Kazdandzniekam Gundaram Sisenim ir interesanta biogrāfija. Dzimis tālajā Sibīrijā, bet pirms 38 gadiem nonācis Kazdangā, kas arī kļuvusi par viņa mājām. Jūlijā aprit 20 gadu, kopš viņa lolojuma – piena pārstrādes uzņēmuma Elpa – dibināšanas.
Gundars visus šos gadus bijis gan izpilddirektors, gan valdes priekšsēdētājs un saņēmis ne vienu vien atzinību. Pats atzīst, ka vienmēr strādājis valsts un tautas labā.
«Pa mātes līniju man radi cēlušies no Tadaiķiem, pa tēva līniju – no Tāšiem. Tāda Tāšu pagasta vairs nav; daļa pievienota Tadaiķu pagastam, daļa – Medzei. Dzimis esmu Sibīrijā, Omskā. Dzimtene man Sibīrija, Tēvzeme – Latvija,» stāstījumu par sevi patriotiski iesāk Gundars un teic, ka no Sibīrijas viņam kā jau bērnam spilgtas atmiņas. «Sākumā mēs dzīvojām tādā bunkurā, zemļankā. Mums, puikām, patika uz tām slidināties. Atceros, reiz stepē ar tēvu bijām izbraukuši un milzīgs negaiss sākās; apkārt klajums, un es tik ļoti biju nobijies!» Bet viss beidzies veiksmīgi.
Ietekmē spēcīgas personības
Spilgti atmiņā iesēdies arī brīdis, kad uzzinājuši, ka var braukt mājās –uz Latviju. Gundars neesot sapratis, kas tā Latvija tāda ir. «Man tā likās kā pasaka. 1956. gada pašās beigās atbraucām uz Latviju. Mūs nomitināja Dunalkas pagasta Rāvā, jo mūsu mājas bija aizņemtas.» Gundars mācījies mazajā Rāvas skoliņā, par kuru viņam ir vislabākās atmiņas. Astoņi audzēkņi beiguši astoto klasi. «Bijām kā liela ģimene. Tur bija gan koris, gan sports, gan dramatiskais kolektīvs. Bija, ko darīt.» No pedagogiem Gundars īpaši izceļ Vinifredu Krauči, kurš ieinteresējis par vēsturi. «Spēcīga, kolorīta personība. Tulkotājs, kurš pats pabijis Vācijā, bēgļu nometnē.» Krievu valodu skolā pasniedzis literāts Edvīns Tauriņš. «Arī interesanta personība.» «Kad vēlāk mācījos Grobiņas vidusskolā, atceros, toreiz modē bija Jautro un atjautīgo klubi. Mēs sacentāmies pat ar Igaunijas Sindi vidusskolu. Visādi interesanti pasākumi notika. Es varu tikai liktenim pateikties, ka man dzīvē laimējies ar spēcīgām personībām, skolotājiem. Iedeva ne tikai zināšanas, bet pavēra manu redzesloku plašāku. Tas ir svarīgi, kad tev iedod arī to spēju komunicēt. Ģimenē man tagad pārmet, ka es mazāk esmu mājas cilvēks, vairāk priekš sabiedrības. Ko mēs saprotam ar māju? Ja mēs mājās norobežojamies četrās sienās, es nezinu, cik varam būt gandarīti. Ko cilvēki vispār saprot ar vārdu «mājas»? Šodien tur, rīt atkal citur; kur labi, tur ir mana tēvija. Un cik neaizbrauc prom no Latvijas un apmešanās vietu sauc par mājām?!»
Cilvēks domā, Dievs dara
Gundars pēc izglītības ir latviešu valodas un literatūras skolotājs. Iespējams, iespaidu atstājušas bērnībā klausītās vecāsmammas pasakas. «Kā saka, dzīvē bieži mēs domājam un Dievs dara. Es kādreiz domāju, ka iešu uz Maskavu un iestāšos Starptautisko attiecību institūtā. Bet tad galvenais bija biogrāfija. Man pateica: ko tu, puisīt! Tad sadomāju, iešu uz vēsturniekiem Universitātē. Izvilku biļeti par Otro pasaules karu un kolektivizāciju. Pateicu, ko domāju, kāpēc mani vecāki izsūtīti. Latviešu valodā dabūju 5, svešvalodā 4, bet vēsturē 3. Zābaki kājās, uz Tālajiem Austrumiem prom armijā,» nosmaida allaž dzīvespriecīgais uzņēmējs.
