā jau vairs nav meitenes pašas, bet vecāsmātes pieredze. Varbūt meitenei vajag mizot kartupeļus tik ilgi, līdz viņa pati saprot, ka jāgriež plānākas miziņas, bet varbūt viņai visu mūžu vajag biezas miziņas? Reizēm pirmdzimtā ģimene iedod pūrā pārāk daudz šīs pieredzes, un sievietei ir pamatīgi jāstrādā, lai atšķirotu nost lieko bagāžu. Piemēram, daudzi vecāki sapņo, lai bērni ietu viņu pēdās, un tik konsekventi nodod viņiem savu skatījumu, ka bērniem pat neienāk prātā, ka ir arī citi ceļi. Savukārt, ja sievietei ir veiksmīga pirmdzimtā ģimene, tad ir maz traucējošas pieredzes, kas neļautu attīstīties un realizēties tā, kā viņa pati grib.
– Kā īsti psihologs var sievietei palīdzēt tikt skaidrībā?
– Runājot līdzībās, jāteic: ja mēs varētu paskatīties un redzēt sevi spogulī no otras puses, būtu ļoti labi, bet mēs to nevaram paši, tāpēc ir nepieciešami speciālisti, kas pagriež spoguli tā, lai cilvēks varētu sevī ieraudzīt to, ko viņš parasti neredz. Mana pieredze liecina, ka efektīvi ir semināri, kas norisinās īpašā, no ikdienišķās pasaules attālinātā vidē. Turp aicinu sievietes, kuras jau ir pieredzējušas kopdzīvi ar vīrieti, senāk vai nesenāk uzsākušas šo savu esamības posmu, kaut ko jau izdzīvojušas un sapratušas. Nav būtiski, cik viņām gadu. Ja seminārā piedalās dažāda vecuma sievietes, visas no tā ir ieguvējas. Izmantotā psiholoģiskā metode ir mīts – sieviete izdzīvo sengrieķu mītu par Psīhi un Afrodīti un caur to atbild uz filozofiskiem jautājumiem, lai saprastu, kas ir viņas Zevs un kāda ir bijusi viņu Afrodīte dažādos dzīves posmos. Katra sieviete atrod savu patieso sievišķo būtību – kāda tad viņa ir: drosmīga, bailīga, augstprātīga, absolūts upuris utt. Tādā veidā – filozofiski, caur mītu mēs spējam daudz ko ieraudzīt, un neviena semināra dalībniece neaiziet, neuzzinājusi, kā var kaut ko mainīt, kā pilnveidoties. Tā ir iespēja izšķirot savu pieredzes bagāžu, atstāt nevajadzīgo un ielikt līdzi vajadzīgo.
– Kādos dzīves brīžos sievietēm rodas vēlme izzināt savu būtību – tas ir tāpat vien vai jānotiek kaut kam īpašam?
– Tas ir atšķirīgi. Viena sieviete ir sasniegusi brieduma gadus, viņai ir ģimene, bērni, bet nāk atskārsme, ka gribētos kaut ko sasniegt garīgi. Esmu ievērojusi: ja cilvēks ir sācis lasīt garīgu literatūru, tas nozīmē, ka viņš jau meklē atbildi uz jautājumu – kas es esmu, ko es vēl varētu izdarīt. Otra sieviete vēlas sevi izzināt tāpēc, ka nerealizēta palikusi kāda svarīga dzīves joma, teiksim, darbs vai ģimene, un nomoka jautājums: kādēļ citiem šajā ziņā veicas, bet man – nekā? Vēl kādai sievietei vēlme sevi izzināt izkristalizējas, kad dzīvē pienāk krīze, kad pašai nepatīk tas, kā viņa dzīvo, vai arī sieviete ir sapratusi, ka ilgs laiks pavadīts neauglīgās gaidās, melojot sev, ka gan jau viss būs labi. Reizēm paiet gadu desmiti, kamēr sieviete nolemj – pietiek! Daža no šīm cietējām turklāt paniski baidās kaut ko mainīt, jo šķiet, ka būs vēl sliktāk, kā tad es viena, kur es iešu? Kad sieviete precas un dzemdē bērnus, viņa daudz ko ziedo – skaistumu, jaunību, daudzas lietas, kas viņai tajā brīdī ir svarīgas, bet tad, kad viņai ir 30, 40 vai 50, vīrietis var pacelt cepuri, aiziet projām un nejūtas neko zaudējis. Attiecībās sieviete zaudējumu uztver ļoti sāpīgi. Viena cenšas ātrāk nodibināt jaunas attiecības, cita deklarē, ka visi vīrieši ir nelieši... Bet, ja mēs negribam kārtīgi apskatīt grābekli, uz kura kāpjam, tad ceļā gadīsies tādi paši, tikai vēl lielāki.
– Kāpēc tā notiek – kādas kļūdas cilvēki pieļauj?
– Tas ir ļoti vienkārša iemesla dēļ - cilvēki nemīl sarunāties, nav iecietīgi, nereti katrs dzird tikai to, ko grib dzirdēt, vai arī viens tikai runā un otram jāklausās. Bet partnerattiecībās jāprot atrast zelta vidusceļu un izspriest, kas ir svarīgākais, vai tā ir mana prioritāte vai mūsu kopīgā prioritāte. Ģimene – tā jau ir sistēma, ko mēs veidojam kopā. Bieži cilvēks dzīvo kopā ar otru, ar kuru nevar parunāt. Ļoti daudzām sievietēm ir mazi sunīši, kaķīši vai trusīši, ar kuriem viņas pastāvīgi pārspīlēti auklējas. Kāpēc? Sieviete varbūt grib runāt ar vīrieti par savām bēdām un problēmām, bet vīrietim jau bērnībā ir nodota pieredze, ka nevajag par tām runāt, nevajag neko par to jautāt, lai neuzplēstu rētu. Sanāk, ka šie divi cilvēki savās attiecībās iet nevis uz priekšu, bet atpakaļ, viņiem pazūd emocionālā, psiholoģiskā, garīgā saikne, kas ir ārkārtīgi svarīga pāros, bailes nostājas starp viņiem. Un tad mēs sameklējam draugu – sunīti, kurš mūs mīl bez nosacījumiem, nenosoda par kaut kādām izdarībām. Tā ir ērti izdzīvot savas ikdienas rūpes, ikdienas emocijas.
– Ir dzirdēti apgalvojumi, ka sieviete un vīrietis ir pārāk atšķirīgi, lai saprastos...
– Patiesībā viņiem nav sarežģīti sadzīvot, tikai jāiemācās.
Visu rakstu lasiet 26. maija izdevumā