Izvērtēt, cik cukura mēs patiesībā patērējam, ir diezgan sarežģīti, jo runa ir ne tikai par cukura graudiem vai karotītēm, ko pievieno ēdieniem un dzērieniem.
Cukurs slēpjas ne tikai konditorejas izstrādājumos, bet arī limonādēs un sulās, pat tādā šķietami vieglā padzērienā kā minerālūdens ar augļu garšu ir pārsteidzoši daudz cukura. Dāsni saldinātas tiek arī brokastu pārslas un jogurti, cukurs ir klāt dažādām mērcēm, dārzeņu konserviem, salātiem, arī no skābēto kāpostu piedāvājuma daudzi labāk izvēlas tos, kam saldāka garša. Pat cepeti ir vieglāk padarīt zeltaini brūnu un kraukšķīgu, ja talkā ņem cukuru. Tas viss summējas, un gluži nemanot cukura patēriņš iznāk lielāks par vēlamo.
Ko tad īsti cukurs nodara organismam, un kāpēc ir vērts padomāt par cukura patēriņa ierobežošanu? Tai par labu runā gan sen zināmi, gan jauni argumenti.
• Cukurs rada krasas glikozes līmeņa svārstības asinīs. Spēku un enerģijas pieplūdums, ko dod cukurs, ir īslaicīgs, pēc tam glikozes līmenis asinīs strauji krītas, cilvēks jūtas izsalcis, noguris un meklē nākamo saldumu porciju. Regulāri pārtiekot no saldumiem, pieaug nogurdināmība, kļūst svārstīgs garastāvoklis, biežāk sāp galva.
• Cukurs veicina zobu kariesu. Vienkāršie ogļhidrāti nonāk zobu aplikumā, un mutes dobumā mītošās baktērijas tos izmanto, lai ātri iegūtu enerģiju, pārstrādes procesā izdalās skābe un zobi tiek bojāti. Pārmērīgs cukura patēriņš sekmē arī smaganu infekciju attīstību.
• Cukurs veicina hroniskas slimības. Tas paaugstina aptaukošanās, līdz ar to arī diabēta un sirds un asinsvadu slimību risku. Jo sevišķi tas attiecas uz cilvēkiem ar sēdošu darbu un mazkustīgu dzīvesveidu.
• Cukurs traucē atsevišķu uzturvielu uzsūkšanos. Konstatēts, ka cilvēkiem, kuri uzturā lieto daudz cukura, samazinās organisma spēja izmantot no uzņemtās pārtikas A vitamīnu, C vitamīnu, folskābi, B12 vitamīnu, kalciju, fosforu, magniju un dzelzi.
• Cukurs veicina stresu. Pieņemts uzskatīt, ka cukurs un saldumi iedarbojas nomierinoši, un ir zināms, ka senos laikos spriedzes un uztraukuma brīžos cilvēki mēdz iedzert glāzi cukurūdens, arī nomierinošas drapes pilināja uz cukurgraudiņa. Taču mūsdienās raksturīgs pārmērīgs cukura patēriņš, kas veicina stresa hormonu izdalīšanos asinīs, tāpēc cilvēks jūt trauksmi un ir viegli aizkaitināms.
• Cukurs paātrina novecošanos. Visuzskatāmāk novecošanās izpaužas ādā. Zināma daļa glikozes asinīs savienojas ar olbaltumvielām – notiek
glikolīze, kā rezultātā rodas molekulu struktūras, kas liek zaudēt tvirtumu ādas, orgānu un asinsvadu audiem.
• Cukurs pasliktina atmiņu. Kādā pētījumā, kurš veikts Vācijā un kurā piedalījās 140 pieaugušu cilvēku, tika analizēta atmiņas saistība ar cukura līmeni asinīs un atklājās: jo augstāks ir cukura līmenis, jo grūtāk atsaukt atmiņā jau zināmu informāciju un apgūt jaunu. Ja cukura līmenis asinīs ir paaugstināts, tas bojā asinsvadus, tajā skaitā – smadzeņu asinsvadus, tāpēc smadzeņu šūnas saņem mazāk skābekļa un barības vielu, tiek traucēta arī to savstarpējā saziņa. Ir izteiktas hipotēzes, ka produkti ar augstu cukura saturu varētu bērniem veicināt uzmanības deficīta/hiperaktivitātes sindromu.
• Cukurs sekmē hroma deficītu organismā. Hroms ir mikroelements, kuru medicīnas zinātne atzinusi par organisma funkcionēšanai svarīgu, lai gan tā loma līdz galam nav izpētīta un joprojām tiek diskutēts par hroma nozīmi otrā tipa cukura diabēta, sirds un asinsvadu slimību profilaksē un ārstēšanā, kā arī ķermeņa masas mazināšanā. Hroms ir sastopams daudzos produktos, visbagātākais ar to ir raugs. Hroma avoti ir brokoļi, vīnogas, dažādi graudaugi, gaļa, zivis u.c. Palielināts uzņemtā cukura daudzums ir viens no faktoriem, kas pastiprina hroma izvadīšanu no organisma.