1970. gadā viņu iesauca armijā, 1971. gadā iecēla par komjaunatnes sekretāru, bet 1972. gadā Gundars demobilizējās. Kad atgriezies, sācis strādāt Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā Liepājā. Viņa krusttēvs tur strādājis par meistaru. Gājis Pedagoģiskajā institūtā uz kursiem. Uzmetis vienu dzelzi uz kājas, salauzis pirkstu, uzmetis otru dzelzi un nodomājis, ka šī rūpnīca nav priekš viņa. «Brālis ir četrus gadus par mani jaunāks, beidza vidusskolu, gribēja mācīties Rīgā. Tad es sapratu, ka māte viena ar savu grāmatvedes algu mūs nepavilks. Ar tēvu viņa Sibīrijā pašķīrās. Domāju, kaut kur strādāšu, mācīšos neklātienē institūtā, un tā arī izdarīju. Bet man negaidot 1975. gadā atnāca Liepājas rajona partijas komitejas uzaicinājums strādāt par atbrīvoto partijas sekretāru Kazdangā. «Man bija tikai 24 gadi. Piekritu. Mācības turpināju neklātienē. Dzīve tā interesanti iegrozījās: tur Sibīrija, te mani sauc par partijas sekretāru,» salīdzina Gundars.
Kā patriotiski noskaņotais jaunietis nonācis partijā? «Vispirms armijā aizsūtīja uz seržantu skolu, skatījās, kam ir vidējā izglītība. Es saslimu, un mani aizsūtīja uz Amūras apgabalu. Tur, kur mani aizsūtīja uz dienesta vietu, izrādījās, ka mana māte tikusi izsūtīta. Māte 1949. gadā mācījās Latvijas Universitātē Mākslas zinātņu nodaļā kopā ar Veru Gribaču. Viņu no otrā kursa izsūtīja uz Tālajiem Austrumiem. Labākā draudzene uzrādīja viņas dzīvesvietu. Caur Latviju viņa dabūja zināt, kur izsūtīta ome un omes māsa, un tika pie savējiem. Tur iepazinās ar manu tēvu. Tēti izsūtīja, kad viņš mācījās Liepājas komercskolas ceturtajā kursā. Sibīrijā nācām pasaulē mēs ar brāli. Tad mani aizsūtīja uz tādu daļu, kur bija tikai divi latvieši.
Es un viens virsnieks no Limbažiem. Citā daļā atbrīvojās virsnieka vieta, un man to piedāvāja – būšot arī lielāka brīvība. Tikai jāstājas partijā. Domāju: ja nu man piedāvā brīvību, stāšos ar’. Bet tur politdaļa, nevarēju noklusēt, ka mani vecāki bijuši izsūtīti. Taču noklusēju to, ka vecātēva brāļi Jānis un Andrejs Gūtmaņi ir bijuši Latvijas armijas virsnieki. Cīnījušies Trojicas balto pulkā pret sarkanajiem. 1921. gadā pa Kluso okeānu viņus atveda atpakaļ uz Liepāju. Viņi abi iestājās dienestā, cara laikā bija kara skolu beiguši. Viens bija artilērijas laboratorijas vadītājs pulkvežleitnanta pakāpē, otrs – jūras kapteinis. Viņiem piederēja pulverfabrika. Viens no viņiem kara beigās aizbrauca uz Vāciju, bet jūras kapteini izsūtīja uz Noriļsku un 1942. gadā nošāva,» savas dzimtas stāstā veldzējas Gundars.
