Ginkgo biloba jeb divdaivu ginks ir unikāls koks, kas tiek uzskatīts par visvecāko pasaulē. Ginka fosilijas atrastas Permas perioda nogulumos, kas ir 270 miljonu gadu veci.
Šis nosaukums pazīstams daudziem cilvēkiem, kuri rūpējas par savu veselību un dod priekšroku preparātiem no dabas vielām. Salstošas plaukstas un pēdas, varikozas vēnas, reiboņi, atmiņas traucējumi, nogurums – tās ir tikai dažas problēmas, kuras palīdz nepieļaut produkti ar divdaivu ginka ekstraktu.
Austrumu tautām ginks ir pretstatu vienības, pastāvības, cerības, mīlestības un ilga mūža simbols. Un tas patiešām nav bez pamata.
Pagājušā gadsimta 50. gados tika veikta divdaivu ginka lapās esošo vielu zinātniska analīze. Kopš tā laika ginks kļuvis par vienu no visvairāk pētītajiem augiem pasaulē un tam atklāj arvien jaunas lietošanas iespējas. Noskaidrots, ka vielas, kuras piešķir ginka preparātiem ārstniecisko iedarbību, ir flavonglikozīdi un terpēnlaktoni.
Ir klīniski pierādīts, ka efektivitāte piemīt tādiem ginka preparātiem, kuri satur 24% flavonglikozīdu un 6% terpēnlaktonu. Izvēloties līdzekļus ar divdaivu ginka ekstraktu, jāpārliecinās, vai ekstrakts ir standartizēts – tas nozīmē, ka ikvienā devā ir nodrošināts vienāds aktīvo vielu daudzums pareizā kombinācijā. Jāatceras arī, ka dabas vielu preparāti nedod acumirklīgu efektu, tie jālieto kursa veidā. Par to vajadzētu konsultēties ar ārstu vai aptiekāru.
Uztura bagātinātājs nav medikaments, un ar to nevar aizstāt ārsta nozīmētās zāles, taču, lietojot to pietiekami ilgu laiku, ir jūtama labvēlīga iedarbība uz organismu, uzlabojas pašsajūta.
Lietojot šādus produktus profilaktiski, ir izredzes attālināt brīdi, kad būs jāsāk medikamentozā terapija.
Ginks ir vienīgā dzīvā saikne starp augstākajiem un zemākajiem augiem, kaut kādā ziņā tas līdzinās skuju kokiem, kaut kādā – platlapjiem, tomēr ir tik atšķirīgs no visiem citiem, ka zinātnieki ginku ierindojuši pilnīgi atsevišķā kategorijā.
Pasaulē ir samērā plašas ginku plantācijas, kur tos audzē, lai iegūtu lapas, ko izmanto ginkgo biloba preparātu ražošanai. Novāktās lapas kaltē, presē ķīpās un sūta uz ražotnēm.
Ķīnā un Japānā kopš seniem laikiem ginki stādīti pie svētnīcām un pilīm. Japānā ginks bijis svēts koks. Ap tā stumbru apsieta rīsu stiebru aukla – shimenawa, lai atbaidītu ļaunos garus.
Ginks var sasniegt 30–40 m augstumu un 4 m stumbra diametru, bet klajā laukā ilgi audzis ginks reizēm sasniedz pat 50 m augstumu un 10 m diametru. Visraženākie ginki aug Ķīnā, Korejā un Japānā. Daļai no tiem ir ap 1000 gadu, bet sastopami pat 3500 gadu veci eksemplāri. Neraugoties uz šo koku cienījamo vecumu, pētnieki tomēr domā, ka tos savulaik iestādījuši cilvēki vai arī upju straumes aizskalojušas stādīto ginku sēklas uz neapdzīvotiem apvidiem, bet pirmatnējais savvaļas ginks dabā diemžēl ir izzudis.
Ginks ir divdzimumu augs, ir vīrišķie un sievišķie ginka koki. Vīrišķie koki mēdz būt garāki un tievāki, sievišķie – īsāki un kuplāki. Ķīniešu valodā ginkgo nozīmē sudraba aprikoze. Sievišķajos kokos ienākas augļi, kuros zem gaļīga ārējā apvalka slēpjas sēkliņas. Kad augļi nokrīt no koka, tie pūstot ož pēc bojāta sviesta, tāpēc dekoratīvajos stādījumos daudzi cenšas nestādīt sievišķos ginkus.
Ginka sēkliņas sauc arī par baltajiem riekstiem. Tās garšo līdzīgi ciedru vai pīniju riekstiem. Atbrīvotus no ārējā apvalka, tos pārdod svaigus vai konservētus, ēd pamatēdienā vai pasniedz piedevās pie dažādiem citiem ēdieniem. Ķīnā baltie rieksti bieži pasniegti kāzās, daži tos uzskata arī par afrodīzijiem.
Ķīniešu un japāņu tautas medicīnā ginka sēkliņas kopš seniem laikiem lietotas, lai ārstētu astmu, bronhītu, dzirdes vājināšanos, atmiņas traucējumus, asinsrites problēmas, augstu asinsspiedienu, dizentēriju, nemieru. Savukārt ginka lapas tikušas kaltētas un saberz
tas pulverī, ko birdināt degunā pret iesnām un rīklē – pret klepu; svaigas ginka lapas liktas uz brūcēm (kā mēs to mēdzam darīt ar ceļmallapām), bet pret aukstumpumpām lietota samīcīta svaigu lapu putriņa.