Nebaidās teikt un darīt, kā domā
Ar politiku un arī biznesu bijis saistīts arī turpmākais mūžs. «Kad sākās Atmoda, es noliku biedra karti un izveidojām Tautas frontes grupu. Man visa vēsture bija skaidra. Saimniecību vadītāji tolaik bija īsti saimnieki savos kolhozos, viņi rūpējās par cilvēkiem. Tās bija viņu mājas, un bija jārada normāli apstākļi. Kazdanga ir skaists centrs. Mans partijas sekretāra laiks arī bija visāds. Bieži vien lēmumus pildīju pa savam. Bet es nekad neesmu slēpis, ka manā dzīvē arī tas ir bijis. Vēlāk es strādāju gan par direktoru, gan mācību pārzini, gan pasniedzēju Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā.» Kad Gundars bijis direktors, tehnikums bija viena liela saimniecība – 7000 hektāru zemes, slaucamās govis, cūkas, aitas, dīķsaimniecība. Tajā laikā, kad viss bruka un juka, tehnikumā bija 600 slaucamo govju. Desmit tonnu dienā tika piens saražots. Kur to pārstrādāt? Un vajadzēja samaksāt arī algas cilvēkiem. «Tajā laikā nedaudz arī pavērās logs uz Rietumiem, mēs sākām pirmos projektus rakstīt. Bija arī iespēja realizēt. Uzrakstījām projektu par biodinamisko lauksaimniecību un nodibinājām apvienību, kura pēcāk pārtapa par Elpu. Bija zemnieku skološana, RietumreinasVestfālenes valdība mums piešķīra agregātus, kurus varējām izmantot audzēkņu apmācībā,» neseno pagātni atceras Gundars.
Elpas pirmsākumi ir 1993. gadā, šomēnes uzņēmumam paliek 20 gadu. Sākumā tā bija neliela ražotne, kurai iekārtas deva Vācijas puse ar zināmiem noteikumiem. Tās nebija ne pārdodamas, ne ieķīlājamas, un jāpārstrādā tehnikuma saimniecībā saražotais piens. Iegūtā nauda jāizmanto mācību procesā, lai apmācītu audzēkņus un veidotu jaunas specialitātes. «Līdz ar to Elpa bija tīri praktiski ražojoša, gan izglītojoša. Gadu nostrādājām, un es braucu ar atskaitēm uz Rīgu. Tas biia arī kooperatīvu veidošanās laiks. Un arī reketa laiks. Privatizācija tikko sākās. Dzīvojām tehnikuma ēdnīcā, bet 1994. gadā tās pametām. Nāca piedāvājums privatizēt bijušās kolhoza kantora telpas. Aizlaida uz izsoli, un mēs, komanda, salikām naudiņu kopā un iegādājāmies. No kolhoza iedeva agregātus – piena mašīnas. Tā mēs 1995. gada aprīlī sākām visu no nulles. Es jau tad biju izpilddirektors, bet gadus 17 esmu valdes priekšsēdētājs. Pieredze un zināšanas jau bija iegūtas pirmā gada laikā, un mazpamazām iesākām ar Liepājas tirgu. Trīs tonnas piena savācām dienā no vietējiem zemniekiem. Naudiņu likām iekšā ražošanā, pirkām jaunas iekārtas, sākumā lietotas. Pirmo kredītu paņēmām, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā.»
Vēsture – lielākā vērība
Gundara pūles novērtētas arī lielākā un mazākā mērogā. Ieguvis Kazdangas Gada cilvēka balvu 2009. gadā, Sējēja balvu – 2011. gadā. «Mēs esam palikuši gandrīz vienīgie piena pārstrādātāji Kurzemes pusē. Tuvākie ir Talsos. Šobrīd ražojam tuvu pie 20 produkcijas veidiem. Esam saņēmuši zelta medaļas Rīga Food izstādēs. Atbalstām ar savu produkciju sportu, kultūru, nevalstiskās apvienības. Domājam par tiem, kam iet grūti. Kā es saku: tas ir iedzimts manā dabā – strādāt valsts un tautas labā. Ja tu gribi šeit būt, tad tev jābūt kontaktā ar šiem cilvēkiem. Tad tu vari kaut ko izdarīt lietas labā. Un ja ne tu, tad kas cits.»
Gundaram ir divi hobiji. Viens – senās grāmatas. «Šeit, Kazdangā, kara laikā mājās atradās dažādas vācu komandantūras, un ļoti daudzi vācu virsnieki bija izglītoti. Palika daudz bibliotēku. Tā es ieguvu Gētes Kopotos rakstus, izdotus 1872. gadā Leipcigā. Atradu bēniņos, kad saimnieki tos tīrīja. Man ir 1840. gadā Pēterburgā izdots Jevgeņijs Oņegins. Ir daudz veco Bībeļu, dziesmu grāmatas. Es domāju, ka tas ir lielākais noziegums – grāmatas dedzināt –, jo tās ir sava laika vēstures liecinieki. Otrs – saturs iekšā. Padomju laiku literatūru labāk nodot makulatūrā, lai tā pārtop jaunos izdevumos,» pārliecināts ir Gundars un kā lielu vērtību savā bibliotēkā piemin 1825. gadā Pēterburgā izdoto savas dzimtas Bībeli, kas rosinājusi papētīt dzimtas vēsturi. «Tajā mani senči sarakstījuši savus vārdus. Pirmais ieraksts ir no 1835. gada. Sāku pētīt savu dzimtas koku, un pirmā bija Bībele, ko es atguvu. No maniem senčiem tā bija nokļuvusi antikvariātā, un viens kazdandznieks to bija nopircis. Senču koku esmu izpētījis no 1837. gada,» palepojas uzņēmējs. Vairāk iznācis papētīt senčus pa mātes līniju. «Tad es sapratu, ka pēc brīvlaišanas Kurzemē, 1817. gadā, kad dalīja uzvārdus, mājas Antuļi jau ir bijušas. Domāju, ka nosaukums cēlies no vārda Andulis. Manam vecvectēvam bija iedots uzvārds Gūtmanis. Citi saka: labs vīrs, bet lejasvācu izloksnē «gūt» ir muiža, tātad – muižas cilvēks. Ļoti izplatīts uzvārds. Māja bijusi riktīga koka būve ar saimnieku galu un kalpu galu, zeme ap 70 hektāru. Zinu par sava vectēva tēvatēvu. Viņš apprecējies otrreiz, un mājās ienākusi pamāte. Tēvs arī nomiris, un pamāte gribējusi tās mājas saviem bērniem, bet radi palīdzējuši mājas attiesāt. Man ir bildes, kur mans vecvectēvs nofotografēts 1917. gadā. Ģimenēs jau tolaik bija daudz bērnu, un mans vecaistēvs bija vecākais, un līdz ar to viņš mantoja arī mājas. Divi citi brāļi aizgāja uz kara skolu un izmācījās par virsniekiem,» dzimtas stāstā dalās Gundars.
«Otrs vecaistēvs ir uzvārdā Sisenis. Bet siseņi kā tādi Latvijas dabā nav sastopami. Ir circenis, kas dzīvo aizkrāsnē, un sienāzis, kas dzīvo pļavās. Sisenis ir tas, kas uzlido un noēd visu nost. Vēl ir tāds liels kukainis – iršonis jeb sirsenis, kas kož. Acīmredzot pirmatnējais bija sirsenis, un tad viņš kaut kā Baznīcas grāmatā pārtapis par siseni,» pieļauj Gundars, smejot, ka kaut kādi viņa senči baronam acīmredzot ne visai patikuši. «Indīgi, varbūt kodīgi bija, tāpēc ielika tādu uzvārdu.»
Otrs Gundara vaļasprieks ir medības. Mednieks viņš ir kopš 1992. gada. Medī ap Kazdangu, Valtaiķiem, Rudbāržiem un Papes ezeru. «Es ļoti nedzenos pēc trofejām. Gaļa mani interesē mazāk. Ir gadījumi, kad nevar nospiest gaili – iznāk stirniņa ārā, tik skaista! Man medības ir pats process: izstaigāšanās pa mežu. Pirms diviem gadiem Papes ezerā nogāzu brieža bulli. Tā ir mana lielākā trofeja. Ragi nav vēl izstādē bijuši, bet saka, ka bronzas ragiem tiem jābūt noteikti. Velk pat uz sudrabu. Ar mežakuiļiem lielākiem un mazākiem bijuši piedzīvojumi. Bijis tā, ka kolēģi jāglābj,» par savu hobiju stāsta Gundars.
Viņam ļoti patīk arī ceļot. Kopā ar dzīvesbiedri Valdu bijuši Ēģiptē, Indijā, Ķīnā, Taizemē un vēl daudzās valstīs. «Mūsu meita Ilze dzīvo Itālijā, braucām ciemos pie viņas. Pa Latviju arī ceļojam. Sevišķi mums patīk rudeņos pabūt Siguldā un Tērvetē. Tas ir skaisti,» nobeigumā saka Gundars.