Ginka lapa ir vēdekļveidīga, parasti vidū šķelta, dzīslota, 5–8 cm plata, nedaudz biezāka par mūsu koku lapām, to no abām pusēm klāj vaskaina kārtiņa. Lapas kātiņš ir garš (ap 8 cm), tādēļ tās trīsuļo pat ļoti vieglā vējā – kā mūsu apses. Rudenī lapas nodzeltē un ilgi turas kokā, bet tad visas nokrīt pāris dienu laikā.
Ginka skaistums iedvesmojis uz mākslas darbiem radošus cilvēkus kā Austrumos, tā Rietumos. Ginka lapas attēlotas ķīniešu zīda gleznojumos un rotājušas arī samuraju vairogus (tas bijis uzticības simbols), kimono, kokgriezumus, pieminētas haikās. 19. gadsimtā šie motīvi ienākuši arī Rietumu lietišķajā mākslā – piespraudēs, sprādzēs, ķemmēs, kakla lakatiņos u. c. 1815. gadā Gēte uzrakstījis dzejoli Ginkgo biloba, ko veltījis savai kādreizējai mīļotajai Mariannai fon Villemerei. Iedvesmu viņam devis Heidelbergā augošs ginka koks.
Ginka zari var būt dažāda garuma, tie atzarojas no stumbra gandrīz taisnā leņķī. Raksturīgi arī gaisa saknītēm līdzīgi veidojumi, kuru nozīme vēl nav īsti izprasta. Pastāv teorija, ka to veidošanos ietekmē nelabvēlīgi augšanas apstākļi.
Ginks augot parasti zaudē savu centrālo galotni un veido vairākus stumbrus. Ginkus mēdz stādīt arī tāpēc, lai tie dotu ēnu. Leģenda stāsta, ka ginka ēnā domāt, lasīt un sarunāties ar saviem mācekļiem esot paticis Konfūcijam (551.–487. g. pirms mūsu ēras). Tomēr ilgi jāgaida, lai ginks sāktu dot ēnu, jo pirmos 10–12 gadus tas aug augstumā un vēl 20 gadi vajadzīgi, lai ginks sakuplotu.
Ginka koksne netiek uzskatīta par īpaši vērtīgu lietkoksni, taču tā ir dekoratīva, skaisti dzeltenā krāsā, gluda, ar zīdainu spīdumu, tādēļ no tās gatavo dažādus lietišķās mākslas priekšmetus, piederumus japāņu tējas ceremonijām, mājas altārus budistu ģimenēs u. c.
Ginks mīl vieglu un skābu augsni (pH 5–5,5), un vislabāk tam patīk augt saulainās vietās un ielejās, tomēr ginks spēj pielāgoties ļoti dažādiem apstākļiem, pacieš daļēju noēnojumu, vides piesārņojumu, sāls kaisīšanu uz ielām ziemā. Ginkus stāda rudenī vai pavasarī, tie ieaugas ļoti lēni un ir obligāti jāpiesien pie mietiņiem.
Ticējums vēsta, ka ginks spēj pasargāt no ugunsnelaimes, tāpēc to joprojām stāda pie tempļiem. 1923. gadā Tokijā zemestrīces un ugunsgrēku laikā daudzi ginki izdzīvojuši, kamēr citi koki gājuši bojā. Pastāv uzskats, ka ginka lapas un miza satur kādu īpašu sulu, kas liek atkāpties liesmām.
Pirmo detalizēto ginka zīmējumu 1712. gadā radījis dāņu botāniķis Engelberts Kempfers.
***
Der zināt
Kādos gadījumos lieto Ginkgo Biloba produktus
• ja ir galvas smadzeņu asinsrites problēmas: reibonis, galvassāpes, migrēna, līdzsvara traucējumi, atmiņas traucējumi, izteikts nogurums, garastāvokļa pārmaiņas, koncentrēšanās grūtības u. c.
• lai pilnīgi atlabtu pēc pārciestām galvas traumām;
• ja ir perifērās asinsrites un mikrocirkulācijas traucējumi: varikozas vēnas, salstošas plaukstas un pēdas, kapilāru trauslums, jušanas traucējumi, mijklibošana, Reino sindroms u. c.
• ja ir vecuma izraisīti atmiņas traucējumi;
• ja jauniem, veselīgiem cilvēkiem, intensīvas garīgas un fiziskas slodzes periodā nepieciešams uzlabot atmiņu, koncentrēšanās spējas, domāšanas un reakcijas ātrumu, kā arī mazināt nogurumu;
• ja nepieciešams atvieglot premenstruālā sindroma izpausmes – sāpes krūtīs, nervozitāti, raudulību, krasas garastāvokļa maiņas u. c.
• ja pasliktinājusies redze vecuma makulas deģenerācijas vai diabēta dēļ;
• ja cieš no erektilās disfunkcijas vai seksuālās disfunkcijas, ko izraisa antidepresantu lietošana.
